Bruņutērps pazuda, un tagad Renderam mugurā bija pelēkbrūnais uzvalks un vaļīgā asinssarkanā kaklasaite, bet sejā valdīja profesionāla izteiksme.
—Apskati, kāds esmu īstenībā! — Viņš tikko jaušami pasmaidīja. — Un tagad saullēkts! Es izmantošu visas krāsas. Skaties!
Viņi apsēdās uz zaļa parka soliņa, kas bija parādījies aizmugurē, un Renders norādīja uz to pusi, kur bija radījis austrumus.
Saule lēni veica savu rīta ceļojumu. Pirmo reizi šajā īpašajā pasaulē tā spīdēja lejup kā dievība, atspulgoja ezerā, pāršķēla mākoņus un lika zemei kūpēt no miglas mutuļiem, ko izgaroja valgais mežs.
Eilīna ilgi sēdēja pilnīgi nekustēdamās un bez vārdiem vēroja, saspringti vēroja kāpjošo uguns blāzmu, skatīdamās tai tieši virsū. Renders juta viņas aizgrābtību.
Viņa lūkojās visu pasaules gaismu avotā; tas atstarojās mirdzošajā plankumā uz viņas pieres kā asins lāse.
— Tā ir saule, — Renders teica, — un tie ir mākoņi. — Viņš sasita plaukstas, un mākoņi aizsedza sauli; virs galvas atskanēja paklusa rīboņa. — Un tas ir pērkons, — viņš teica.
Tad sāka līt, un lietus lāses sadrebināja mierīgo ezera virsmu, kņudinot iesitās viņiem sejā, skarbi iegrabējās pret koku lapām, tad pārtapa klusā čaboņā un sāka pilēt no zariem virs galvas, samērcēdamas viņu apģērbu un pieplacinādamas matu šķipsnas pie galvas, tecēdamas aiz kakla un sizdamās acīs, un vērsdamas brūno zemi dubļu paltī.
Debesīs uzplaiksnīja zibens šautra, un mirkli vēlāk norībēja vēl viens pērkona grāviens.
— Un šī ir vasaras vētra, — viņš skaidroja. — Tu redz:, kā lietus izmērcē lapotni un mūs pašus. Tas, ko tu redzēji debesīs nupat pirms pērkona, bija zibens.
— Pārāk daudz… — viņa teica. — Lūdzu, uz brītiņu apstājies!
Lietus tūdaļ norima, un cauri mākoņiem atspīdēja saule.
— Man sasodīti gribas cigareti, — viņa teica, — bet es tās atstāju citā pasaulē.
Līdzko viņa to pateica, viņai pirkstos parādījās jau aizdedzināta cigarete.
— Garša būs diezgan pliekana, — Renders dīvainā balsī teica.
Brītiņu vērojis Eilīnu, viņš piebilda:
— Es neiedevu tev šo cigareti. Tu pati to izvilki no manas apziņas.
Dūmi cēlās augšup, savijās spirālē un aizpeldēja pa vējam.
— Un tas nozīmē, ka es šodien jau otro reizi esmu par zemu novērtējis tavas apziņas vakuuma vilcējspēku — tās vietas vilcējspēku, kuru vajadzēja aizpildīt redzei. Tu ļoti ātri apgūsti jaunus iespaidus. Tu pat tiecies jau meklēt citus. Uzmanies! Mēģini apvaldīt šo impulsu.
— Tas ir kaut kas līdzīgs badam, — viņa teica.
— Varbūt mums tagad derētu beigt šo seansu.
Viņu drēbes bija atkal sausas. Kaut kur ievīterojās putns.
— Nē, pagaidi! Lūdzu! Es būšu uzmanīga! Es gribu redzēt vēl citas lietas.
— Tam būs vēl diezgan laika citos seansos, — teica Renders.
— Bet vienu mēs, šķiet, vēl varam. Vai ir kaut kas tāds, ko tu sevišķi gribētu redzēt?
— Jā. Ziemu. Sniegu.
— Labs ir, — Veidotājs pasmaidīja. — Tad ietinies šajā apmetnī…
Pēc pacientes aiziešanas pēcpusdiena aizritēja ātri. Renders bija labā omā. Viņš jutās itin kā iztukšots un atkal no jauna piepildīts Pirmo pārbaudījumu viņš bija aizvadījis bez jebkādām nevēlamām atskaņām. Šis eksperiments būs veiksmīgs, viņš sevī nosprieda. Gandarījums bija lielāks par bailēm. Renders atgriezās pie aizsāktās runas ar jūsmīgu pacilātību.
—… Un kas īsti ir spēja nodarīt pāri? — viņš jautāja mikrofonam.
— Mēs dzīvojam priekā un dzīvojam sāpēs, — viņš pats sev atbildēja. — Kā viens, tā otrs var gan iznīciifit, gan celt. Bet, kaut gan prieka un sāpju saknes meklējamas bioloģijā, šīs jūtas tomēr nosaka sabiedrība, tāpat kā vērtības, kas no tām atvasināmas. Tā kā milzīgas cilvēku masas ik dienas maina vietu telpā, ceļojot pa dažādām pasaules pilsētām, nepieciešamība radījusi šīs kustības kontrolei virkni pavisam necilvēcisku paņēmienu. Katru dienu tie iespiežas arvien jaunās jomās — vada mūsu automobiļus un lidmašīnas, intervē mūs, uzstāda mums slimību diagnozes, — es pat neuzdrošinos izteikt morālu spriedumu par šo uzmanību. Tā ir kļuvusi nepieciešama. Galarezultātā var izrādīties, ka tā ir pat ļoti svētīga.
Tomēr galvenais, ko gribu sacīt, ir tas, ka mēs bieži neapzināmies sev piederošās vērtības. Mēs nevaram īsti pateikt, ko mums nozīmē šis vai tas, iekams tas nav pazudis no mūsu dzīves. Ja kāds vērtības nesējs beidz pastāvēt, atbrīvojas psihiskā enerģija, ko tas saistījis sevī. Mēs meklējam jaunus vērtības nesējus, kuros ieguldīt šo enerģiju — ja gribat, sauciet to par dabas spēku varu, ja gribat — par libido. Un nekas no tā, kas zudis pēdējos trīs, četros vai piecos gadu desmitos, pats par sevi nav bijis īpaši nozīmīgs, un nekas no tā, kas šajā pašā laikā radies no jauna, nav īpaši ļaundabīgs attiecībā pret cilvēkiem, ko tas aizstājis, vai pret cilvēkiem, ko tas kaut kādā veidā kontrolē. Tomēr sabiedrība sastāv no ļoti daudzām daļiņām, un, ja šīs daļiņas pārlieku strauji nomaina cita citu, sekas ir neaprēķināmas. Nopietna iedziļināšanās garīgā slimībā nereti daudz atklāj par stresu dabu tajā sabiedrībā, kur šī slimība radusies. Ja raižu modeļi sakārtojami īpašās grupās un šķirās, tad no tiem iespējams kaut ko uzzināt par sabiedrības neapmierinātību. Karls Jungs ir atzīmējis: ja vērtību meklējumos apziņa atkārtoti cieš sakāvi, tā vērš savus meklējumus uz neapzināto; ja neveiksme tiek piedzīvota arī tur, tā turpina lauzt ceļu uz hipotētisko kolektīvo neapzināto. Analizēdams bijušo nacistu pēckara uzvedību, viņš secināja: jo ilgāk viņi meklē, kā uzcelt kaut ko no savas dzīves drupām — izbaudījuši klasisko svētbilžu graušanas periodu un pēc tam piedzīvojuši arī savu jauno ideālu sagrāvi, — jo ilgāk viņi meklē, jo dziļāk un tālāk viņi šķiet ietiecamies savas tautas kolektīvajā neapzinātajā. Pat viņu sapņi sāk veidoties pēc teitoņu mītu paraugiem.
Tas pats, tikai ne tik dramatiskā pakāpē, notiek arī mūsdienās. Mēdz būt tādi vēsturiski periodi, kad kolektīvās apziņas tendence vērsties pašai pret sevi un griezties atpakaļ ir spēcīgāka nekā citkārt. Mēs dzīvojam šādā donkihotisma periodā — šī apzīmējuma sākotnējā nozīmē. Tas ir tāpēc, ka spēja nodarīt pāri mūsu dienās ir spēja ignorēt, mulsināt — un šī spēja vairs nepiemīt tikai cilvēciskām būtnēm vien…
Tēviņu pārtrauca telefona signāls. Renders izslēdza magnetofonu un pieskārās telefona aparātam.
— Čārlzs Renders klausās, — viņš teica.
— Šeit Pols Čārters, aparāts nošļupstēja. Es esmu Dilingas skolas direktors.
— Jā?
Ekrānā iezīmējās attēls. Renders redzēja cilvēku ar augstu pieri un tuvu kopā stāvošām acīm. Piere bija stipri grumbota, mute runājot raustījās.
— Es gribētu vēlreiz atvainoties par notikušo. Vainīga bija izļodzljusies vingrošanas rīka detaļa…
— Vai jūs nevarat atļauties kārtīgus rīkus? Jums ir pietiekami augsta mācību maksa.
— Šis rīks bija gluži jauns. Vainīgs bija fabrikā radies defekts…
— Vai tad neviens audzēkņus nepieskatīja?
— Protams, pieskatīja, bet…
— Tad kāpēc viņš nepārbaudīja rīkus? Kāpēc nebija blakus, lai novērstu kritienu?
— Viņš bija blakus, taču viss notika pārāk ātri. Pārbaudīt, vai rīkiem nav fabrikas defektu, neietilpst viņa pienākumos. Ticiet, man ļoti žēl. Man jūsu zēns ļoti patīk. Varu jums droši apgalvot, ka nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtosies.