Renders pavīpsnāja wf pameta skatienu pulkstenī.
— Man rīt jābūt Konefcftkutā. Ņemšu Pītu ārā no tās idiotiskās skolas…
Džila nopūtās — šis temats viņai bija apnicis.
— Man šķiet, tu pārāk daudz raizējies par viņu. Kurš bērns gan nevar salauzt potīti? Tas pieder pie augšanas grūtībām. Es septiņu gadu vecumā salauzu deteas locītavu. Tas bija negadījums. Nav skolas vaina, ka šad tad tiem jānotiek.
— Kā tad, velns viņus rāvis! — Renders norūca, paņemdams tumšo glāzi no tumšās, paplātes, ko pienesa tumšādainais apkalpotājs. — Ja viņi nevar5 Strādāt, kā pienākas, es atradīšu citus, kas to var.
Džila paraustīja plecus.
— Dari, kā zini. Es varu spriest tikai pēc tā, ko izlasu avīzēs. Un tu joprojām cieni Davosu, kaut arī zini, ka Scntmoricā apgrozās labāko aprindu cilvēki? — pēc brīža viņa piebilda.
— Atceries taču, ka mēs taisāmies tur slēpot! Davosā ir labāki nobraucieni.
— Šovakar es ne pa vienu nevarētu nobraukt, vai ne?
Renders saspieda viņas roku.
— Ar mani kopā varētu, mīlulīt.
Un viņi malkoja dzērienu, smēķēja cigaretes un turēja viens otra roku, līdz pāri beidza dejot un atgriezās malā pie saviem nelielajiem galdiņiem, krāsainās gaismas sāka atkal apļot pa zāli, krāsodamas dūmu mākoņus no elles kvēluma līdz saullēkta blāzmai un atkal atpakaļ, un basi dunēja: dun!
Čga-čga!
— Ai, Čārlij! Re, kur viņi atkal ir!
Debesis pletās virs galvas kristāla dzidrumā. Ceļi bija tīri. Vairs nesniga.
Džila elpoja rāmi kā aizmigusi. S-7 joņoja pa pilsētas tiltiem. Kad Renders sēdēja pilnīgi nekustīgi, viņš spēja pārliecināt sevi, ka piedzēries ir tikai viņa ķermenis, taču pie mazākās galvas kustības telpa ap viņu sāka dejot. Tad viņš iztēlojās, ka atrodas sapnī un ir tā visa Veidotājs.
Vienu mirkli tā bija patiesība. Viņš pagrieza lielo pulksteni debesīs gabaliņu atpakaļ un snaudā pasmaidīja. Nākamajā brīdī viņš atkal bija nomodā un vairs nesmaidīja.
Visums bija atriebies viņam par šo lepnību. Vienu īsu, atpazītu mirkli, ko caurstrāvoja bezpalīdzība — tik patīkama, ka viņš tai nespēja pretoties, — tas bija licis viņam vēlreiz maksāt ar vīziju ezera dibenā, un, kad viņš atkal tuvojās vrakam pasaules dzīļu dibenā — kā peldētājs, kas nespēj runāt, — viņš izdzirda, kā kaut kur no augstumiem virs Zemes cauri ūdeņu blāķiem līdz viņam atplūst Vilka Fenrisa kauciens, kad tas grasās aprīt mēnesi; taja pašā brīdī viņš saprata, ka šī skaņa ir tikpat daudz līdzīga likteņa spriedumam, cik maz blakus sēdošā sieviete līdzīga mēnesim. Visos sīkumos. No visiem viedokļiem. Un viņu pārņēma bailes.
III
« … vienkāršība, tiešums un pabeigtība. Tā ir Vinčesteras katedrāle,» vēstīja ceļvedis. «Ar savām milzu stumbriem līdzīgajām kolonnām, kas stiepjas no grīdas līdz griestiem, tā iegūst nesaudzīgu varu pār sev piederošo telpu: griesti ir horizontāli, un katrs posms pats par sevi ir stabilitātes un noteiktības iemiesojums. No tās patiesi šķiet strāvojam Viljama Iekarotāja gars. Nicinājums pret sīkiem greznojumiem un nedalītā mīlestība pret citu pasauli itin kā rada piemērotu vidi kādam Malorija stāstam…»
— Pievērsiet uzmanību robotajiem kapiteļiem, — sacīja gids. — Ar savu vienkāršoto gropējumu tie aizsāka to, kas vēlāk kļuva par ierastu elementu…
— Fū! — Renders novilka, taču paklusi, jo viņi kopā ar tūristu grupu staigāja pa baznīcu.
— Cst! — apsauca Džila (īstajā uzvārdā Fotloka) Devila.
Taču redzētais ne vien nogurdināja Renderu, bet arī atstāja uz viņu jūtamu iespaidu.
Nepatikas demonstrēšana pret Džilas hobiju viņam bija kļuvusi par tādu kā automātisku ieradumu, tādēļ viņš drīzāk būtu ar mieru sēdēt zem austrumnieku spīdzināšanas ierīces, kas pilina uz galvas ūdeni, nekā atzīt, ka reizēm viņš ļoti labprāt staigā cauri šīm arkādēm, galerijām, ejām un tuneļiem, un, bez elpas palikdams, kāpj pa augstajām, līkumotajām torņu kāpnēm.
Tā nu viņš ļāva skatienam slīdēt visam pāri, aizvērdams acis, visu to sadedzināja, tad atkal uzbūvēja no gruzdošajiem atmiņu pelniem, lai kaut kad vēlāk varētu šo veikumu atkārtot un piedāvāt redzēto ainu savai vienīgajai pacientei, kura spēja redzēt tikai šādā veidā. Šī ēka viņam izraisīja mazāku nepatiku par citām. Jā, to viņš aizvedīs Eilīnai.
Kamēr Renders staigāja kopā ar citiem, pārmetis mēteli pāT roku un ļoti vēlēdamies sameklēt cigareti, fotoaparāts viņa smadzenēs fiksēja visu apkārt redzamo. Viņš apņēmīgi ignorēja gidu, uzskatīdams šādu rīcību par cilvēciska protesta vienkāršāko izpausmi. Staigādams pa Vinčesteras katedrāli, Renders atsauca atmiņā divus pēdējos seansus ar Eilīnu Šalotu. Viņš atcerējās savu gandrīz nevilšo Ādama manieri, nosaucot viņai visu garāmejošo dzīvnieku vārdus — un priekšgalā, protams, gāja tas viens, kuru Eilīna visvairāk vēlējās redzēt, un viņa paša nemiers to bija iekrāsojis baismos toņos. Vēlāk, pēc botāniska teksta apguves veidodams lauku puķes un nosaukdams to vārdus, viņš bija izjutis bukolisku pacilātību.
Līdz šim viņi bija vairījušies no pilsētām, mašīnām un aparātiem. Pat ieraugot vienkāršus, piesardzīgi aprakstītus priekšmetus, Eilīnas emocijas joprojām bija pārāk spēcīgas, un Renders pagaidām neriskēja iesviest viņu tik sarežģītā un haotiskā pasaulē; pilsētu vajadzēs būvēt lēni un pamazām.
Kaut kas strauji aiztraucās debesīs virs katedrāles, radīdams dobju dunoņu. Renders uz brītiņu saņēma Džilas roku savējā un, abu skatieniem sastopoties, uzsmaidīja viņai. Zinādama, ka ir gandrīz skaista, Džila parasti pamatīgi nopūlējās, lai šo «gandrīz» robežu pārvarētu. Taču šodien viņas mati bija vienkārši atsukāti atpakaļ un savīti mezglā, arī acis un lūpas palikušas nekrāsotas; atsegtās ausis izskatījās mazas un baltas, un nez kāpēc itin kā nosmailinātas.
— Pievērsiet uzmanību robotajiem kapiteļiem, — viņš pačukstēja. — Ar savu vienkāršoto gropējumu tie aizsāka to, kas vēlāk kļuva par ierastu elementu.
— Fū! — viņa novilka.
— Cst! — apsauca kāda netālu stāvoša brūni iedegusi sieviete, kuras seja, viņai savelkot un atslābinot lūpas, šķita ieplaisājam un atkal savelkamies kopā.
Vēlāk, kad viņi gāja atpakaļ uz viesnīcu, Renders jautāja: — Vai ar Vinčesteru esam galā?
— Ar Vinčesteru esam galā.
— Esi apmierināta?
— Esmu.
— Labi, tad pēcpusdienā mēs varam braukt projām.
— Varam.
— Uz Šveici…
Džila apstājās un sāka virpināt viņa svārku pogu.
— Vai mēs nevarētu vispirms vēl pāris dienas apskatīt kādas no vecajām franču pilīm? Tās taču ir tepat Lamanša viņā pusē, un, kamēr es skatīšos, tu varēsi nomēģināt visus vietējos vīnus…
— Labi, — Renders piekrita.
Mazliet pārsteigta viņa paskatījās augšup.
— Ko? Neturēsies pretī? — viņa pasmaidīja. — Kur palicis tavs cīņas spars, ka tu jauj man sevi tā izrīkot?
Sadevušies rokās, viņi gāja tālāk, un Renders teica: — Vakar, kamēr mēs joņojām pa tās vecās pils iekšieni, es dzirdēju vārgu vaidu, un tad kāda balss iesaucās: «Mīļā Dieva vārdā, Montresor!» Tas laikam bija mans cīņas spars, jo cs esmu drošs, ka balss bija manējā. Esmu atmetis der Geist der stets vemeint. Pax vobiscum! Braucam uz Franciju! Alors!
— Mīļais Rcndij, tikai pāris dienas…
— Āmen! — viņš noteica. — Kaut gan manas saziestās slēpes jau sāk apkalst.
Tā viņi arī izdarīja, un trešās dienas rītā, kad Džila ieminējās par Spānijas pilīm, Renders skaļi piezīmēja, ka psihologi dzerot un tikai kļūstot nikni, bet psihiatri, kā dzirdēts, dzerot, kļūstot nikni un plēšot traukus. Saklausīdama šajos vārdos slēptus draudus savai iegādātajai māla trauku kolekcijai, Džila pakļāvās Rendera vēlmei doties slēpot.