Brīvs! Renders gandrīz izkliedza to skaļi.
Sirdspuksti dunēja viņam galvā. Viņš spēcīgi saliecās. Tad pagriezās pa kreisi. Vējš sitās viņam sejā, ledus kristālu brāzma kā smilšpapīra lodes šāvās garām un nobrāza viņam vaigus.
Viņš traucās uz priekšu. Jā — pasaule bija beigusies Veisflūjohā, un Dorftāle veda lejup un projām no šiem vārtiem.
Viņa kājas bija divas mirdzošas upes, kas brāzās pāri sastingušajiem, izliektajiem līdzenumiem; tās nevarēja aizsalt. Lejup! Viņš peldēja. Prom no visām pasaules telpām. Prom no smacējošās šļauganības, no ikdienas neskaitāmajām, ar karoti iedotajām ērtībām, no uzspiestajām izklaidēm, kas centās nocirst galvas hidrai — brīvajam laikam. Prom!
Traucoties lejup pa slēpju sliedēm, viņš juta neatvairāmu vēlēšanos paskatīties pār plecu atpakaļ, it kā gribētu redzēt, vai pasaule, ko viņš atstājis aizmugurē, augšā, nav palaidusi viņam pa pēdām kādu baismīgu sevis iemiesojumu, kurš kā ēna slīdētu viņam pakaļ, vajātu viņu un vilktu atpakaļ uz siltu, gaišu zārku debesīs, kur viņu noguldītu atdusamies ar alumīnija smailes caururbtu gribu un maiņstrāvas vainaga nosmacētu garu.
— Es tevi ienīstu! — viņš izdvesa caur sakostiem zobiem, un vējš aiznesa vārdus atpakaļ; tad viņš iesmējās, jo allaž mēdza analizēt savas emocijas — tas bija kļuvis par refleksu —, un piebilda: — Uz skatuves iznāk Orests, vājprātīgais, kam pakaļ dzenas fūrijas…
Pēc kāda laika slīpums pārgāja līdzenumā; nobrauciens beidzās, un Renders bija spiests apstāties.
Tad viņš izsmēķēja cigareti un uzbrauca atpakaļ virsotnē, lai varētu laisties lejā vēlreiz — bez ārstnieciskiem nolūkiem.
Tovakar viņš sēdēja lielajā tūristu mītnē pie kamīna, ar patiku juzdams, kā nogurušajos muskuļos ieplūst siltums. Džila masēja viņam plecus, bet viņš tikmēr spēlēja ar liesmām Roršaha testu un uzgāja tajās liesmojošu kausu, taču to tajā pašā brīdī viņam no rokām izrāva sauciens pāri Deviņu Kamīnu zālei — kāds izrunāja viņa vārdu.
— Čārlz Render! — balss teica (tikai vārds izskanēja drīzāk kā «Šārlz Randcr»), un Renders tūdaļ pagrieza galvu balss virzienā, kaut arī acīs vēl brīdi dejoja iztēles ainu atspulgi un neļāva tūlīt saskatīt balss īpašnieku.
— Moriss? — pēc brīža viņš jautāja. — Bartelmecs?
— Jā gan, — skanēja atbilde, un tad Renders ieraudzīja pazīstamus sirmas galvas apveidus ar jau padilušu laukumu virspusē; šī galva itin kā izauga tieši no pleciem, un uz leju no tās ap vīna mucai līdzīgu stāvu bija apstiepts pinkains sarkanzils džemperis. Runātājs nāca cauri zālei uz viņu pusi, veikli līkumodams starp izmētātajām nūjām, sastatīto slēpju kaudzēm un cilvēkiem, kuri, tāpat kā Renders un Džila, bija sasēdušies uz grīdas kur kurais.
Renders piecēlās, izstaipījās un sarokojās ar pienācēju.
— Tu esi pieņēmies svarā, — teica Renders. — Tas nav veselīgi.
— Blēņas, tie visi ir muskuļi. Nu, kā tad tev klājies visu šo laiku, un ko tu dari tagad? — Viņš paskatījās lejup uz Džilu, un tā atbildēja viņam ar smaidu.
— Tā ir mis Devila, — Renders teica.
— Džila, — viņa piebilda.
Pienācējs viegli paklanījās, beidzot atlaizdams Rendera smeldzošo plaukstu.
—… un tas ir profesors Moriss Bartelmecs no Vīnes, — Renders turpināja, — visu veidu dialektiskā pesimisma tumsonīgais sekotājs un izcils celmlauzis neirolīdzdalības laukā — lai gan, paskatoties uz viņu, to nekad nevarētu pateikt. Man vairāk nekā gadu bija tā laime būt viņa audzēknim.
Bartelmecs piekrītoši pamāja ar galvu, nopētīja degvīna pudeli, ko Renders izvilka no plastmasas maisiņa, un paņēma viņa piedāvāto saliekamo glāzīti, ko devējs tūlīt piepildīja līdz malām.
— Ā, tu joprojām esi labs ārsts, — viņš nopūtās. — Tūlīt uzstādīji īsto diagnozi un parakstīji labākās zāles. Nozdrovia!
— Septiņi gadi vienā malkā, — sacīja Renders, vēlreiz piepildīdams glāzītes.
— Nu tad iedzersim vēlreiz, lai tos īsinātu!
Viņi novietojās uz grīdas, un liesmas rūkdamas plandījās lielajā ķieģeļu kamīnā, ārdot baļķus pa gadu gredzeniem arvien plānākus un vēršot tos atkal zaros un tievos žagariņos.
Renders piemeta ugunij jaunas pagales.
— Es lasīju tavu pēdējo grāmatu pirms gadiem četriem, — beidzot nevērīgā tonī teica Bartelmecs.
Renders apsvēra, ka laika atstarpe uzminēta pareizi.
— Vai pašlaik tu arī nodarbojies ar kādiem pētījumiem?
Renders laiski bikstīja uguni.
— Jā, — viņš atteica, — šo to daru.
Viņš pameta skatienu uz Džilu — tā snauda, atspiedusi galvu pret lielo ādas klubkrēslu, uz kura stāvēja viņa instrumentu soma; mierīgajā sejā atblāzmojās uguns sārtums un ņirbošo liesmu ēnas.
— Esmu sastapies ar diezgan neparastu parādību un sācis šādus tādus eksperimentus — ceru, ka vēlāk to aprakstīšu grāmatā.
— Neparastu parādību? Kādā ziņā?
— Pirmkārt, paciente ir akla kopš dzimšanas.
— Un tu izmanto DNPU?
— Jā. Viņa grib kļūt par Veidotāju.
— Verfluchter! Vai tu zini, kādas tam var būt sekas?
— Protams.
— Vai esi dzirdējis par nabaga Pjēru?
— Nē.
— Tas ir labi — tad to izdevies sekmīgi noslēpt. Pjērs bija filozofijas students Parīzes universitātē, un viņš rakstīja disertāciju par apziņas evolūciju. Pagājušā vasarā viņš nolēma, ka viņam jāizpēta pērtiķa apziņa — laikam tāpēc, lai varētu salīdzināt zemāku saprāta līmeni ar savējo. Tā vai citādi, viņam izdevās nelegāli piekļūt DNPU un ielauzties mūsu spalvainā radinieka smadzenēs. Nav vairs iespējams uzzināt, cik tālu viņš tika, pakļaudams dzīvnieku stimulu bankai, taču, pēc visa spriežot, pērtiķi izbiedēja kaut kas no tās jomas, kas nav acumirklī pārraidāma no cilvēka uz pērtiķi — satiksmes trokšņi un tā tālāk. Pjērs kopš tā laika mitinās polsterētā kamerā un visas viņa reakcijas ir tādas kā izbiedētam pērtiķim. Tā viņš nepabeidza savu disertāciju, toties tagad pats var kalpot par materiālu kāda cita zinātnieka pētījumiem, — nobeidza Bartelmecs.
Renders papurināja galvu.
— Varens stāsts, — viņš klusu noteica, — taču manā rīcībā nekā tik dramatiska nav. Esmu sastapis izcili stabilu personību — būtībā psihiatri, tādu, kas jau bijusi pakļauta parastajām analīzēm. Viņa grib kļūt par neirolīdzdalībnieci, taču to nejauj akluma izraisītās bailes. Es viņai pakāpeniski atklāju visu redzamo parādību diapazonu. Kad būšu to beidzis, viņai jābūt jau pilnīgi pieradušai pie redzes ainām, tāpēc viņa varēs visu uzmanību veltīt terapijai un redzētais vairs viņu, tā sakot, neapžilbinās. Mums bijuši jau četri seansi.
— Un?…
— Un sokas lieliski.
— Tu esi par to tik pārliecināts?
— Jā — tik pārliecināts, cik nu šai jomā vispār iespējams.
— Hm… — Bartelmecs novilka. — Pasaki man vienu: vai tev nav licies, ka viņai ir pārāk spēcīga griba? Es domāju — vai tur neslēpjas kāds uzmācīgi pavēlošs komplekss, kas skar visu līdz šim apgūto?
— Nē.
— Vai viņa kādreiz nav ņēmusi virsroku fantāzijas virzīšanā?
— Nē!
— Tu melo, — Bartelmecs vienkārši noteica.
Renders sameklēja cigareti. Aizdedzinājis to, viņš pasmaidīja.