— Vecais skolmeistar, vecais viltniek, — viņš teica padodamies, — gadi nav notrulinājuši tavu uztveres asumu. Sevi es varu piemānīt, bet tevi nekad… Jā, patiesību sakot, viņu tiešām ir diezgan grūti turēt grožos. Viņa negrib apmierināties ar redzēto vien. Viņa jau tagad tiecas pati ķerties pie veidošanas. Tas ir pilnīgi saprotams — gan viņai, gan man, — taču apzināta jēdzienu izpratne laikam ir diezgan grūti saskaņojama ar emocionālo uztveri. Dažos gadījumos viņa ir ņēmusi virsroku, tomēr es katru reizi gandrīz tūlīt pat esmu atguvis kontroli. Noteicējs par stimulu banku tomēr esmu es pats.
— Hm… — Bartelmecs domīgi norūca. — Vai tev ir pazīstams tāds budistu sacerējums, ko sauc par Šankaras katķismu?
— Šķiet, ka ne.
— Tad es tev tūlīt nolasīšu par to lekciju. Tas izvirza postulātu — protams, ne jau ārstnieciskos nolūkos — par patiesā un viltus ego pastāvēšanu. Patiesais ego ir tā cilvēka daļa, kura ir nemirstīga un dosies uz nirvānu — citiem vārdiem, dvēsele. Labi. Nu, un viltus ego, no otras puses, ir normālais saprāts, ko apvij ilūzijas: tā apziņa — vienalga, mana vai tava, vai kāda cita, — ko mēs vienmēr esam pazinuši kā profesionāļi. Skaidrs? Skaidrs. Tālāk: to vielu, no kuras veidots šis viltus ego, viņi sauc skandhas. Tā ietver jūtas, uztveri, tieksmes, pašu apziņu un pat fizisko veidolu. Pavisam nezinātniska būšana. Jā. Bet tas nav tas pats, kas neirozes vai kādi no mistera Ibsena mūža meliem, vai kaut kas līdzīgs halucinācijām, — nē, kaut arī tas viss ir aplams, kā jau daļa no viltus veidojuma. Katra no piecām skandhas ir daļa no ekscentriskuma, ko mēs saucam par identitāti, un tam visam pa virsu nāk neirozes un visas citas ar to saistītās padarīšanas, kas gādā mums darbu. Skaidrs? Skaidrs. Es tev lasu šo lekciju tāpēc, ka man vajadzīga dramatiska terminoloģija tam, ko gribu tev pateikt, — redzi, es gribu pateikt kaut ko dramatisku. Iedomājies, ka skandhas guļ dīķa dibenā, neirozes met sīkus vilnīšus virspusē, bet «patiesais ego», ja tāds vispār ir, guļ aprakts dziļi dibenā zem smiltīm. Re, tā. Vilnīši aizpilda… ē… Zwischenwelt… telpu starp objektu un subjektu. Skandhas ir daļa no subjekta — tās ir neaizstājamais pamats, vina īstenā būtība. Vai pagaidām tu tiec man līdzi?
— Ar daudzām iebildēm.
— Labi. Tagad, kad esmu izskaidrojis savu terminoloģiju, es sākšu to lietot. Tu spēlējies ar šīm skandhas, nevis ar vienkāršām neirozēm. Tu centies regulēt šīs sievietes vispārējo priekšstatu par sevi un par pasauli. Un šim nolūkam izmanto DNPU. Tas ir tas pats, kas eksperimentēt ar psihopātu vai pērtiķi. Var likties, ka viss iet labi, bet jebkurā brīdī iespējams, ka tu izdari kaut ko tādu — teiksim, parādi viņai kādu skatu vai skatījuma aspektu, — kas iedragā viņas būtību, lauž kādu no šīm skandhas, un — brakš! — notiks izlaušanās cauri dīķa dibenam. Uzmutuļos atvars un aizraus tevi — kas zina, kurp? Es negribu, lai tu kļūsti par manu pacientu, jaunais viltniek, tāpēc silti iesaku šo eksperimentu pārtraukt. DNPU nedrīkst izmantot šādā veidā.
Renders iemeta cigareti kamīnā un sāka skaitīt, saliekdams pirkstus.
— Pirmkārt, — viņš teica, — tu no mušas taisi varenu ziloni. Visa mana darīšana ir tikai pieregulēt viņas apziņu papildus uztveres laukam. Lielu daļu te veido tīrie pārnesumi no citiem maņu orgāniem. Otrkārt, viņas emocijas sākumā tiešām bija diezgan sakāpinātas, jo to pamatā bija fizisks defekts, taču tai stadijai mēs jau esam garām. Tagad viņa uztver rādīto vienkārši kā jaunumu. Un drīz tas kļūs pavisam ikdienišķs. Treškārt, Eilīna pati ir psihiatre — pietiekami izglītota šajos jautājumos — un ļoti labi saprot, cik smalks un sarežģīts ir mūsu darāmais. Ceturtkārt, viņas identitātes apziņa un viņas vēlmes, vai skandhas, vai kā nu tu tās gribētu dēvēt, ir tik stipras kā Gibraltāra klints. Vai tu aptver, kāda saspringta griba vajadzīga, lai akls cilvēks iegūtu tādu izglītību, kāda ir viņai? Tam bija vajadzīga dzelzs griba un reizē askēta emocionālā kontrole…
—… un, ja acumirklīgā uztraukuma brīdī lūzīs kaut kas tik neredzēti stiprs, — Bartelmecs teica un skumji pasmaidīja, — tad lai Zigmunda Freida un Karla Junga ēnas stāv tev klāt tumsības ielejā! Ja acumirklīgā «piektkārt» bndī lūzīs kaut kas tik neredzēti stiprs… — Viņš noklakstināja pirkstus. — Vai viņa ir skaista?
Renders pievērsa skatienu ugunij.
— Gudri darīts, — Bartelmecs nopūtās. — Sārtie liesmu atspulgi neļauj man spriest, vai tu sarksti, vai ne. Tomēr man aizdomas, ka jā, un tas nozīmē, ka tu saproti: par satraucošu stimulu vari kļūt tu pats. Šovakar es aizdedzināšu sveci Ādlera portreta priekšā un lūgšu, lai viņš dod tev spēku sekmīgi sacensties divkaujā ar savu pacienti.
Renders paskatījās uz Džilu, kura joprojām gulēja. Pastiepis roku, viņš atglauda meičai no sejas atrisušu matu cirtu.
— Un tomēr, — Bartelmecs piebilda, — ja tu šo eksperimentu turpināsi un tiksi līdz sekmīgām beigām, es ar lielu interesi gaidīšu parādāmies tavu zinātnisko sacerējumu. Vai es esmu tev stāstījis, ka man gadījies ārstēt vairākus budistus, taču ne reizi es neesmu atradis «patieso ego»?
Abi iesmējās.
Līdzīga man, bet citāda — viņa, kas turas pie pavadas un smaržo pēc bailēm, maza, pelēka -un neredzīga. Grrr, un viņš nožņaugsies savā kaklasiksnā. Galva viņam ir tukša kā cepeškrāsns, līdz Viņa piespiež pogu un tajā izcepas pusdienas. Kad runā, viņi nesaprot, tomēr viņi ir līdzīgi man. Vienu dienu es kādu nogalināšu… kāpēc? Pagrieziens.
— Trīs soļi. Augšup. Stikla durvis. Rokturis pa labi.
Kāpēc? Uz augšu, stāva šahta lejup. Lejā dārzi. Jauki smaržo. Zāle, slapji dubļi, koki un svaigs gaiss. Es redzu. Tomēr putnu dziesmas ir ieraksti. Es redzu visu. Es.
— Lifts. Četri soļi.
Lejup. Jā. Gribas izgrūst skaļas rīkles skaņas, muļķīga sajūta. Tīrs, gluds, daudz koku. Dievs… Viņai patīk sēdēt uz sola, košļāt lapas un baudīt liegu gaisu. Nevar to visu redzēt kā es. Varbūt tagad kaut ko…? Nē.
Sauks mani par slikto Sigmundu šeit zālē, zem kokiem… Nē, jāpaciešas. Žēl. Lieliska vieta.
— Ej uzmanīgi!
Uz priekšu. Pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, tagad koki un zāle. Sigmunds redz. Ejam… Ārsts ar aparātu aizdod viņai savas acis. Grrr, un viņš vairs nerīstīsies. Baiļu smaržas vairs nav.
Dziļa ala zemē, jāaprok acis. Dievs ir akls. Sigmunds redz. Viņas acis tagad ir pilnas, un viņam bail no zobiem. Jāliek viņai redzēt un jāuznes viņa augstu debesīs, lai viņa redz, prom debesīs. Atstāj mani te, atstāj Sigmundu vienu, lai es neredzu neko. Es izrakšu zemē dziļu alu…
Kad Džila pamodās, pulkstenis jau rādīja pāri desmitiem. Viņai pat nevajadzēja pagriezt galvu, lai saprastu, ka Renders ir jau prom. Viņš rītos nemēdza ilgi gulēt. Džila izberzēja acis, izstaipījās, pagriezās uz sāniem un pacēlās uz elkoņa. Pametusi iesāņus skatienu pulksteni uz naktsgaldiņa, viņa pasniedzās pēc cigaretes un šķiltavām.
Ievilkdama dūmu, viņa secināja, ka tuvumā nav pelnu trauka. Skaidrs — Renders pārlicis to uz kumodes, jo viņam nepatīk, ka smēķē gultā. Ar nopūtu, kura beigās izklausījās pēc šņāciena, viņa izslīdēja no gultas un uzmeta uz pleciem rītakleitu, negaidīdama, kamēr pelnu smaile kļūs pārāk gara.
Džilai ļoti nepatika celšanās, bet, ja nu tas izdarīts, lai tad diena sākas un turpinās un lai nekas netraucē tās ierasto ritmu.
— Rauj viņu velns! — Džila ar smaidu noteica. Viņai būtu gribējies paēst brokastis gultā, bet nu jau bija pārāk vēls.
Prātodama, ko vilkt mugurā, viņa pamanīja kaktā atslietu svešu slēpju pāri. Vienai slēpei bija piesprausta lapiņa. Džila piegāja klāt.