«Brauc man pakaļ,» tur bija rakstīts.
Viņa papurināja galvu, pauzdama enerģisku noraidījumu, un sajuta nelielas skumjas. Džila bija slēpojusi divas reizes mūžā, un slēpošana viņu biedēja. Vajadzētu gan izmēģināt vēlreiz, viņa nodomāja, — viņš taču bija tik piekāpīgs attiecībā uz vecajām pilīm, — tomēr atmiņas par šaušalīgo joņošanu lejup viņai likās tik neciešamas (divas reizes tā bija beigusies taisni kupenā), ka Džila sarāvās un atkal sajuta mokošo reiboni, ko bija izbaudījusi iepriekšējos mēģinājumos.
Tāpēc viņa tikai nomazgājās dušā, saģērbās un devās lejā ēst brokastis.
Iedama garām lielajai zālei, viņa pameta tajā skatienu un redzēja, ka visi deviņi kamīni jau kuras rūkdami. Vairāki slēpotāji sārtām sejām stāvēja galvenā kamīna priekšā, sildīdami rokas. Tomēr zāle nebija pilna. Uz paliktņiem atradās tikai daži pāri pilošu zābaku, uz pakaramajiem karājās dažas spilgtas cepurītes, un parastajā vietā pie durvīm bija pieslieti vairāki mitri slēpju pāri. Tuvāk zāles vidum atvilktajos krēslos sēdēja daži cilvēki un lasīja avīzes, smēķēja vai klusi sarunājās. Nevienu pazīstamu viņa neredzēja, tāpēc devās tālāk uz ēdamzāles pusi.
Ejot garām reģistrācijas galdam, Džila izdzirda veco dežurantu saucam viņu vārdā. Pasmaidījusi viņa piegāja tam klāt.
— Vēstule, — večuks paskaidroja un pagriezās pret plauktiņu. — Te būs, — un viņš pasniedza Džilai meklēto. — Šķiet, ka svarīga.
Džila ievēroja, ka vēstule trīs reizes pārsūtīta uz citu adresi. Aploksne bija brūna un apjomīga, un sūtītājs, kā liecināja atpakaļadrese, bija viņas advokāts.
— Paldies!
Džila aizgāja un apsēdās pie lielā loga, kurš pavēra skatienam ziemas dārzu, slidotavu un attālāk — līkumotu taku, nosētu sīkiem cilvēciņiem ar slēpēm pār pleciem. Samiegusi acis spilgtā baltuma priekšā, viņa atplēsa aploksni.
Jā, tas nu bija galā. Advokāta īsajai vēstulei klāt bija pielikta šķiršanās apliecības kopija. Viņa pavisam nesen bija nolēmusi saraut juridiskās saites ar misteru Fotloku, no kura uzvārda bija atteikusies jau pirms pieciem gadiem, kad viņi aizgāja katrs uz savu pusi. Tagad, panākusi gribēto, viņa vairs īsti nezināja, ko iesākt tālāk. Šā vai tā, mīļajam Rendijam tas būs varens pārsteigums, viņa nodomāja. Vajadzēs izdomāt kādu pietiekami nevainīgu ieganstu, lai darītu viņam to zināmu. Izvilkusi pūdernīcu ar spogulīti, viņa izmēģināja jautājošu sejas izteiksmi: «Ko tu par to saki?» Labi, to visu vēlāk. Kaut gan pārāk ilgi vilcināties arī nevar… Trīsdesmitā dzimšanas diena kā mākonis melnēja pavisam drīz — aprīlī, jau pēc četriem mēnešiem. Jā… Džila viegli uzkrāsoja lūpas, vēlreiz nopūderēja dzimumzīmi un paslēpa izraudzīto sejas izteiksmi pūdernīcā vēlākai lietošanai.
Ēdamzālē Džila ieraudzīja doktoru Bartelmecu — viņš sēdēja pie milzīgas olu kulteņa porcijas, ko papildināja tumšu desiņu virtene, vairākas dzeltenu grauzdiņu kaudzītes un pusizdzerta apelsīnu sulas krūze. Turpat blakus uz sildītāja kūpēja kafijas kanna. Ēzdams viņš mazliet saliecās uz priekšu, un dakšiņa viņa rokā zibēja kā vējdzirnavu spārns.
— Labrīt! — Džila sveicināja.
Bartelmecs paskatījās augšup.
— Mis Devila — Džila… Labrīt! — Viņš pamāja uz tukšo krēslu sev pretī. — Lūdzu, piebiedrojieties man!
Viņa apsēdās, un, kad pienāca viesmīlis, teica: — Man visu to pašu, tikai par deviņām desmitdaļām mazāk.
Tad viņa atkal pievērsās Bartelmecam.
— Vai jūs šodien esat redzējis Čārlzu?
— Diemžēl ne, — viņš noplātīja rokas, — kaut gan cs gribēju turpināt mūsu diskusiju tagad, no rīta, kamēr viņa prāts vēl skaidrāks un vieglāk lokāms. Diemžēl tiem, kas labi guļ, diena sākas ap otrā cēliena vidu.
— Es parasti ierodos starpbrīdī un palūdzu, lai kāds man īsi atstāsta iepriekš notikušo, — Džila teica. — Varbūt jūs varat turpināt diskusiju ar mani? Mans prāts vienmēr ir viegli lokāms, un manas skandhas ir labā stāvoklī.
Viņu skatieni sastapās, un Bartelmecs nokoda kumosu grauzdiņa.
— Jā, — viņš beidzot teica, — tā jau man likās. Nu labi… Ko jūs zināt par Rendera darbu?
Viņa iekārtojās krēslā ērtāk.
— Hm… Tā kā viņš ir šauri specializējies šaurā specialitātē, man grūti spriest par to mazumiņu, ko viņš pastāsta par savu darbu. Man ari labprāt gribētos reizēm ieskatīties citu cilvēku prātos — protams, tāpēc, lai uzzinātu, ko viņi domā par mani, ^ bet ilgi gan es tur laikam nevarētu izturēt. Sevišķi jau tāda cilvēka prātā, — viņa pa jokam noskurinājās, — kam ir kaut kādi traucējumi. Es laikam pārāk justu līdzi vai pārāk satrauktos, vai tamlīdzīgi. Un tad, spriežot pēc tā, ko esmu lasījusi, — blīkš! — saistītās maģijas ceļā viņa problēma kļūtu par manējo. Čārlzam gan problēmu nemēdz būt, — pēc brīža viņa turpināja, — vismaz ar mani viņš tās neapspriež. Tomēr pēdējā laikā es kļūstu domīga. Tā aklā sieviete un viņas runājošais suns, šķiet, ir pārāk aizņēmuši viņa domas.
— Runājošs suns?
— Jā, viņas redzīgā acs ir suns, viens no tiem operētajiem mutantiem.
— Interesanti… Vai jūs esat to sievieti redzējusi?
— Nekad.
— Tā, tā, — Bartelmecs domīgi novilka. — Reizēm ārsts sastop pacientu, kura problēmas ir tik radnieciskas viņējām, ka seansi kļūst ārkārtīgi postoši, — viņš sacīja. — Es vienmēr esmu to izjutis, ārstējot citu psihiatru. Varbūt Čārlzs šajā situācijā saskata paralēli ar kaut ko tādu, kas nomoka viņu pašu. Viņa personisko analīzi es nevadīju. Es nezinu visus viņa prāta līkločus, kaut arī viņš labu laiku bija mans skolnieks. Viņš vienmēr bija atturīgs, diezgan mazrunīgs, tomēr atsevišķās reizēs prata būt itin pavēlošs… Kas vēl pašlaik nodarbina viņa prātu?
— Viņš pastāvīgi raizējas par savu dēlu Pīteru. Piecu gadu laikā viņš piecas reizes mainījis tam skolu.
Viesmīlis atnesa Džilai brokastis. Sakārtojusi salveti, viņa pievilka krēslu tuvāk galdam.
— Un vēl viņš pēdējā laikā cītīgi lasa pašnāvību priekšvēstures un runā par tām, runā par tām, runā par tām…
— Ar kādu mērķi?
Džila paraustīja plecus un sāka ēst.
— To viņš nekad nav teicis, — viņa sacīja, paceldama skatienu. — Varbūt viņš kaut ko raksta…
Ticis galā ar kulteni, Bartelmecs ielēja sev vēl tasi kafijas.
— Vai jūs biedē šī viņa paciente? — viņš jautāja.
— Nē… Jā, — Džila sastomījās. — Biedē gan.
— Kāpēc?
— Man bail no saistītās maģijas, — viņa, viegli pietvīkdama, atzinās.
17312
— Ar to var saprast daudz ko.
— Taisnība, — Džila piekrita. Pēc brītiņa viņa piebilda: — Mums abiem rūp viņa labklājība, un draudus mēs saskatām vienā un tai pašā apstāklī. Tāpēc es gribētu jums kaut ko lūgt.
— Dariet to!
— Parunājiet ar viņu vēlreiz, — Džila lūdza. — Pierunājiet mest šo lietu pie malas!
Bartelmecs salocīja salveti.
— Es gribēju to darīt pēc pusdienām, — viņš sacīja, — tāpēc ka ticu pestīšanas rituāla nozīmībai. Es to darīšu.
Mans tālais un diženais tēvs!
Jā, skola ir lieliska, manai potītei iet tā, kā Tu ceri, un kompānija klasē ir normāla. Nē, man netrūkst naudas, uzturs nav nepietiekams un man nav grūti iekļauties jaunajā programmā. Vai tas Tev pa prātam ?
Ēku es neaprakstīšu, jo šo briesmoni Tu jau esi redzējis. Apkārtni aprakstīt nevaru, jo tā pagaidām gul zem aukstiem, baltiem palagiem. Brr! Ziemas prieku baudīšanu es atstāju Tavā ziņā. Nevaru dalīties ar Tevi sajūsmā par vasaras pretstatu, ja nu vienīgi bilžu ietvaros vai uz saldējuma etiķetēm.