Potīte ierobežo manas kustības un mans istabas biedrs aizbrauca pavadīt nedēļas nogali mājās — abi šie apstākļi nāk man par svētību (teiktu Pangloss), jo nu man ir iespēja kārtīgi pasēdēt pie grāmatām. Un to es tūdaļ darīšu.
Ar dāsniem sveicieniem Pīters.
Renders pastiepa roku, lai noglaudītu milzīgo galvu. Dzīvnieks stoiski pacieta šo laipnību, tad paskatījās augšup uz austrieti, kuram Renders bija lūdzis uguni, un viņa skatiens teica: «Vai man jāpacieš tāda necieņa?» Saimnieks pasmējās, to redzēdams, un aizcirta šķiltavas, uz kurām Renders ievēroja iegravētus iniciāļus ar mazo «v» vidū.
— Paldies! — viņš teica, tad noprasīja sunim: — Kā tevi sauc?
— Bismarks, — tas norūca.
Renders pasmaidīja.
— Tu man atgādini vienu citu no jūsējiem, — viņš sacīja sunim. — Viņu sauc Sigmunds, un viņš ir draugs un pavadonis kādai manai neredzīgai paziņai Amerikā.
— Mans Bismarks ir mednieks, — teica jaunais cilvēks. — Viltībā viņu nevar pārspēt neviens zvērs — ne briedis, ne meža kaķis.
Suņa ausis saslējās, un Rcnderam pievērstās acis lepni icgailējās.
— Mēs esam medījuši Āfrikā un Amerikas ziemeļos un dienvidrietumos. Arī Amerikas vidienē. Viņš nekad nepazaudē pēdas. Nekad nepadodas. Skaists zvērs — un zobi viņam kā Zolingenē taisīti.
— Tad jums patiešām laimējies ar tādu izcilu medību biedru.
— Es māku medīt, — norūca suns. — Dzenu pēdas… Dažreiz man vajag kādu nokost.
— Tātad jūs nepazīstat suni, ko sauc par Sigmundu, vai sievieti, kuru viņš vadā — mis Eilīnu Šalotu? — jautāja Renders.
Vīrietis papurināja galvu.
— Nē, Bismarku man atsūtīja no Masačūsetsas, bet pats es Centrā nekad neesmu bijis. Ar citiem runājošo suņu saimniekiem es neesmu pazīstams.
— Skaidrs. Labi, paldies par uguni. Sveiki!
— Sveiki!
— Svei-ki…
Rokas kabatās sabāzis, Renders devās augšup pa šauro ieliņu. Viņš bija šā tā aizbildinājies un nepateica, kurp iet. Tāpēc ka nekādu ceļamērķi izvēlējies nebija. Bartelmeca otrreizējā pārliecināšanas runa gandrīz bija vedinājusi viņu pasacīt šo to tādu, kas vēlāk būtu jānožēlo. Vieglāk bija doties pastaigā nekā turpināt sarunu.
Piepeša impulsa vadīts, viņš iegāja nelielā veikaliņā un nopirka pulksteni ar dzeguzi, kas bija piesaistījis viņa uzmanību. Viņš nešaubījās, ka Bartelmecs pieņems šo dāvanu ar atbilstošu noskaņojumu. Pasmaidījis viņš devās tālāk. Un kas tā par vēstuli Džilai, ko administrators bija speciāli atnesis pie viņu pusdicngalda? Interesanti… Izskatījās, ka tā trīs reizes pārsūtīta uz citu adresi, un sūtītāja bija kāda tieslietu firma. Džila pat nebija atplēsusi aploksni, tikai pasmaidījusi, iedevusi vecajam vīram pamatīgu dzeramnaudu un iebāzusi vēstuli somiņā. Vajadzēs kaut kā aplinkus painteresēties par tās saturu. Rendera ziņkāre bija tā uzkurināta, ka viņa noteikti iežēlosies un pastāstīs.
No ziemeļiem negaidot atjoņoja tik salta vēja brāzma, ka ledainie debesu pīlāri šķita piepeši sašūpojamies viņa acu priekšā. Renders savilka plecus augšup un ierāva galvu dziļāk apkaklē. Cieši satvēris nopirkto pulksteni, viņš steidzās pa ielu tālāk.
Tonakt čūska izlaida astes galu no mutes un izvirda uguni, Vilks Fenriss kampdams lēca pret mēnesi, mazais pulkstenis teica «ku-kū», un rītdiena ieradās kā Manoletes pēdējais vērsis, purinādams ragus un ar skaļiem bauriem solīdams samīdīt lauvu straumi smiltīs.
Renders nozvērējās vakariņās vairs neēst to neciešamo suflē.
Vēlāk, daudz vēlāk, kad viņi joņoja cauri padebešiem pūķa formas kuģī, Renders lūkojās lejup uz satumsušo Zemi, sapņodams, ka pilsētas tajā ir zvaigžņu pilnas, tad atkal lūkojās augšā debesīs, kur tās visas atspoguļojās; lūkojās sev apkārt lentveida ekrānos, vērodams visus daudzos cilvēkus, kuri, acis samieguši, raudzījās tajās; lūkojās kafijā, tējā un jauktu dzērienu traukos, kas raidīja savu šķidrumu tālāk — izpētīt cilvēku iekšas, to pašu cilvēku, kuri nepieciešami pogu spaidīšanai; lūkojās pāri uz Džilu, ko vecās ēkas bija piespiedušas pastaigāties starp šīm sienām, tāpēc ka zināja — Džila šobrīd jūt viņa skatienu; tad juta sava sēdekļa prasību, lai viņš pārslēdz to par dīvānu, izdarīja to un laidās miegā.
IV
Viņas kabinets bija puķu pārpilns, un viņai patika skurbinošas smaržas. Reizēm viņa kūpināja vīraku.
Viņai patika sautēties karstos baseinos, pastaigāties ārā, kad snieg, klausīties pārlieku daudz mūzikas, kas varbūt bija drusku par skaļu, ik vakaru dzert piecas vai sešas liķiera šķirnes (parasti ar spēcīgu anīsa aromātu un nelielu vērmeļu piegaršu). Viņas rokas bija mīkstas un klātas viegliem vasaras raibumiem. Viņas pirksti bija slaidi un tievi. Tajos nebija gredzenu.
Lēni laizdama pirkstus pār ziedlapu izgriezumiem uz krēsla parocēm, viņa runāja magnetofonā:
— Pacienta galvenās sūdzības uzņemšanā bija nervozitāte, bezmiegs, vēdergraizes un depresija. Pacients jau bijis klīnikā un ārstējies vairākus neilgus laika sprīžus. Viņš bija šeit 1995. gadā un ārstējās no maniakālas nomāktā tipa depresīvās psihozes, un atgriezās te 02.03.96. Viņš ārstējās arī citā slimnīcā 09.20.97. Fiziskā pārbaude uzrādīja asinsspiedienu 170/100. Pacients pārbaudes dienā, 12.11.98., bija normāli attīstīts un labi paēdis. Šajā dienā pacients sūdzējās par hroniskām muguras sāpēm, un daži mēreni simptomi liecināja par atteikšanos no alkohola. Tālākā fiziskā pārbaude nekādu patoloģiju neatklāja; pacienta cīpslu refleksi bija sakāpināti, tomēr vienādi. Šie simptomi bija abstinences sindroma rezultāts. Uzņemšanā pacients nebija psihiski uzbudināts un necieta no murgiem vai halucinācijām. Viņš labi orientējās telpā, laikā un cilvēkos. Tika vērtēts viņa psiholoģiskais stāvoklis un konstatēts, ka viņš pēc izturēšanās veida ir mazliet pārspīlēts, ekspansīvs un samērā naidīgi noskaņots pret apkārtni. Viņš tika uzskatīts par potenciālu miera traucētāju. Tā kā viņam bija pieredze pavāra darbā, viņu norīkoja strādāt virtuvē. Pēc tam viņa vispārējais stāvoklis ievērojami uzlabojās. Pacients ir mazāk saspringts, un ar viņu vieglāk saprasties. Diagnoze: maniakāla depresīvā reakcija (ārējie pastiprinātāji nezināmi). Psihisko bojājumu pakāpe niecīga. Tiek uzskatīts par kompetentu. Jāturpina terapija un hospitalizācija.
Tad viņa izslēdza magnetofonu un iesmējās. Smieklu skaņa izbiedēja. Smiekli ir sabiedriska parādība, bet viņa šeit ir viena. Pavisam viena. Tik nolādēti viena, ka mazais, spožais plankums piepeši kļūst par pašu svarīgāko pasaulē. Viņai gribējās, kaut tas būtu milzīgs. Kaut tas būtu vesels gaismas okeāns! Vai arī viņa kļūtu tik maza, lai iespaids būtu tāds pats… kā gribētos tajā ienirt!
Vakar bija pagājušas trīs nedēļas…
Pārāk ilgi, viņa nosprieda, man vajadzēja pagaidīt. Nē! Tas nav iespējams! Bet ja nu viņš aiziet tāpat kā Riskoms? Nē! Tas nenotiks. Viņš neaizies. Viņu nekas nespēj ievainot. Nekad. Viņš ir stiprs kā tas senais bruņutērps. Bet… bet mums vajadzēja pagaidīt līdz nākamajam mēnesim. Trīs nedēļas… Redzes zudums, tā nu tas ir. Vai atmiņas izbālē? Kļūst vājākas? Kāds izskatās koks? Vai mākonis? Neatceros! Kāda ir sarkana krāsa? Un zaļa? Ak Dievs! Tā ir histērija! Es skatos un nevaru to apturēt! Tableti! Tableti!
Viņas pleci sāka drebēt. Tableti viņa tomēr neiedzēra, tikai spēcīgāk iekodās mutautā, līdz asie zobi pārplēsa audumu.