— Sargieties, — viņa sāka runāt pati savus baušļus, — no tiem, kuri alkst un slāpst pēc taisnības, jo mēs gūsim sev apmierinājumu. Un sargieties no pazemīgajiem, — viņa turpināja, — jo mēs centīsimies iemantot sev Zemi. Un sargieties…
īsi iedūcās telefons. Nolikusi mutautu, viņa apņēmīgi izlīdzināja vaibstus un ieslēdza aparātu.
— Hallo?
— Eilīn, es esmu atpakaļ. Kā jums klājas?
— Labi, viss kārtībā! Kā pavadījāt atvaļinājumu?
— Ā, nevaru žēloties. Ilgi biju to gaidījis. Esmu taēu nopelnījis. Paklau, es atvedu šo to, ko varēšu jums parādīt — piemēram, Vinčesteras katedrāli. Vai gribat šonedēļ atnākt? Es varu jebkuru vakaru.
Šovakar. Nē. Man,pārāk nevaldāmi to gribas. Tas mani kavēs, ja viņš pamanīs…
— Kā būtu rītvakar? — viņ^ jautāja. — Vai parīt?
— Rītvakar būtu ļoti labi, — viņš teica. — Vai varam satikties «Irbē un skalpelī» ap pulksten septiņiem?
— Jā, tas būtu jauki. Pie tā paša galdiņa?
— Kāpēc ne? Es to pasūtīšu jau iepriekš.
— Labi. Tiksimies drīz!
— Visu labu!
Saruna beidzās.
Piepeši tajā pašā brīdī viņai galvā uzvirmoja visas krāsas, un viņa redzēja kokus — ozolus un priedes, papeles un sikomoras — lielus, zaļus, brūnus un metāla krāsā —, redzēja daudzus pūkainus mākoņus, krāsu podos apmērcētus peldam pa pasteļkrāsas debesīm, redzēja kvēlošu sauli, mazu vītoliņu un ezeru ar tumšzilu, gandrīz violetu ūdeni. Salocījusi saplēsto mutautu, viņa to nolika malā.
Viņa nospieda pogu blakām rakstāmgaldam, un kabinetu piepildīja mūzika: Skrjabins. Tad viņa nospieda citu pogu, kas atkārtoja lentē ierakstīto tekstu, un sēdēja, pa pusei klausīdamās te vienu, te otru.
Pjērs aizdomīgi paošņāja ēdienu. Apkalpotājs atstāja paplāti un devās ārā gaitenī, aizslēgdams durvis. Uz grīdas gaidīja milzīgā salātu bļoda. Pjērs piesardzīgi pievirzījās tai klāt, pakampa sauju zaļo salātlapu un notiesāja tās.
Viņam bija bail.
Ja vien tērauds beigtu rībēt un rībēt pret tēraudu kaut kur šajā tumšajā nakti.. Ja vien…
Sigmunds piecēlās kājās, nožāvājās un izstaipījās. Brīdi viņam vēl ļodzījās pakaļkājas, tad viņš nopurinājās un sasparojās. Drīz viņa nāks mājās. Lēni šūpodams asti, viņš paskatījās uz pulksteni cilvēka acu augstumā ar reljefiem cipariem, pārbaudīja savu nojautu pareizību, tad aizgāja pāri istabai pie televizora. Pacēlies pakaļkājās, viņš atspieda vienu ķepu pret galdu un ar otru ieslēdza aparātu.
Drīz vajadzēja ziņot par gaidāmo laiku; ceļi noteikti būs apledojuši.
«Es esmu braucis cauri kapulaukiem grāfistu lielumā,» rakstīja Renders, «pa bezgalīgiem akmens mežiem, kas ik dienas plešas plašumā.
Kāpēc cilvēks tik dedzīgi apsargā savus mirušos? Vai tāpēc, ka tas ir monumentāli demokrātisks iemūžināšanas veids, augstākais apliecinājums spējai nodarīt pāri — tas ir, dzīvībai, — un reizē vēlēšanās, kaut tā turpinātos mūžīgi? Tādās domās ir Unamuno. Ja tā ir, tad pagājušajā gadā nemirstību aktīvi meklēja lielāks cilvēku skaits nekā jebkad agrāk vēstures gaitā…»
Č-čg čga-čg!
«Vai tu domā ka tie ir īsti cilvēki?»
«N-nē, viņi ir pārāk meistarīgi.»
Vakars bija zvaigžņu mirgojums un kokteilis ar ledu. Renders ielīkumoja ar savu S-7 aukstajā apakšpazemē, sameklēja savu stāvvietu un ievirzījās tajā.
No betona cēlās mikls saltums, kas urbās miesā kā žurkas zobi. Renders aizveda Eilīnu līdz liftam, un abu elpa priekšā meta gaistošus mākonīšus.
— Krietni kniebj kaulā, — Renders piezīmēja.
Eilīna pamāja ar galvu un iekoda lūpu zobos.
Lifta iekšienē viņš nopūtās, atraisīja šalli un aizdedza cigareti.
— Iedodiet man arī vienu, — viņa palūdza, sajutusi tabakas smaržu.
Renders to pasniedza.
Viņi lēni cēlās augšup, un Renders atspiedās pret sienu, pūzdams gaisā dūmu un kristalizēta mitruma maisījumu.
— Es sastapu vēl vienu runājošu aitu suni, — Renders atcerējās. — Šveicē. Tikpat lielu kā Sigmunds. Bet tas bija mednieks un īsts prūšu pārstāvis. — Viņš pasmīnēja.
— Arī Sigmundam patīk medīt, — Eilīna teica. — Divreiz gadā mēs braucam uz Ziemeļu mežiem, un tur es viņu palaižu vaļā. Reizēm viņš pazūd uz vairākām dienām, un, kad atgriežas, ir ļoti apmierināts. Nekad nestāsta man, ko ir darījis, bet izsalcis nav nekad. Toreiz, kad es viņu nopirku, man likās, ka viņam laiku pa laikam būs jāļauj atpūsties no cilvēku sabiedrības, lai es varētu noturēt viņu grožos. Šķiet, ka tas bija pareizi.
Lifts apstājās, durvis atvērās, un viņi izgāja vestibilā. Renders atkal vadīja Eilīnu.
Iegājis kabinetā, viņš ieslēdza termostatu, un telpā sāka strāvot silts gaiss. Renders pakāra abu mēteļus un izbīdīja no sienasskapja milzīgo «olu». Pievienojis to izejas sistēmai, viņš devās pie rakstāmgalda, lai pārveidotu to kontrolpultī.
— Kā jums šķiet, cik ilgi tas varētu iet? — viņa jautāja, laizdama pirkstus pār «olas» gludo, vēso virsmu. — Es domāju — viss kopā. Pilnīga pierašana pie redzes tēliem.
Renders padomāja.
— Man nav ne jausmas, — viņš teica, — pagaidām nepavisam nezinu. Sākums mums izdevās labi, bet priekšā vēl daudz darba. Varbūt pēc mēnešiem trim es varēšu kaut cik skaidrāk uz to atbildēt.
Viņa skumīgi pamāja ar galvu, aizgāja līdz rakstāmgaldam un sāka viegli vilkt pirkstus kā desmit putna spalvas pāri kontrolpogām.
— Uzmanieties, ka nejauši kādu nenospiežat!
— Nē, nē. Kā jums šķiet, cik ilgi man būtu jāmācās, lai es apgūtu šo aparātu?
— Mācīšanās prasa trīs mēnešus. Lai apgūtu to tik pamatīgi, ka varētu lietot jebkuram pacientam, vajadzīgi seši mēneši ciešā speciālista uzraudzībā, pirms iespējams uzsākt patstāvīgu darbu. Kopā apmēram gads.
— Ak vai! — Viņa pievilka krēslu un apsēdās.
Renders atdzīvināja gadalaikus, dienas un nakts dažādus posmus, lauku un pilsētas gaisu, elementus, kas kaili joņo debesu telpā, un daudzas ņirbošas detaļas, ko mēdza izmantot, būvējot pasaules. Viņš satrieca laika pulksteni un izmēģināja apmēram septiņus cilvēces gadsimtus.
— Labi, — viņš teica un pagriezās. — Viss kārtībā.
Sākums norisinājās ātri un ar minimālu ierosmi no Rendera puses. Vienu brīdi viss apkārt kļuva pelēks. Tad pacēlās līķbalta migla. Pēc tam tā izklīda, it kā piepeši būtu sacēlies vējš, kaut gan viņš nedz dzirdēja, nedz juta vēju.
Viņš stāvēja pie ezera blakus vītolam, un viņa bija pa pusei noslēpusies aiz zariem un ēnu zīmējumiem. Saule slīdēja uz vakara pusi.
— Mēs esam atgriezušies, — viņa teica, iznākdama ārā; matos viņai bija sabirušas lapas. — Vienu brīdi man kļuva bail, ka tas viss nekad nav noticis, bet tagad es atkal to redzu un atceros.
— Labi, — viņš teica. — Apskati sevi! — Un viņa palūkojās ezerā.
— Es neesmu pārvērtusies, — viņa teica. — Neesmu pārvērtusies…
— Nē.
— Bet tu gan esi, — viņa paskatījās uz Renderu. — Tu esi garāks, un tevī ir kaut kas citāds…
— Nē, — viņš teica.
— Es kļūdījos, — viņa ātri izlaboja. — Es vēl nesaprotu visu, ko redzu. Bet drīz sapratīšu.
— Protams.
— Ko mēs darīsim?
— Skaties! — viņš teica.
Pa līdzenu, bezkrāsainu ceļa upi, ko viņa ieraudzīja aiz kokiem, brauca mašīna. Tā brauca šurp no vistālākā debesu stūra, pārlēca pāri kalniem, rūkdama nobrauca lejā pa nogāzi, apmeta lokus izcirtumiem un uzšļāca viņiem savas balss krāsas — sinhronizētās potences pelēkumu un sudrabu —, un ezers notrīsuļoja tās skaņās; mašīna apstājās nelielu gabaliņu tālāk, daļējā krūmu aizsegā, un palika gaidām. Tā bija S-7.