— Nāc man līdzi! — Renders teica, paņēmis Eilīnu aiz rokas. — Mēs dosimies braucienā.
Viņi devās cauri kokiem un apgāja apkārt pēdējam krūmu pudurim. Eilīna aizskāra gludi spīdīgo kokonu, tā antenas, riepas logus, kas tai brīdī kļuva caurspīdīgi. Viņa ieskatījās pa tiem mašīnas iekšienē un pamāja ar galvu.
— Tas ir tavs spiners.
— Jā. — Renders atvēra viņai durvis. — Kāp iekšā! Mēs atgriezīsimies klubā. Tagad ir īstais laiks. Atmiņas ir svaigas, un tām vajadzētu būt samērā patīkamām vai neitrālām.
— Tās būs patīkamas, — viņa iekāpdama teica.
Viņš aizvēra durvis, tad apgāja mašīnai otrā pusē un iekāpa pats. Eilīna vēroja, kā viņš nospiež iedomātās koordinātes. Mašīna salēcās uz priekšu, un viņš ļāva garām plūst vienmērīgai koku straumei. Viņš juta, ka sasprindzinājums pieaug, tāpēc ainavu nemainīja. Eilīna pagrieza sēdekli otrādi un apskatīja mašīnas iekšpusi.
— Jā, — viņa beidzot teica. — Es varu aptvert, ko katra daļa nozīmē.
Viņa atkal pievērsa skatienu logam. Viņa vēroja garām skrejošus kokus. Renders paskatījās ārā un novērtēja skrejošos raižu modeļus. Tad viņš pārslēdza rūtis necaurspīdīgā stāvoklī.
— Labi, — Eilīna teica, — paldies! Tas pēkšņi kļuva par daudz — viss drāzās garām kā…
— Protams, — atteica Renders, saglabādams kustības sajūtas. — Es to biju paredzējis. Bet.tu tomēr kļūsti izturīgāka.
Pēc brīža viņš piebilda: — Atslābinies, tagad atslābinies! — Tad kaut kur tika nospiesta poga, viņa atbrīvojās no sasprindzinājuma, un viņi brauca tālāk — brauca un brauca, līdz beidzot mašīna sāka samazināt ātrumu, un Renders teica: — Tagad vienu neilgu, jauku brīdi tā lēnām paskaties pa logu!
Viņa paklausīja.
Renders iedarbināja visus bankas stimulus, kas varēja izraisīt patīkamas sajūtas un atslābinājumu, tad izveidoja ap mašīnu pilsētu; logi kļuva caurspīdīgi, un viņa lūkojās ārā uz torņu un monolīto dzīvojamo namu apveidiem, tad ieraudzīja trīs ātrās apkalpošanas kafejnīcas, izpriecu pili, aptieku, medicīnas centru no dzelteniem ķieģeļiem ar alumīnija čūskas simbolu virs durvju velves, stiklotu vidusskolas ēku, kurā šobrīd nebija skolēnu, benzīna uzpildes staciju ar piecdesmit sūkņiem, vēl vienu aptieku un vēl daudzas citas mašīnas — gan stāvošas, gan garām skrejošas, un cilvēkus, kas gāja iekšā un ārā pa durvīm, steidzās garām ēkām, kāpa mašīnās un ārā no mašīnām; bija vasara, un pēcpusdienas saule meta starus uz pilsētas krāsām un cilvēku tērpu krāsām, kas zibēja mugurā visiem, kuri plūda pa bulvāri, kavējās uz terasēm, pastaigājās pa balkoniem, stāvēja, noliekušies pāri margām un palodzēm, nāca ārā no viena stūra kioska, gāja iekšā citā, pulciņos stāvēja un sarunājās; kāda sieviete ar pūdeli pavadā nozuda aiz stūra, un augstu debesīs visos virzienos zibēja raķetes.
Tad pasaule salūza, un Renders notvēra grūstošos gabalus.
Viņš atstāja apkārt melnu tumsu, noslāpēdams ikvienu sajūtu un atstādams vienīgi brauciena apjautu, traukšanos uz priekšu.
Pēc kāda laika atmirdzēja blāva gaisma, un viņi joprojām sēdēja spinerā aiz aptumšotiem logiem, un gaiss, ko viņi elpoja, kļuva par nomierinošu balzāmu.
— Ak Dievs, — Eilīna nopūtās, — pasaule ir tik pilna! Vai patiešām es visu to redzēju?
— Es šovakar nebiju to iecerējis, bet tu ļoti gribēji. Tu šķiti tam gatava.
— Jā, — viņa teica, un logi atkal kļuva caurspīdīgi. Viņa ātri aizgriezās.
— Viss ir beidzies, — Renders teica. — Es tev gribēju dot tikai īsu mirkli.
Viņa paskatījās ārā un redzēja apkārt tumsu; pašlaik viņi brauca pāri augstam tiltam. Mašīna virzījās lēni. Citu satiksmes līdzekļu tuvumā nebija. Zem viņiem pletās līdzenumi, kur paretam iegailējās kāda tērauda kausētavas krāsns gluži kā sīks, snaudošs vulkāns, kas raidīja debesīs oranžu dzirksteļu spietu; virs galvas mirdzēja neskaitāmas zvaigznes, kas meta atspulgus ūdenī zem tilta; ar asiem punktiņiem tās iezīmēja apvāršņa līniju, kas blāvi vīdēja tālumā. Slīpie tilta statņi stingrā gaitā soļoja garām logiem.
— Tu to esi izdarījis, — viņa sacīja, — un es tev pateicos. Pēc brīža viņa piebilda: — Bet kas tu īstenībā esi? — (Viņš acīmredzot bija vēlējies, lai viņa to pajautā.)
— Es esmu Renders, — viņš iesmējās. Un viņi līkumoja tālāk cauri tumšai, tagad tukšai pilsētai, līdz beidzot nonāca pie sava kluba un iebrauca zem plašās stāvvietu velves.
No iekšpuses viņš neatslābstoši vēroja visas viņas izjūtas, gatavs jebkurā mirklī likvidēt radīto pasauli. Tomēr neizskatījās, ka varētu rasties tāda vajadzība.
Izkāpuši no mašīnas, viņi devās uz priekšu. Renders bija nolēmis, ka šovakar klubs nebūs ļaužu pilns. Viņi iegāja iekšā un devās uz nelielo telpu ar senlaicīgo bruņutērpu, apsēdās pie sava galdiņa un pasūtīja to pašu ēdamo.
— Nē, — Renders teica, paskatīdamies lejup. — Tam vieta ir tur.
Bruņutērps atkal parādījās blakus galdiņam, un viņš atkal sēdēja
savā pelēkajā uzvalkā ar melnu kaklasaiti un zaram līdzīgu sudraba spraudi tajā.
Abi iesmējās.
— Es neesmu tas, kam piederētos metāla apģērbs, tāpēc, lūdzama, beidz mani tādu iztēloties!
— Atvaino! — Eilīna pasmaidīja. — Es nezinu, kā es to izdarīju un kāpēc.
— Es gan zinu un noliedzu šo sakarību. Turklāt man tevi vēlreiz jābrīdina. Tu apzinies, ka viss apkārt redzamais ir ilūzija. Šajā gadījumā tā bija vajadzīga — lai tu gūtu no šiem seansiem maksimālu labumu. Turpretī vairumam manu pacientu viss redzamais un izjustais šķiet realitāte. Tas dara prettraumu vai simbolisko sakarību spēcīgāku. Bet tu apzinies šīs spēles parametrus un, vai nu to gribi, vai ne, tas dod tev citādas iespējas to kontrolēt, nekā manā praksē pierasts. Lūdzu, esi uzmanīga!
— Atvaino! Es tā negribēju.
— Zinu. Lūk, kur ēdieni, ko mēs nesen ēdām.
— Ū! Cik tie izskatās nejauki! Vai patiešām mēs šo te ēdām?
— Jā, — viņš pasmējās. — Šis ir nazis, šī dakšiņa, un šī ir karote. Tas ir rostbifs, tas — kartupeļu biezenis, tie ir zirņi, šis — sviests…
— Ak kungs! Es nejūtos labi.
— … un te ir salāti, un te ir salātu mērces. Šī ir strauta forele — mm! Te ir cepti kartupeļi franču gaumē. Šī ir vīna pudele. Hm — izvēlēsimies… lai iet Romanee-Conti, ja jau man nav jāmaksā, — un vēl paņemsim pudeli Yqem pie foreles… Hei!
Telpa bija sākusi līgoties.
Viņš novāca galdu, izgaisināja restorānu. Viņi atkal atradās meža klajumā. Aiz caurspīdīgā pasaules auduma viņš vēroja roku slīdam virs paneļa. Pirksti spieda pogas. Pasaule atkal kļuva stabila. Viņu tukšais galdiņš tagad stāvēja ezera malā, joprojām bija nakts un vasara, un galdauts koši baltoja zem milzīgā mēness virs viņu galvām.
— Tas bija muļķīgi no manis, — Renders teica. — Ārkārtīgi muļķīgi. Man tos vajadzēja rādīt pa vienam. Ja cilvēks pirmo reizi ierauga, kādi izskatās garšas pamatstimuli, iespaids var būt pārlieku satricinošs. Es tā aizrāvos ar veidošanu, ka aizmirsu pacienti, un tā ir pavisam nepieļaujama iedomība! Es atvainojos.
— Tagad viss ir kārtībā. Patiešām.