Renders izsauca vieglu vēsmiņu no ezera puses.
— Un tas tur ir mēness, — viņš neveikli piebilda.
Eilīna pamāja ar galvu, arī viņai uz pieres bija mazs mēnestiņš; tas mirdzēja tāpat kā lielais virs galvas, un viņas mati un kleita viscaur mirdzēja kā sudrabs.
— Uz galda atradās Romanee-Conti pudele un divas glāzes.
— Kā tas te gadījās?
Viņa paraustīja plecus. Renders piepildīja vienu no glāzēm.
— Garša var būt diezgan pliekana, — viņš brīdināja.
— Nav vis. Lūdzu… — Eilīna pasniedza glāzi viņam.
Iedzēris malku, Renders juta, ka dzērienam ir īsta garša — tāda, kā varētu būt Blestas salā audzētajām vīnogām, maiga, skurbinoša kā tvaiki no ugunssarkanu magoņu lauka. Satrūkdamies viņš aptvēra, ka viņa roka noteikti staigā šo izjūtu raisītāju ceļu, savijot kopā sevis paša raidītos jutekliskos stimulus ar tiem, kuri nāk no viņas — un šī pretpārraide bija notvērusi viņu negaidot, tepat ezera krastā.
— Ir gan, — viņš teica. — Un tagad mums laiks atgriezties.
— Tik drīz? Es vēl neesmu redzējusi katedrāli…
— Tik drīz.
Viņš vēlējās, lai pasaule beidzas, un tā paklausīja.
— Te ir auksts, — viņa ģērbdamās teica, — un tumšs.
— Zinu. Es samaisīšu mums kādu kokteili, kamēr novācu iekārtu.
— Tas būs lieliski.
Renders paskatījās uz ieraksta lentēm un papurināja galvu. Tad viņš devās pāri istabai uz dzērienu bāra pusi.
— Šis gan nebūs gluži Romanee-Conti, — viņš piebilda, pasniegdamies pēc pudeles.
— Kas par to? Man vienalga.
Arī viņam tobrīd bija vienalga. Viņš novāca iekārtu, abi iztukšoja glāzes, un, palīdzējis Eilīnai uzvilkt mēteli, viņš to izvadīja no kabineta.
Kad viņi liftā brauca lejup uz apakšzemi, Renders vēlējās, lai pasaule atkal beigtos, taču tā nebeidzās.
Tēti
Es aizkliboju no skolas līdz taksometram un aizbraucu ar to uz kosmosa lidostu, lai apskatītos vietējo Gaisa spēku izstādi — to sauca par Ārējo. (To klibošanu es drusciņ pietēloju. Izpelnījos vairāk uzmanības.) Man likās, ka visa tā būšana tēmēta uz jaunās paaudzes pavedināšanu ziedot piecus gadus no dzīves. Bet iedarbojās. Es gribu iet armijā. Gribu doties Tur Ārā. Nez, vai mani pieņems, kad būšu attiecīgajā vecumā? Tas ir, vai pieņems braucienam Tur Ārā, nevis kaut kur pie pults vai aiz galda. Kā Tu domā?
Es domāju, ka pieņems.
Tur bija viens pulkvedītis, kas ieraudzīja puiku klīstam apkārt un spiežam degunu pie lielajiem skatlogu stikliem, un viņš nolēma satriekt to pavisam. Tas bija vareni! Viņš mani izstūma cauri galerijai un izrādīja man visus Gaisa spēku triumfālos sasniegumus no Mēness bāzes līdz Marsa ostai. Viņš nolasīja lekciju par dienesta izcilajām tradīcijām un iemaršēja ar mani kinotelpā, kur jaunie forši izklaidējās, spēkodamies nulle-G garā, «Kur visu nosaka prasme, nevis muskuli», veidoja krāsaina ūdens skulptūras brīvā gaisā un apguva ierindas mācību bez ekipējuma uz kreisera. Tas tik bija skats!
Bet, nopietni runājot, man gribētos būt tur, kad viņi dosies Piektajā Ārējā, un pašam doties prom Ārā. Ne jau tās uzpūstās slavas vai tamlīdzīgu blēņu dēļ, bet tāpēc, ka man šķiet: tur klāt jābūt kādam sakarīgam novērotājam, kas visu to jēdzīgi aprakstītu. Saproti, neiekarotu robežu pētniekam. Frānsisam Pārkmenam. Mērijai Ostinai vai tamlīdzīgi Un tā es nolēmu, ka man tur jābūt klāt.
Tas čalis ar uzplečiem, paldies Dievam, nemaz nebija lecīgs. Mēs stāvējām uz balkona un skatījāmies, kā kuģi skrien gaisā, un viņš man teica, lai es cītīgi mācoties un tad es arī varēšot ar tiem braukt. Es nepūlējos viņam skaidrot, ka prātā vājš gluži neesmu un ka dabūšu savu bakalauru agrāk, nekā varēšu to kaut kur izmantot, un pat priekš viņa korpusa tad vēl nebūšu pietiekami vecs. Es tikai skatījos, kā kuģi skrien gaisā un teicu: «Pēc desmit gadiem es skatīšos uz leju, nevis uz augšu.» Tad viņš man sāka stāstīt, cik grūti bijis pašam tiktāl uztrenēties, tāpēc es vairs neprasīju, kāpēc viņam uzbāzts tāds draņķīgs zemes tārpa pienākums. Tagad es par to priecājos. Viņš drīzāk izskatījās pēc reklāmas zīmējuma, nevis pēc īsta armijas veča. Cerams, ka es tāds neizskatīšos.
Paldies par naudu, siltajām zeķēm un Mocarta Stīgu kvintetiem, ko es taisni pašlaik klausos. Es gribētu lūgt, vai nevar nākamvasar Eiropu samainīt ar Lunu. Varbūt?… Iespējams?… Pieļaujams?… Ko? Ja man izdotos pieveikt to jauno kontroldarbu, ko Tu man pašlaik meistaro?… Sā vai tā, lūdzu, padomā par to!
Tavs dēls
Pīts.»
— Hallo! Valsts psihiatriskais institūts.
— Es gribētu pieteikties uz pārbaudi.
— Acumirkli. Es savienošu jūs ar Norīkojumu daļu.
— Hallo! Norīkojumu daļa.
— Es gribētu pieteikties uz pārbaudi.
— Acumirkli… Uz kāda veida pārbaudi?
— Es gribētu tikties ar dakteri Šalotu, Eilīnu Šalotu. Cik drīz vien iespējams.
— Acumirkli. Man jāpaskatās viņas sarakstā… Vai varat atnākt nākamo otrdien divos?
— Tas būtu ļoti ērti.
— Jūsu vārds, lūdzu?
— Devila. Džila Devila.
— Labi. Mis Devila. Tātad otrdien divos.
— Paldies!
Vīrietis soļoja pa šosejas malu. Garām brauca automašīnas. Straujā paātrinājuma ceļā tās tikai neskaidri uzzibēja un aizjoņoja.
Satiksme bija reta.
Bija auksts rīts, un pulkstenis rādīja 10.30.
Vīrieša kažokādas apkakle bija sacelta augšup, rokas sabāztas kabatās, augums vējā saliecies uz priekšu. Aiz žoga ceļš bija tīrs un
sauss.
Rīta saule slēpās mākoņos. Blāvajā gaismā vīrietis gabalu tālf.k redzēja koku.
Viņa gaita nemainījās. Acis nenovērsās no koka. Sīkie akmentiņi zem kājām čirkstēja un krakstēja.
Sasniedzis koku, viņš novilka žaketi un to rūpīgi salocīja.
Viņš nolika to zemē un sāka rāpties kokā.
Uzrāpies zarā, kurš stiepās pāri žogam, viņš paska.tjās, vai netuvojas kāda mašīna. Pēc tam satvēra zaru ar abām rokām, nolaidās lejup, brīdi karājās un tad nolēca uz šosejas.
Tā bija simt jardu plata šosejas daļa, kas veda austrumu virzienā.
Viņš paskatījās uz rietumiem, redzēja, ka joprojām netuvojas neviena mašīna, tad sāka iet uz centrālās saliņas pusi. Viņš zināja, ka to nesasniegs. Šajā diennakts stundā mašīnas pa straujā paātrinājuma ceļu mēdza traukties ar ātrumu simt sešdesmit jūdzes stundā. Viņš gāja uz priekšu.
Garām paskrēja mašīna. Viņš neatskatījās. Ja logi ir necaurspīdīgi, kā tas visbiežāk mēdz būt, tad iekšā sēdošie nezina, ka viņš šķērsojis to ceļu. Viņi uzzinās to vēlāk un pārbaudīs mašīnas priekšgalu, vai tikšanās nav atstājusi redzamas pēdas.
Netālu priekšā aiztraucās garām vēl viena mašīna. Tās logi bija caurspīdīgi. Pazibēja divas sejas, kuru mutes bija savilktas kā O, tad pazuda skatienam. Viņa paša seja palika neizteiksmīga. Gaita nemainījās. Garām paskrēja vēl divas mašīnas ar aptumšotiem logiem. Viņš bija šķērsojis apmēram divdesmit jardus no šosejas platuma.
Divdesmit pieci jardi…
Kaut kas vējā vai kaut kas zem kājām teica viņam, ka liktenīgais brīdis ir klāt. Viņš neskatījās apkārt.
Kaut kas pašā acs kaktiņā liecināja, ka liktenīgais brīdis ir klāt. Viņa gaita nemainījās.
Sesils Grīns brauca ar caurspīdīgiem logiem, jo tā viņam patika labāk. Viņa kreisā roka atradās zem meitenes blūzes — svārki viņai bija sarauti augšup klēpī —, bet labā roka gulēja uz sviras, kam jānolaiž lejā sēdekļi. Te piepeši meitene atrāvās, un no rīkles viņai izlauzās dīvaina skaņa.