Viņš strauji pagrieza galvu pa kreisi.
Viņš ieraudzīja nācēju.
Sekoja neliels grūdiens, un iedarbojās vējstikla tīrītājs. Sesils Grīns joņoja tālāk.
Viņš aptumšoja logus.
— Kā?… — viņš jautāja, kad meitene šņukstēdama atkal gulēja viņa rokās.
— Monitors viņu neuzrādīja…
— Acīmredzot nav pieskāries žogam.
— Viņš noteikti ir jucis!
— Bet varēja taču atrast vieglāku ceļu!
Tā varēja būt jebkura cilvēka seja… Bet ja nu manējā?
Sesils izbiedēts nolaida lejā sēdekļus.
Čārlzs Renders rakstīja nodaļu «Nekropole» grāmatai «Trūkstošais posms ir cilvēks» — savai pirmajai grāmatai pēdējo četru gadu laikā. Kopš atgriešanās no atvaļinājuma viņš katru otrdienas un ceturtdienas pēcpusdienu veltīja tai, ieslēdzies savā kabinetā un pierakstīdams lappuses haotiskā rokrakstā.
«Ir daudzi un dažādi nāves veidi pretstatā miršanai…» — viņš nupat bija uzrakstījis, kad iedūcās iekšējo sakaru aparāts — vispirms īsi, tad gari, un tad atkal īsi.
— Jā? — viņš atsaucās, nospiezdams slēdzi.
— Jums ir apmeklētājs. — Pirms vārda «apmeklētājs» tika īsi ievilkta elpa.
Viņš iebāza sānkabatā nelielu aerosola pudeli, tad piecēlās un devās uz durvīm.
Atvēris tās, viņš paskatījās ārā.
— Dakter… palīdzēt…
Renders pagāja trīs soļus, tad nometās uz viena ceļgala.
— Nāc, viņa… slima, — dzīvnieks norūca.
— Slima? Kā? Kas viņai kait?
— Nezinu. Tu nāc!
Renders stingi skatījās dzīvnieka acīs.
— Kādā veidā slima? — viņš neatlaidās.
— Nezinu, — suns atkārtoja. — Nerunā. Sēž. Es… jūtu, ir slima.
— Kā tu te nokļuvi?
— Braucu. Zinu kor-di-nā-tes… Mašīna ārā.
— Es viņai tūlīt piezvanīšu, — Renders teica un pagriezās.
— Nav labi. Neatbildēs.
Viņam bija taisnība.
Renders atgriezās iekšējā kabinetā, lai paņemtu mēteli un pirmās palīdzības aptieciņu. Pametis skatienu pa logu, viņš ieraudzīja dziļi lejā Eilīnas mašīnu — tā bija atstāta tūlīt aiz pārejas malējā joslā, kur monitors pārslēdzis to uz rokas vadību. Ja rokas vadība nebija pārņemta, mašīna automātiski ieņēma neitrālu stāvokli. Pārējie satiksmes līdzekļi tika vadīti tai apkārt.
Tik vienkārši, ka var braukt pat suns, viņš nodomāja Jāsteidzas lejā, kamēr nav atbraukusi patruļas mašīna. Tai droši vien jau pienācis signāls par stāvošo automobili Bet varbūt arī ne. Varbūt vēl ir dažas minūtes laika.
Viņš paskatījās lielajā sienas pulkstenī.
— Labi, Sig, — viņš uzsauca, — braucam!
Viņi nobrauca ar liftu lejā, izgāja pa parādes durvīm ārā un steidzās uz mašīnu.
Motors joprojām strādāja tukšgaitā.
Renders atvēra pasažieru durvis, un Sigmunds ielēca mašīnā. Tad Renders aizspraucās viņam garām uz vadītāja vietu, bet suns jau ar ķepu spaidīja koordinātes un adrešu pogas.
Izskatās, ka esmu apsēdies nepareizajā sēdeklī.
Viņš aizdedza cigareti; mašīna aizslīdēja uz U veida pāreju. Izbraukusi pretējās puses malas joslā, tā brīdi nogaidīja, tad ienira satiksmes plūsmā. Suns aizvadīja mašīnu uz straujā paātrinājuma joslu.
— O! — tas noelsās. — O!
Tobrīd Renderam gribējās draudzīgi noglāstīt tam galvu, taču paskatījies viņš ieraudzīja tā atieztos zobus un nolēma labāk to neaiztikt.
— Kad viņa sāka neparasti izturēties? — viņš jautāja.
— Atnāca no darba. Neēda. Neatbildēja man, kad runāju. Tikai
sēž.
— Vai kādreiz agrāk tā ir gadījies?
— Nē.
Kas to varētu būt izraisījis? Bet varbūt vienkārši neveiksmīga diena? Viņš taču galu galā ir tikai suns — suņa paveids. Tomēr ne. Viņš saprastu atšķirību. Bet kas tad īsti noticis?
— Kā viņa jutās vakar un kā šorīt, izejot no mājas?
— Kā parasti.
Renders vēlreiz mēģināja piezvanīt; atbildes joprojām nebija.
— Tu to izdarīji, — norūca suns.
— Ko tu runā?
— Acis. Redzēt. Tu. Aparāts. Slikti.
— Nē, — teica Renders, un viņa roka satvēra kabatā ielikto apdullinošā aerosola baloniņu.
— Jā, — suns atkārtoja, atkal pagriezies pret viņu. — Tu viņu atkal izārstē!
— Protams, — Renders apsolīja.
Sigmunds pievērsa skatienu ceļam.
Renders jutās fiziski pacilāts un garīgi sašļucis. Viņš centās atrast apjukuma faktoru. Līdzīgas jūtas bija viņu pavadījušas jau kopš
pirmā seansa ar šo pacienti. Eilīnai Šalotai piemita kaut kas tāds, kas mulsina un traucē koncentrēties: augsti attīstītas prāta spējas un reizē bezpalīdzība; apņēmība un reizē vārīgums, jūtīga daba un reizē spītīga noslēgšanās sevī.
Vai es tur saskatu īpašu pievilcību? Nē. Tā ir tikai pretiedarbība, pretpārraide, kaut velns to rāvis!
— Tu od pēc bailēm, — teica suns.
— Tad uzskati, ka man bail, — Renders atbildēja, — un beigta balle.
Mašīna palēnināja ātrumu pirms vairākiem pagriezieniem, tad atkal paātrināja tempu, vēlreiz to palēnināja un vēlreiz paātrināja. Beidzot viņi traucās pa šauru ceļa joslu pusapdzīvotā pilsētas daļā. Mašīna iegriezās sānielā, nobrauca vēl pusjūdzi, vadības pults klusi noklikstēja — un viņi iegriezās stāvvietu laukumā aiz augstas ķieģeļu dzīvojamās ēkas. Klikstiens acīmredzot bija iedarbinājis īpašu automātisku mehānismu, kas pārņēma kontroli tajā brīdī, kad izslēdzās monitors, jo mašīna lēni slīdēja uz stāvvietas pusi, iebrauca caurspīdīgajā nojumē un apstājās. Renders izslēdza aizdedzi.
Sigmunds jau savā pusē bija atvēris durvis. Renders sekoja viņam iekšā namā, un abi liftā uzbrauca līdz piecdesmitajam stāvam. Suns steigšus aizjoņoja pa gaiteni līdz kādām durvīm, piespieda purnu pie zemu iebūvētās plāksnītes un gaidīja. Pēc brīža durvis pavērās nelielā spraugā. Viņš ar plecu tās pagrūda un iegāja iekšā. Renders sekoja sunim, aizvērdams durvis.
Dzīvoklis bija liels, sienas samērā kailas, krāsu kombinācijas diezgan kaitinošas. Vienu kaktu aizņēma pamatīga magnetofona ierakstu kolekcija, tai līdzās stāvēja atbaidoša izskata atskaņotājs. Pie loga atradās paliels galds izliektām kājām, pa labi pie sienas — zems dīvāns; blakus dīvānam bija redzamas aizvērtas durvis; velvētā aile kreisajā pusē acīmredzot veda dziļākajās istabās. Tālākajā kaktā pie loga mīksti polsterētā krēslā sēdēja Eilīna. Sigmunds aizgāja un notupās blakus viņas krēslam.
Renders pārgāja pāri istabai un izņēma no etvijas cigareti. Uzšķīlis uguni, viņš turēja šķiltavas, līdz viņas galva pagriezās uz liesmiņas pusi.
— Gribat cigareti? — viņš jautāja.
— Čārlz?
— Jā.
— Paldies, labprāt. Dodiet!
Viņa izstiepa roku, paņēma pasniegto cigareti un ielika to starp lūpām.
— Paldies! Ko jūs šeit darāt?
— Sabiedrisks apciemojums. Man gadījās būt te tuvumā.
— Es nedzirdēju ne zvanu, ne klauvējienu.
— Laikam bijāt iesnaudusies. Mani ielaida Sigmunds.
— Laikam biju gan. — Viņa izstaipījās. — Cik pulkstenis?
— Gandrīz puspieci.
— Tātad es jau divas stundas esmu mājās… Laikam biju ļoti nogurusi.
— Kā jūs tagad jūtaties?
— Ļoti labi, — viņa apgalvoja. — Vai gribat iedzert tasi kafijas?
— Nekas nebūtu pretī.
— Un kādu bifšteka šķēli?
— Nē, paldies.
— Kafiju ar Bacardi?
— Nebūtu slikti.