— Brītiņu atvainojiet! Tas būs ļoti drīz.
Viņa nozuda durvīs blakām dīvānam, un Rendera acu priekšā mirkli pazibēja liela, mirdzoša automātiskā virtuve.
— Nu? — Renders čukstus uzsauca sunim.
Sigmunds papurināja galvu.
— Tā nav, kā bija.
Nu arī Renders papurināja galvu. Viņš nolika mēteli uz dīvāna, rūpīgi pārklādams to pāri pirmās palīdzības aptieciņai. Apsēdies līdzās, viņš iegrima domās.
Vai es pasviedu apskatīšanai pārāk prāvu devu ? Vai viņa cieš no kādas mokošas blakusietekmes — piemēram, no atmiņas apslāpējumiem vai no nervu pārguruma? Vai es kaut kā nelabvēlīgi ietekmēju viņas jutekļu adaptācijas sindromu? Un kāpēc es vispār tik loti steidzos? Tas taču nav vajadzīgs. Vai man tik briesmīgi gribas ātrāk izlikt visu uz papīra? Vai varbūt es to daru tāpēc, ka viņa tā grib? Vai tas iespējams, ka viņa ir tik stipra — vienalga, apzināti vai neapzināti? Jeb vai es esmu kādā punktā tik viegli ievainojams?
Eilīna pasauca viņu uz virtuvi, lai viņš paņemtu paplāti. Nolicis to uz galda, Renders apsēdās viņai pretī.
— Laba kafija, — viņš teica, pieskāries ar lūpām dedzinoši karstajam šķidrumam.
— Labs vārāmais automāts, — viņa atbildēja tādā pašā tonī.
Sigmunds izstiepās uz paklāja līdzās galdiņam, nolika galvu starp
priekšķepām, nopūtās un aizvēra acis.
— Es visu laiku domāju, — teica Renders, — vai pēc pēdējā seansa jūs neesat cietusi no kādām sekām — teiksim, no pastiprinātiem sinestētiskiem pārdzīvojumiem vai sapņiem, kas rāda noteiktas formas, vai no halucinācijām…
— Jā, — viņa vienkārši atbildēja. — No sapņiem.
— No kādiem?
— No sapņiem par pēdējo seansu. Esmu to skatījusi sapnī atkal un atkal no jauna.
— No sākuma līdz beigām?
— Nē — notikumiem nav noteiktas secības. Mēs braucam cauri pilsētai vai pāri tiltam, vai sēžam pie galda, vai ejam uz mašīnu — atsevišķu ainu uzliesmojumi. Bet ļoti spilgti.
— Un kādas izjūtas saistītas ar šiem… uzliesmojumiem?
— Es nezinu. Viss juku jukām.
— Un kādas ir jūsu izjūtas tagad, to atceroties?
— Tādas pašas — juku jukām.
— Vai jums bail?
— N-nē. Nedomāju vis.
— Vai gribat kādu laiku atpūsties no tā visa? Varbūt jums šķiet, ka ejam uz priekšu pārāk strauji?
— Nē. Nepavisam ne. Tas ir… tas ir tā, kā mācoties peldēt. Kad cilvēks beidzot iemācās, tad viņš peld un peld, un peld, līdz nav vairs spēka. Un pēc tam vienkārši guļ zemē un elš, un atceras, kā tas bija, bet draugi viņu tikmēr zobo un apceļ par pārcenšanos, — bet tā ir lieliska sajūta, kaut arī skudriņas skraida pār muguru un rokas un kājas tirpst vienā laidā. Vismaz tā ir ar mani. Tā es jutos pēc pirmā seansa, un tā ir tagad, pēc pēdējā. Pirmā reize vienmēr ir kaut kas īpašs… Bet nu jau tirpšana ir mitējusies un es atkal esmu tikusi pie elpas. Ak kungs, es nepavisam negribu tagad apstāties! Es jūtos lieliski.
— Vai jūs pēcpusdienā parasti kādu brīdi paguļat?
Desmit sārtie pirkstu nagi pārslīdēja pār galda virsmu, un viņa izstaipījās.
— Esmu nogurusi… — Viņa pasmaidīja, apspiezdama žāvas. — Puse no darbiniekiem ir atvaļinājumā vai slimi, un man visu nedēļu bijusi pamatīga slodze. Kad šodien gāju projām no darba, man šķita, ka varētu tūdaļ pat nokrist pie zemes. Bet nu jau esmu atpūtusies un jūtos gluži labi.
Viņa ar abām rokām satvēra kafijas tasi un iedzēra prāvu malku.
— Ū! — Renders atviegloti novilka. — Tad ir labi. — Es biju drusciņ noraizējies pārjums. Priecājos, ka tam nav pamata.
Eilīna iesmējās.
— Noraizējies? Jūs taču esat lasījis doktora Riskoma piezīmes par manu analīzi un par DNPU mēģinājumu, — un jums šķiet, ka es esmu cilvēks, par kuru jāraizējas? Ha! Attiecībā uz manu atbilstību cilvēciskajam modelim — man ir operacionāli labdarīga neiroze. Tā koncentrē manu enerģiju, koordinē manus • pūliņus pretī sasniegumiem. Tā pastiprina manu identitātes apziņu…
— Jums patiešām ir velnišķi laba atmiņa, — Renders piezīmēja. — Gandrīz vārds pa vārdam!
— Protams!
— Arī Sigmundam jūs šodien sagādājāt raizes.
— Sigam? Kā?
Suns sagrozījās un atvēra vienu aci.
— Jā, — viņš norūca, nikni paskatīdamies augšup uz Renderu. — Viņu vajag aizvest mājās.
— Vai tu atkal brauci ar mašīnu?
— Jā.
— Kaut gan es biju pieteikusi, lai tu to nedari?
— Jā.
— Kāpēc?
— Bija bail. Neatbildēji, kad runāju.
— Es biju ļoti nogurusi… un, ja tu vēlreiz pats ņemsi mašīnu, es nostiprināšu durvis tā, ka tu nevarēsi staigāt iekšā un ārā pēc sava prāta.
— Piedod!
— Man nekas nekaitēja.
— Saprotu.
— Tu nekad vairs nedrīksti tā darīt.
— Piedod! — Suns nenovērsa acis no Rendera, un tās izskatījās gluži kā kvēlojošas lēcas.
Renders novērsās.
— Neesiet tik barga pret lāga zēnu, — viņš teica. — Galu galā viņš taču nodomāja, ka jūs esat slima, un brauca meklēt ārstu. Un ja nu viņš nebūtu maldījies? Tad viņam būtu jāsaka paldies, nevis jārājas.
Sigmundu tas, šķiet, nenomierināja, un viņš vēl brīdi raudzījās Renderā ar zvērošu skatienu, tad aizvēra acis.
— Kad viņš dara, ko nevajag, tad viņš ir jāsarāj, — Eilīna noteica.
— Droši vien, — Renders iedzēra malku kafijas. — Bet nekas ļauns nav noticis. Ja nu es esmu šeit, aprunāsimies par lietišķiem jautājumiem. Es kaut ko rakstu un gribētu par to apspriesties.
— Brīnišķīgi! Vai iedosiet man kādas piezīmes?
— Iedošu vairākas. Vai, pēc jūsu domām, vispārīgie pamata motīvi, kas ved pie pašnāvības, dažādos vēstures posmos un dažādās civilizācijas pakāpēs ir atšķirīgi?
— Es ar pārliecību varu sacīt, ka ne, — Eilīna atbildēja. — Izpostītas cerības var novest pie depresijām vai izmisuma, un, ja šādas izjūtas ir pietiekami spēcīgas, tās var novest pie pašiznīcināšanās. Jūs man jautājat par motivāciju — un man šķiet, ka tā gandrīz vienmēr ir viena un tā pati. Manuprāt, tas ir cilvēka stāvokļa aspekts, kas eksistē pāri civilizācijām un pāri laikmetiem. Nedomāju, ka to varētu mainīt, nemainot pašu cilvēka dabu.
— Labi. Noskaidrots. Tālāk — kas būtu stimulējošais elements? — Renders vaicāja. — Kaut arī cilvēks būtu pastāvīgs lielums, viņa vide tomēr ir mainīga. Ja viņš nokļūst pārlieku saudzējošā dzīves situācijā — kā jums šķiet, vai tad vajadzētu vairāk vai mazāk, lai viņš nonāktu līdz depresijai un neprātam, nekā mazāk saudzīgā vidē?
— Hm… Tā kā man allaž ir darīšana ar konkrētiem gadījumiem, es teiktu, ka tas atkarīgs no cilvēka. Bet es redzu, uz ko jūs tēmējat: masveidīga nosliece pēc pirksta mājiena lēkt ārā pa logu, turklāt logs pats atveras cilvēka priekšā, — vārdu sakot, garlaikots masu protests. Sāds skatījums man nav pa prātam. Es ceru, ka tas neatbilst īstenībai.
— Arī es tā ceru, bet es domāju arī simboliskās pašnāvības — funkcionālos traucējumus, ko reizēm izraisa visai virspusēji iemesli.
— Ahā! Jūsu pagājušā mēneša lekcija par autopsihomīmikriju. Man ir ieraksts. Runājāt labi, bet es nevaru jums piekrist.
— Arī es pats tam vairs nepiekrītu. Pašlaik es pārrakstu visu to nodaļu — es to saucu par «Thanatos jeb nāves instinkts iedomu zemē». Patiesībā tā ir instinktīva tieksme pēc nāves, izlauzusies tuvāk virspusei.
— Ja es jums dabūšu skalpeli un līķi, vai jūs varēsiet izgriezt šo nāves instinktu un iedot man aptaustīt?