— Nevarēšu, — viņš lika smīnam izskanēt balsī, — jo līķis to visu būs jau patērējis. Bet uzmeklējiet man kādu brīvprātīgo, un viņš apstiprinās manu teoriju tieši ar to, ka kļuvis par tādu.
— Jūsu loģiku grūti apstrīdēt, — viņa pasmaidīja. — Vai jūs neatnestu mums vēl kafiju?
Renders aizgāja uz virtuvi, piepildīja tases, izdzēra glāzi ūdens un atgriezās dzīvojamā istabā. Eilīna nebija pakustējusies, arī Sigmunds ne.
— Ko jūs darāt, kad neesat aizņemts ar saviem Veidotāja pienākumiem? — viņa jautāja.
— To pašu, ko vairums cilvēku — ēdu, dzeru, guļu, runāju, eju ciemos pie draugiem un nedraugiem, apmeklēju dažādas vietas, lasu…
— Vai jūs esat cilvēks, kas piedod?
— Reizēm. Kāpēc jūs tā jautājat?
— Ja esat, tad piedodiet man. Es šodien sastrīdējos ar kādu sievieti — vārdā Devila.
— Par ko?
— Par jums… un viņa mani apvainoja tādos grēkos, ka labāk būtu, ja māte mani nebūtu laidusi pasaulē. Vai jūs taisāties viņu precēt?
— Nē, laulība ir kaut kas līdzīgs alķīmijai. Kādreiz tā kalpoja svarīgam mērķim, bet man šķiet, ka tas laiks ir pagājis.
— Tad ir labi.
— Ko jūs viņai teicāt?
— Iedevu viņai medicīnisko kartīti ar uzrakstu: «Diagnoze — ragana. Ārstēšana — labi daudz zāļu un vīkšķis mutē.»
— Oho! — Renders ieinteresējās.
— Viņa to saplēsa un iemeta man sejā.
— Interesanti, kāpēc?
Eilīna paraustīja plecus, pasmaidīja un sāka švīkāt galdautu.
— «Tēvi un mācītāji,» — nopūtās Renders, — «es domāju: kas ir elle?»
— «Un spriežu tā: ciešanas par to, ka nevar vairs mīlēt,» — viņa pabeidza. — Interesanti, vai Dostojevskim bija taisnība?
— Šaubos. Esviņu labprāt pieņemtu par pacientu grupas ārstēšanā. Tā viņam būtu visīstākā elle — redzēt, kā visi šie cilvēki rīkojas tieši kā viņa tēli un paši tīksminās par to.
Renders nolika tasīti un atstūma krēslu no galda.
— Cik noprotu, jums tagad jāiet?
— Jāiet gan, — Renders apstiprināja.
— Vai ar maltīti es jūs nevaru ieinteresēt?
— Nē.
Viņa piecēlās.
— Labi, es paņemšu mēteli.
— Es varētu aizbraukt mājās pats un pārslēgt mašīnu uz atpakaļceļu.
— Nē! Mani biedē doma, ka pa pilsētu braukā tukšas mašīnas. Man vēl pāris nedēļas liktos, ka mans braucamais ir rēgu apsēsts. Turklāt jūs man solījāt parādīt Vinčesteras katedrāli, — ārā iedama, viņa vēl piebilda.
— Vai jūs to gribat šodien?
— Ja iespējams jūs pierunāt.
Kamēr Renders stāvēja un gudroja, Sigmunds uzslējās kājās. Suns nostājās taisni Rendera priekšā un raudzījās augšup viņam acīs. Vairākas reizes viņš atvēra un aizvēra muti, tomēr neizdvesa nevienu skaņu. Tad pagriezās un izgāja no istabas.
— Nē, — atskanēja Eilīnas balss, — tu paliksi te, kamēr es atgriezīšos.
Renders paņēma mēteli, uzvilka to mugurā un iebāza aptieciņu dziļākajā kabatā.
Kad viņi gāja pa gaiteni uz lifta pusi, Renderam likās, ka viņš dzird tikko saklausāmu tālīnu gaudošanu.
Šajā vietā vairāk nekā jebkur citur Renders apzinājās, ka ir visa esošā valdnieks.
Viņš jutās kā mājās starp šīm svešajām pasaulēm ārpus laika, šīm pasaulēm, kurās puķes saplūst mīlas aktā un zvaigznes debesīs karo, līdz nokrīt zemē, asiņodamas kā saplēsti un izlijuši vīna trauki, un jūras pašķiras, atklādamas lejupejošas kāpnes, un no alām iznirst rokas, turēdamas lāpas, kas liesmo kā ugunīgas sejas, — ziemas nakts lietuvēns, ko Renders labi pazina, jo viņš jau gandrīz desmit gadu bija viesojies šajās pasaulēs kā profesionālis. Pietika saliekt pirkstu, lai viņš saņemtu ciet visus burvjus un vestu tos tiesas priekšā, apsūdzot nodevībā pret savu valstību, — jā, un viņš varēja notiesāt tos uz nāvi, iecelt tiem sekotājus.
Par laimi, šis ceļojums bija tikai pieklājības vizīte…
Renders virzījās uz priekšu pa meža klajumu, meklēdams Eilīnu.
Viņš juta viņas dzīvinošo klātbūtni sev visapkārt.
Pašķīris zarus, viņš iznāca ezera krastā. Tas bija salts, zils un neizmērojami dziļš, un tā ūdenī atspīdēja slaidais vītols — viņas ierašanās vieta.
— Eilīn!
Vītols sašūpojās viņam pretī un atkal atliecās atpakaļ.
— Eilīn! Nāc šurp!
Nobira sauja lapu un aizpeldēja ezerā, iztraucēdamas tā nekustīgo ūdens spoguli un izšķobīdamas atspulgus.
— Eilīn?
Tad visas lapas piepeši nodzeltēja un sabira ūdenī. Koks pārstāja šūpoties. Tumstošajās debesīs atskanēja dīvaina skaņa, kas atgādināja elektrības vadu dūkoņu aukstā dienā.
Piepeši pāri debesīm sāka slīdēt divkārša mēnešu rinda.
Renders izraudzījās vienu, pastiepa roku un piespieda to. Pārējie tūdaļ pazuda, un pasaule kļuva gaišāka; dūkšana gaisā apklusa.
Viņš apgāja apkārt ezeram, lai gūtu subjektīvu atelpu pēc noliedzošās rīcības un savas pretdarbības tai. Viņš virzījās gar priežu rindu uz to vietu, kuru bija paredzējis katedrālei. Tagad kokos dziedāja putni. Vējš maigi šalkoja sejā. Renders spēcīgi juta Eilīn&s klātbūtni.
— Es esmu šeit, Eilīn. Šeit!
Un tad viņa gāja tam blakus, ģērbusies zaļā zīda tērpā, bronzas krāsas matiem, smaragdzaļām acīm; smaragds mirdzēja arī uz viņas pieres. Zaļās kurpītes mina priežu skujas, un viņa jautāja: — Kas bija noticis?
— Tev kļuva bail.
— Kāpēc?
— Varbūt tu baidies no katedrāles. Vai tu esi ragana? — Viņš pasmaidīja.
— Esmu, bet šodien man ir brīvdiena.
Renders iesmējās, paņēma viņu zem rokas, un viņi izgāja cauri lapotnei klajumā, kur zāļainā uzkalnā pacēlās katedrāle, sliedama torņus augstu pār viņiem un pār kokiem; liela un dižena tā slējās starp zemi un debesim, elpodama ērģeļu skaņas un loga rūtī atstarodama vientuļu saules staru.
— Turies cieši pie pasaules, — Renders teica. — Tur nāk tūristu grupa gida pavadībā.
Viņi devās uz priekšu un iegāja katedrālē.
— … Ar savām milzu stumbriem līdzīgajām kolonnām, kas stiepjas no grīdas līdz griestiem, tā iegūst nesaudzīgu varu pār sev piederošo telpu, — viņš teica. — To es uzzināju no ceļveža. Šis ir ziemeļu transepts…
— «Zaļās piedurknes», — Eilīna teica, — ērģeles spēlē «Zaļās piedurknes».
— Jā. Bet pie tā es neesmu vainojams… Pievērsiet uzmanību robotajiem kapiteļiem…
— Es gribu tikt tuvāk mūzikai.
— Labi. Tad iesim pa šejieni.
Renders juta, ka kaut kas nav kārtībā. Taču viņš nespēja uztaustīt, kas īsti tas ir.
Viss šķita stingrs un stabils…
Tad kaut kas strauji aiztraucās garām debesīs virs katedrāles, radīdams dobji skanīgu dunoņu. Renders pasmaidīja, attapdamies, ko tas nozīmē: vienu īsu mirkli viņš bija — gluži kā pārteikdamies — sajaucis Eilīnu ar Džilu; jā, tur slēpās visa vaina.
Bet tad jau…
Balts uzliesmojums veidoja altāri. Tādu viņš nekad agrāk nebija redzējis. Visas sienas ap viņiem bija tumšas un saltas. Kaktos un augstās nišās plīvoja sveču liesmas. Ērģeles, neredzamu roku vadītas, dimdināja akordus.
Renders zināja, ka kaut kas nav kārtībā.
Viņš pagriezās pret Eilīnu Šalotu, kuras cepure kā zaļš konuss slējās augšup tumsā, un aiz tās stiepās itin kā zaļš plīvurs. Viņas kakls atradās ēnā, tomēr…