— Tava kaklarota… Kur tā ir?
— Es nezinu, — Eilīna pasmaidīja.
Viņa turēja kausu, kas izstaroja sārtu gaismu. Tajā atspoguļojās viņas smaragds. Renders sajuta sev pretī strāvojam auksta gaisa vilni.
— Vai gribi dzert? — Eilīna jautāja.
— Stāvi mierīgi! — viņš pavēlēja.
Renders vēlējās, lai sienas sabrūk. Tās pustumsā salīgojās.
— Stāvi mierīgi! — viņš enerģiski atkārtoja. — Nedari neko! Centies pat nedomāt… Krītiet zemē! — viņš iesaucās. Sienas izšķīda uz visām pusēm, jumts aizlidoja kaut kur virs pasaules debesīm, un viņi palika stāvam drupās, ko apgaismoja viena vienīga svece. Apkārt valdīja naktsmelna tumsa.
— Kāpēc tu tā izdarīji? — viņa jautāja, joprojām pastiepusi kausu viņam pretī.
— Nedomā! Nedomā neko! — viņš teica. — Atslābinies! Tu esi ļoti nogurusi. Dziestot šai svecei, izdzisīs arī tava apziņa. Tu tik tikko spēj turēties nomodā. Tu tik tikko spēj nostāvēt kājās. Acis tev veras ciet. Un šeit tikpat nav nekā, ko redzēt.
Viņš vēlējās, lai svece nodzistu. Taču tā turpināja degt.
— Es neesmu nogurusi. Lūdzu, padzēries!
Viņš dzirdēja ērģeļu skaņas tumsā. Šī bija cita melodija, un viņš sākumā to nepazina.
— Man vajadzīga tava palīdzība!
— Labi. Ko vien vēlies!
— Skaties! Redzi, kur mēness! — viņš pastiepa roku.
Viņa paskatījās augšup, un no izplūduša mākoņa malas iznira mēness.
— Un vēl viens, un vēl viens!
Mēneši gluži kā pērles virtenē slīdēja pāri debess melnumam.
— Pēdējais būs sarkans, — Renders teica.
Tā arī bija.
Tad viņš pastiepa labās rokas rādītājpirkstu, pavirzīja roku iesānis redzeslaukam un mēģināja aizskart sarkano mēnesi.
Roka iesāpējās kā apdedzināta. Viņš vairs nespēja to pakustināt.
— Mosties! — viņš iekliedzās.
Sarkanais mēness pazuda, un baltie izgaisa tam līdzi.
— Lūdzu, padzeries!
Renders izsita kausu viņai no rokas un aizgriezās. Kad viņš pagriezās atpakaļ, Eilīna joprojām turēja kausu viņa acu priekšā.
— Gribi dzert?
Renders pagriezās un bēga prom tumsā.
Tas bija tikpat kā skriet pa kupenu, kas sniedzas līdz viduklim. Tā bija kļūda. Skrienot viņš to darīja vēl nopietnāku — vājināja savu spēku un palielināja viņas varu. Skrējiens izsūca viņa enerģiju un iztukšoja viņu.
Viņš joprojām atradās tumsā.
— Pasaule ap mani kustas, — viņš teica. — Es esmu tās centrs.
— Lūdzu, padzeries! — viņa teica, un viņš atkal stāvēja klajumā pie ezera blakus galdiņam, ko pats bija tur novietojis. Ezers bija melns, mēness — sudrabots un augsts, viņam neaizsniedzams. Uz galda dega vientuļa svece, vērsdama Eilīnas matus un apģērbu sudrabotu. Uz pieres viņai bija mēness. Uz baltā galdauta līdzās platai vīna glāzei stāvēja Romanee-Conti pudele. Glāze bija pielieta līdz pašai augšai, un uz malas tai zaigoja sārti pilieni. Renderam ļoti slāpa, un Eilīna bija skaistāka par jebkuru, ko viņš jebkad redzējis, un viņas kaklarota dzirkstīja, un no ezera pūta dzestra vēsma, un vēl bija kaut kas… kaut kas tāds, ko viņam vajadzētu atcerēties…
Renders paspēra soli viņai pretī, un viņa bruņutērps sakustoties iežvadzējās. Viņš pastiepās pēc glāzes, bet labā roka sāpēs sastinga un nokrita gar sāniem.
— Tu esi ievainots!
Viņš lēni pagrieza galvu. No vaļējās brūces rokas muskulī sūcās asinis, tās ritēja lejup un pilēja no pirkstgaliem zemē. Bruņas bija sadragātas. Viņš piespieda sevi novērst skatienu.
— Padzeries, mīļais! Tas tevi izdziedinās.
Viņa piecēlās.
— Es pieturēšu glāzi.
Renders stīvi lūkojās viņā, kamēr viņa pacēla glāzi tam pie lūpām.
— Kas es esmu? — viņš jautāja.
Eilīna neatbildēja, atbilde skanēja no citurienes — no ūdens šļakstiem virs ezera:
— Tu esi Renders, Veidotājs.
— Jā, es atceros, — viņš teica, un, sakopodams domas vienīgajiem meliem, kas varētu iznīcināt visu ilūziju, piespieda lūpas izrunāt vārdus: — Eilīna Šalota, es tevi ienīstu!
Pasaule ap viņu nodrebēja un sāka līgoties, tad konvulsīvi noraustījās kā milzu šņukstā.
— Čārlz! — viņa iekliedzās, un abus apņēma melna tumsa.
— Mosties! Mosties! — viņš sauca, un viņa labā roka tumsā dega, smeldza un asiņoja.
Viņš stāvēja viens balta līdzenuma vidū. Tas bija kluss un bezgalīgs. Tas nolaideni pletās uz visām pusēm pretī pasaules malām. Tas izstaroja pats savu gaismu, un debesis nebija debesis, jo virs galvas nebija nekā. Nekā. Viņš bija viens. No pasaules malas viņam ausīs atbalsojās paša teiktie vārdi: «Ienīstu… ienīstu…»
Viņš nokrita ceļos. Viņš taču ir Renders!
Viņam gribējās raudāt.
Virs līdzenuma parādījās sarkaas mēness, mezdams spokainu gaismu pāri visai apkārtnei. Pa kreisi stiepās kalnu siena, pa labi tāpat.
Viņš pacēla labo roku. Vajadzēja palīdzēt ar kreiso. Satvēris delnas locītavu, viņš izstiepa rādītājpirkstu. Viņš sniedzās pēc mēness.
Tad no kalnu augstumiem atskanēja kauciens, neapvaldīta, izmisīga gaudošana — pa pusei cilvēka, pa pusei dzīvnieka balss, kurā izskanēja gan izaicinājums, gan vientulība, gan nožēla. Un tad viņš redzēja, kā pār kalniem, ar asti slaucīdams sniegu no augstākajām smailēm un naidīgi glūnēdams debesīs, iet baigākais ziemeļu vilkatis — Fenriss, Loki dēls.
Tas palēcās gaisā. Tas aprija mēnesi.
Zvērs nolēca zemē netālu no Rendera, un tā milzīgajās acīs gailēja dzeltenas liesmas. Tas tuvojās viņam nedzirdamiem soļiem pāri saltajiem, baltajiem laukiem, kas šķīra viņu no kalniem, un Renders kāpās atpakaļ — augšup uzkalnos, lejup ieplakās, pāri plaisām un gravām, cauri ielejām garām stalagmītiem un klinšu smailēm, zem ledāju nokarēm, gar aizsalušu upju gultnēm, un nemitīgi lejup — līdz viņu apsvilināja zvēra karstā elpa un tā ņirdzošā mute atplētās tieši virs viņa galvas.
Tad Renders pagriezās — un viņa kājas kļuva par divām mirdzošām upēm, kas nesa viņu prom.
Pasaule atlēca atpakaļ. Viņš joņoja lejup pa nogāzēm. Lejup. Ātrāk!…
Prom…
Viņš atskatījās pār plecu.
Tālumā viņam nopakaļ traucās pelēks kamols.
Viņš juta, ka tas, ja vien vēlēsies, var samazināt attālumu starp viņiem. Jāpasteidzas!
Pasaule visapkārt grīļojās. Sāka snigt.
Renders drāzās uz priekšu.
Priekšā vīdēja neskaidra, lauzīta līnija.
Viņš sarāva sniega aizkaru, kas tagad šķita ceļamies no zemes augšup kā burbuļu virkne.
Viņš tuvojās izļodzītajiem apveidiem.
Tuvojās kā slīcējs, nespēdams ne muti pavērt aiz bailēm, ka noslīks — ka noslīks un to pat nezinās, neuzzinās nekad.
Viņš nevarēja apturēt kustību, kas nesa viņu uz priekšu; spēcīgs, nepārvarams vilnis rāva viņu arvien tuvāk vrakam. Beidzot viņš nonāca pie tā un apstājās.
Dažas lietas nepārvēršas nekad. Tās ir lietas, kas sen jau pārstājušas eksistēt kā priekšmeti un palikušas par kalendārā neatrodamām parādībām ārpus tās elementu secības, ko dēvē par Laiku.
Renders stāvēja un vairs nedomāja par to, ka Fenriss jebkurā brīdī var uzlēkt viņam mugurā un izēst viņa smadzenes. Viņš bija aizsedzis acis, taēu tas nepalīdzēja izvairīties no redzamā. Šoreiz ne. Viņš nebēdāja ne par ko. Viņa lielākā daļa gulēja mirusi pie viņa kājām.
Atskanēja kauciens. Garām aizšāvās melna ēna.
Baismīgās acis un asiņainais purns ienira sadauzītās mašīnas paliekās, čāpstinot urbās cauri metālam un stiklam, meklējot iekšpusē…