— Nē! Mežoni! Līķu rijēj! — viņš iekliedzās. — Mirušie ir svēti! Mani mirušie ir svēti!
Tad viņam rokā parādījās skalpelis, un viņš prasmīgi trieca to pret dzīslām, saspringto plecu muskuļiem, mīksto vēderu, artēriju virvēm.
Raudādams viņš sacirta briesmoni gabalos, un tas asiņoja un asiņoja, notriepdams mašīnu un to, kas palicis iekšienē, ar savu elles nezvēra sulu, un tā plūda un tecēja, līdz visa apkārtne bija kļuvusi sarkana un locījās sāpēs.
Renders sabruka pār sadragāto motora pārsegu, un tas bija mīksts, silts un sauss. Viņš raudāja.
— Neraudi, — viņa teica.
Un tad viņš balstījās uz viņas pleca, turēdams viņu cieši sev klāt, un viņi atradās pie melnā ezera zem mēness, kas atgādināja Vedžvuda darbus. Uz galda dega vientuļa svece. Viņa turēja glāzi viņam pie lūpām.
— Lūdzu, dzer!
— Jā, dod man to!
Viņš iedzēra malku vīna, kas bija maigs un viegls. Tas dedzinošs izplūda pa dzīslām. Viņš juta sevī atgriežamies spēku.
— Es esmu…
— Renders, Veidotājs, — šļakstēja ezers.
— Nē!
Viņš pagriezās un atkal metās skriešus, meklēdams sadragāto mašīnu. Viņam jāatgriežas, jātiek atpakaļ…
— Tu to nevari.
— Varu! — viņš iesaucās. — Ja saņemšos, varēšu…
Cauri smagajam gaisam sāka locīties dzeltenas liesmas. Dzeltenas čūskas. Tās kvēlodamas locījās viņam ap potītēm. Tad no melnās, miklās tumsas iznira un tuvojās divgalvains milzis — viņa Pretinieks.
Garām aizripoja sīki akmentiņi. Stindzinoša smaka aizslāpēja nāsis un iespiedās galvā.
— Veidotājs! — ierēcās viena no galvām.
— Tu esi atgriezies, lai noslēgtu rēķinus! — ieaurojās otra.
Renders stīvi lūkojās viņā, cenzdamies atcerēties.
— Rēķini vairs nav jāslēdz, Thaumiēl, — viņš teica. — Es tevi pieveicu un ieslēdzu važās, lai atdotu… Rotmanam — jā, tas bija Rotmans, kabalists. — Viņš uzvilka gaisā pentagrammu. — Atgriezies Kliphotā! Es tevi padzenu!
— Šī vieta ir Kliphotā!
—… Pie Khamaēla, asins eņģeļa, pie serafu pulkiem, Elohima Gebora vārdā — cs pavēlu tev pazust!
— Šoreiz ne! — iesmējās abas galvas.
Briesmeklis nāca uz priekšu.
Renders lēnām atkāpās; dzeltenās čūskas pinās viņam pa kājām. Viņš juta, ka aiz muguras atveras bezdibenis. Pasaule bija kā mozaīka, kuras gabaliņi vairs neturas kopā. Renders redzēja, kā tie ripo katrs uz savu pusi.
— Pazudi!
Milzis izgrūda divbalsīgu smieklu šalti.
Renders paklupa.
— Šurp, mīļais!
Viņa stāvēja nelielā klinšu spraugā pa labi.
Viņš papurināja galvu un turpināja atkāpties uz bezdibeņa pusi.
Thaumiēls pastiepa ķetnu pēc viņa.
Renders atmuguriski nozuda aiz bezdibeņa malas.
— Čārlz! — viņa iekliedzās, un pasaule saira viņas vaimanās.
— Nu tad Vernichtung! — viņš krizdams atsaucās. — Es aizeju pie tevis tumsā.
Viss beidzās.
— Es gribu satikt doktoru Čārlzu Renderu.
— Ļoti žēl, bet tas nav iespējams.
— Bet es atdrāžos šo garo gabalu ar reaktīvo lidmašīnu tikai tāpēc, lai pateiktu viņam paldies! Esmu pavisam cits cilvēks! Viņš pārvērta manu dzīvi!
— Man ļoti žēl, mister Erikson. Kad jūs šorīt zvanījāt, es jums jau teicu, ka tas nav iespējams.
— Ser, es esmu kongresa pārstāvis Eriksons, un Renders man reiz izdarīja lielu pakalpojumu.
— Tad izdariet arī jūs tagad viņam pakalpojumu. Brauciet mājās!
— Kā jūs varat tā runāt ar mani!
— Acīmredzot varu. Lūdzu brauciet prom! Varbūt kaut kad pēc gada…
— Bet daži vārdi spēj darīt brīnumus…
— Aiztaupiet tos!
— Es… es atvainojos…
Lai cik tas bija lieliski — sārtā rīta blāzma un kūpošais, šļakstošais jūras klajums —, viņš zināja, ka tam jābeidzas. Tāpēc…
Viņš nosteidzās lejup pa augstajām torņa kāpnēm un iegāja pagalmā. Aizgājis līdz rožu lapenei, viņš palūkojās lejup uz guļamo lāvu tās vidū.
— Labrīt, milord, — viņš teica.
— Labu rītu arī tev! — atbildēja bruņinieks, un tā asinis, sūkdamās no ievainojuma, krāsoja zemi, puķes, zāli, izraibināja bruņas un pilēja lejup no pirkstu galiem.
— Nava sadzijis?
Bruņinieks papurināja galvu.
— Spēki žūst. Gaidu.
— Jūsu gaidām drīz lemts beigties.
— Ko gribi tu ar to sacīt? — Viņš uzslējās sēdus.
— Kuģis. Tas tuvojas ostai.
Bruņinieks piecēlās. Viņš atspieda muguru pret apsūnojušu koka stumbru. Viņš cieši lūkojās milzīgajā, bārdainajā kalpā, kurš runāja tālāk un kura vārdos skanēja skarbi, barbariski akcenti:
— Tas nāk pa vējam kā tumšs gulbis — tas atgriežas.
— Tumšs, tu saki? Tumšs?
— Buras ir melnas, lord Tristan.
— Tu melo!
— Vai vēlaties redzēt? Redzēt savām acīm? Tad raugieties!
Viņš pamāja ar roku.
Zeme nodrebēja, siena sabruka. Putekļu mākonis savērpās gaisā un pēc brīža noplaka. No savas vietas viņi redzēja, kā kuģis ar nakts spārniem ieslīd ostā.
— Nē! Tu meloji!… Skaties! Tās ir baltas!
Ausmas stari ņirbēja virs ūdens. Ēnas aizbēga no kuģa burām.
— Nē, nelga! Melnas! Tām jābūt melnām!
— Baltas! Baltas! Izolde! Tu esi palikusi uzticīga! Tu esi atgriezusies!
Viņš sāka skriet uz ostas pusi.
— Nāciet atpakaļ! Jūsu ievainojums! Jūs esat slims! Apstājieties…
Buras balti mirdzēja saulē, un saule bija sarkana poga, ko kalps aši pasniedzās nospiest.
Iestājās nakts.
Roberts Silverbergs. PASAŽIERI
Roberts Silverbergs (Robert Silverberg, 1935) savos darbos nevairās no socioloģijas un antiutopijas tēmām. Ļoti tuva viņam ir cilvēku un ārpuszemes būtņu attiecību tēma, kuru viņš, iespējams, vislabāk risinājis romānā «Atpakaļ Zemes virzienā» (Downward to the Earth, 1971), paužot uzskatu, ka mūsdienu cilvēks savā paštaisnīgajā pasaules izpratnē, pats to j i nevēlēdamies, ir ļaunuma nesējs citām kultūrām un civilizācijām.
R. Silverbergs vairākkārt saņēmis visas ievērojamākās godalgas ZF žanrā, bet pirmo — 1956. gada Hugo godalgu daudzsološākajam jaunajam rakstniekam — trīs gadus pēc sava pirmā stāsta «Šausmīgais augs» publicēšanas skotu ZF žurnālā «Nebula». Būdams cilvēks ar fantastiskām darbaspējām (recenzenti nespēj pat nosaukt konkrētu publicēto grāmatu skaitu, jo kopā ar zinātniski populārajām tās rēķināmas simtos), viņš bijis ari «Amerikas Zinātniskās Fantastikas Rakstnieku» organizācijas prezidents (1967 — 68) un llydra Club priekšsēdētājs. Hydra Club apvienoja galvenokārt Ņujorkas areālā dzīvojošus cilvēkus, kas aktīvi darbojās ZF žanrā. Brīvajā laikā R. Silverbergam patīk ceļot un strādāt dārzā, it īpaši audzēt fuksijas un kaktusus; viņu interesē mūzika, modernā I i literatūra un viduslaiku ģeogrāfija.
Stāsts «Pasažieri» ieguva 1969. gada Nebula godalgu.
PASAŽIERI
Šobrīd no manis palikuši tikai fragmenti. Atmiņas gabali ir atlūzuši un aizslīdējuši projām kā drūpoša šļūdoņa daļas. Tā notiek ik reizes, kad mūs atstāj pasažieris. Mēs nekad droši nezinām, ko darījis mūsu ķermenis, ko viņi aizņēmušies. Mūsos kavējas tikai neskaidri iespaidi, atskaņas.
Kā smiltis, kas pielipušas pie okeānā peldošas pudeles. Kā amputētu locekļu pulsācija.