Es pieceļos. Mēģinu saņemties un atgūties. Mani mati ir savēlušies, un es sasukājos. Manā sejā redzamas negulētu nakšu pēdas. Mutē nostājusies skāņa garša. Varbūt mans pasažieris ir ēdis mēslus ar manu muti? Tā viņi reizēm dara. Viņi dara visu.
Ir rīts.
Pelēks, šaubu pilns rīts. Bridi es skatos ārā, tad nodrebēdams aptumšoju logu, un manas acis sastopas ar iekšējā paneļa pelēko, izplūdušo virsmu. Mana istaba izskatās nekārtīga. Vai pie manis ir bijusi sieviete? Pelnutraukos sakrājušies pelni. Pētīdams cigarešu galus, es atrodu vairākus ar lūpu krāsas nospiedumiem. Jā, te bijusi sieviete.
Es pārlaižu roku palagiem. Tie vēl glabā divu cilvēku siltumu. Abi spilveni ir sagumzīti. Tomēr viņa ir projām, un projām ir arī pasažieris — es esmu viens.
Cik ilgi tas šoreiz vilkās?
Paceļu klausuli un uzgriežu Centrālā kompjūtera numuru. — Kāds šodien datums?
Kompjūters laipnā sievietes balsī atbild: — Piektdiena, ceturtais decembris, tūkstoš deviņi simti astoņdesmit septītais gads.
— Un cik pulkstenis?
— Deviņi piecdesmit viena minūte, austrumu joslas laiks.
— Kāda ir laika prognoze?
— Gaidāmā temperatūra šodien no trīsdesmit līdz trīsdesmit astoņiem grādiem pēc Fārcnheita. Pašreizējā temperatūra trīsdesmit viens grāds. Ziemeļu vējš sešpadsmit jūdzes stundā. Nokrišņi nav gaidāmi.
— Ko jūs iesakāt paģiru gadījumā?
— Ēdienu vai zāles?
— Vienalga, — es atbildu.
Kompjūters brīdi domā. Tad nolemj piedāvāt abus un iedarbina
manu virtuvi. Glāzē ielīst auksta tomātu sula. Sāk cepties olas. Medicīnas aparāts pa spraugu izšļāc violetu šķidrumu. Centrālais kompjūters vienmēr ir ļoti gādīgs. Interesanti, vai viņu arī kādreiz apsēž pasažieri? Kādus pārdzīvojumus tas varētu viņam sagādāt? Droši vien būtu krietni aizraujošāk aizņemties Centrālā kompjūtera miljonu prātu vienlaikus nekā brīdi padzīvot lēni dilstošas cilvēciskas būtnes nepilnīgi veidotajā dvēselē!
Ceturtais decembris, teica Centrālais. Piektdiena. Tātad pasažieris mani izmantojis trīs naktis.
Izdzeru violeto šķidrumu un mēģinu iztaustīt atmiņas — piesardzīgi un vārīgi kā samilzušu augoni.
Atceros otrdienas ritu. Neveiksmīga darbdiena. Neviena tabula neizdodas, kā vajag. Nodaļas vadītājs ērcīgs — pēdējo piecu nedēļu laikā pasažieri viņu sagrābuši jau trīs reizes, tāpēc nodaļā valda liels juceklis, un viņam draud aiziet gar degunu Ziemsvētku prēmija. Kaut arī nav pieņemts sodīt cilvēkus par pasažieru izraisītiem traucējumiem, nodaļas vadītājs, šķiet, raizējas, ka var tomēr piedzīvot šādu netaisnību. Mēs dabūjam svīst. Jāpārstrādā tabulas, jānoņemas ar programmu, desmitiem reižu
no jauna jāpārbauda pamatdati. Un tad tās beidzot ir gatavas — detalizētas prognozes komunālo uzņēmumu vērtspapīru cenu variācijām no 1988. gada februāra līdz aprīlim. Pēcpusdienā mums jāsartāk kopā, jāapspriež šīs tabulas un to skaitļi.
Otrdienas pēcpusdienu es vairs neatceros.
Acīmredzot tieši tad mani nogrāba pasažieris. Varbūt tas notika darbā, varbūt pat apspriedes laikā, sēžu zālē ar sarkankoka paneļiem. Visapkārt sasārtušas, norūpējušās sejas… es sāku klepot, sazvejos uz sāniem, uzslienos no savas sēdvietas. Pārējie skumji krata galvu. Neviens nepastiepj roku. Neviens necenšas mani aizturēt. Pārāk bīstami ir uzbāzties tādam, ko apsēdis pasažieris. Pastāv liela iespēja, ka turpat tuvumā glūn vēl kāds bezķermeņa pasažieris, lūkodamies pēc piemērotas čaulas. Tāpēc no manis izvairās. Es izeju no ēkas.
Un pēc tam?
Es sēžu savā istabā šai drūmajā piektdienas rītā, ēdu olu kulteni un mēģinu atjaunot atmiņā trīs zaudētās naktis.
Protams, tas ir neiespējami. Gūstniecības laikā prāts un apziņa nepārtrauc darboties, taču pēc pasažiera aiziešanas zūd gandrīz visas atmiņas. Paliek tikai niecīgas nogulsnes, tādi kā neskaidru, rēgainu atjausmu miglaini nospiedumi. Apsēstais pēc tam nekad vairs nav gluži tas pats cilvēks, kas agrāk; kaut arī viņš nespēj atsaukt atmiņā savu pārdzīvojumu detaļas, tie viņu gluži nemanāmi pārveido.
Pūlos atcerēties.
Sieviete? Jā: uz cigarešu galiem ir lūpu krāsa. Tātad sekss — tepat, manā istabā. Jauna? Veca? Blondīne? Tumšmate? Viss pagaisis kā miglā. Un kā izturējās mans pasažiera pārņemtais ķermenis? Vai es biju labs mīlētājs? Kad piederu pats sev, es cenšos tāds būt. Turos labā formā. Trīsdesmit astoņu gadu vecumā es vēl varu izturēt trīs tenisa setus vienā vasaras pēcpusdienā un nenolūst. Varu iekvēlināt sievieti un dāvāt tai to, kas sievietei pienākas. Tā nav lielība, tikai konstatējums. Katram no mums ir savas spējas un prasmes. Tādas ir manējās.
Taču pasažieri, kā esmu dzirdējis, mēdzot ļauni izklaidēties, apvēršot ačgārni jebkādas cilvēku prasmes. Varbūt mans vajātājs uzjautrinājās, sagādādams man sievieti un pēc tam likdams man ciest ar viņu atkārtotas neveiksmes?
Šī doma man gauži nepatīk.
Mans prāts pakāpeniski noskaidrojas. Centrālā kompjūtera piedāvātās zāles sāk strauji iedarboties. Paēdu, noskujos, nostājos zem vibratora un stāvu, līdz āda kļūst tīra. Izdaru rīta rosmi. Vai pasažieris trešdienas un ceturtdienas rītā lika manam ķermenim vingrot? Droši vien ne. Jāatgūst zaudētais. Esmu jau tuvu pusmūžam, un zaudēto tonusu nav tik vienkārši atjaunot.
Divdesmit reizes aizskaru kāju pirkstus, nesaliekdams ceļus.
Pēc kārtas vēzēju kājas gaisā.
Noguļos uz vēdera un izpildu balstu uz rokām, saliekdams un iztaisnodams elkoņus.
Ķermenis darbojas, par spīti iepriekšējo dienu nolaidībai. Šis man ir pirmais pacilātības brīdis kopš atmošanās — dzīvīguma apjauta ķermenī, apziņa, ka tā spars tomēr nav zudis.
Tagad man visvairāk gribas ieelpot svaigu gaisu. Aši saģērbjos un dodos ārā. Šodien nav nekādas vajadzības zvanīt uz darbu. Tur zina, ka mani kopš otrdienas pēcpusdienas apsēdis pasažieris, bet viņiem nav jāzina, ka piektdien agri no rīta tas mani palaidis vaļā. Šodien man būs brīvdiena. Pastaigāšos pa pilsētas ielām, izstaipīšu kaulus, mēģināšu savam ķermenim atlīdzināt par to, ko tas bijis spiests pārciest.
Ieeju liftā. Nobraucu piecdesmit stāvus lejup. Izeju ārā, un mani apņem drūma decembra diena.
Visapkārt slejas Ņujorkas debesskrāpji.
Pa ielu straumēm plūst mašīnas. Vadītāji pie stūres ir tramīgi un nervozi. Nekad nevar zināt, kurā brīdī kāds pasažieris apsēdīs blakus braucošās mašīnas vadītāju, un ķermeņa pārtveršanas brīdī cilvēks vienmēr īslaicīgi zaudē koordinācijas spējas. Šādā veidā jau daudzi uz ielām un šosejām zaudējuši dzīvību — tikai nekad tie nažieri.
Esmu sācis iet uz priekšu bez noteikta mērķa. Šķērsoju Četrpadsmito ielu un soļoju ziemeļu virzienā, klausīdamies elektrisko motoru slāpēti sparīgajā dūkoņā. Redzu, kā pa ielu saraustītiem lēcieniem virzās kāds zēns, un saprotu, ka viņš ir apsēsts. Piektās un Divdesmit septītās ielas krustojumā man pretī nāk korpulents turīga izskata kungs ar šķībi sagriezušos kaklasaiti, un no mēteļa kabatas viņam rēgojas šārīta Wall Street Journal eksemplārs. Viņš muļķīgi ķiķina. Izbāž mēli. Apsēsts. Apsēsts. Es pagriežu viņam ceļu. Iedams straujā solī, nonāku pie apakšzemes pārejas, pa kuru satiksme zem Trīsdesmit ceturtās ielas virzās uz Kvīnzas pusi, un mirkli apstājos, ieraudzījis ietves malā ķildojamies divas jaunas meitenes. Viena no viņām ir nēģeriete. Viņas acis ir ieplestas šausmās. Otra stumj viņu arvien tuvāk aizsargtrcliņiem. Apsēsta. Taču pasažierim nav padomā slepkavība, tikai izprieca. Nēģeru meitene tiek palaista vaļā, nokrīt un drebēdama saraujas čokurā. Tad viņa pielec kājās un metas bēgt. Otra meitene iebāž sev mutē garu, mirdzošu matu šķipsnu un sāk to košļāt; izskatās, ka viņa mostas. Viņas skatiens ir truls un aizplīvurots.