Es novēršu acis. Neklājas vērot, kā otrs cietējs atgūstas no pasažiera tvēriena. Apsēstajiem ir sava morāle; šais drūmajos laikos mums radušies daudzi jauni, nerakstīti, bet vispārēji likumi.
Es steidzos tālāk.
Kurp es tik strauji dodos? Esmu jau nogājis vairāk nekā jūdzi. Gluži tā, it kā man galvā joprojām mājotu pasažieris, kas mani izrīko. Taču es zinu, ka tā tas nav. Vismaz šajā brīdī es esmu brīvs.
Vai varu būt par to drošs?
Cogito, ergo sum vairs nav spēkā. Mēs turpinām domāt pat tad, kad esam apsēsti, un dzīvojam mēmā izmisumā, nespēdami mainīt savu rīcību, lai cik tā atbaidoša, lai cik tā postoša pašam sev. Esmu pārliecināts, ka protu atšķirt apsēstības stāvokli no tiem brīžiem, kad esmu brīvs. Bet varbūt tā nemaz nav. Varbūt mani ir apsēdis kāds īpaši velnišķs pasažieris, kurš mani nemaz nav atstājis, tikai atkāpies tālāk smadzenītēs, radīdams manī brīvības ilūziju un vienlaikus slepeni bīdīdams mani pretī kaut kādam paša izraudzītam mērķim.
Vai mēs vispār jebkad esam baudījuši kaut ko vairāk par brīvības ilūziju?
Tomēr doma, ka varbūt esmu apsēsts, pats to neapjauzdams, ir ļoti nomācoša. Jūtu, ka esmu viscaur nosvīdis, un tas nav tikai no soļošanas. Apstājies! Apstājies tepat! Kāpēc tev jāiet uz priekšu? Tu esi nonācis līdz Četrdesmit otrajai ielai. Te atrodas bibliotēka. Neviens tevi nedzen tālāk. Apstājies uz brītiņu, es sev saku! Pasēdi uz bibliotēkas kāpnēm un atpūties!
Apsēžos uz aukstā akmens pakāpiena un iegalvoju sev, ka esmu to darījis aiz paša brīvas gribas.
Bet vai tā ir? Mūžsenā problēma — brīva griba pret nolemtību savā viskroplīgākajā izpausmes veidā… Nolemtība, determinisms vairs nav filozofiska abstrakcija, bet salti, sveši taustekļi, kas ieslīd pa galvaskausa šuvēm. Pasažieri ieradās šeit pirms trim gadiem. Kopš tā laika esmu bijis apsēsts piecas reizes. Mūsu pasaule kļuvusi pavisam citāda. Taču mēs esam pielāgojušies pat šādiem apstākļiem. Esam pielāgojušies. Mums izveidojušies savi morāles likumi. Dzīve turpinās. Valdības valda, likumdevēji apspriežas, biržas kārto darījumus tāpat kā agrāk, un mēs esam atraduši paņēmienus, kā kompensēt neparedzētos postījumus. Tas ir vienīgais, ko varam darīt. Kas cits mums atliek? Padoties un saļimt? Mums pretī stāv ienaidnieks, ar kuru nespējam cīnīties; labākajā gadījumā varam stāties pretī ar izturību. Tā nu mēs cenšamies izturēt.
Akmens pakāpieni strāvo saltumu manā ķermenī. Decembrī te mēdz sēdēt tikai retais.
Iegalvoju sev, ka esmu nogājis šo garo gabalu pats aiz savas brīvas gribas, ka esmu apstājies pats aiz savas brīvas gribas, ka manās smadzenēs šobrīd nevalda neviens pasažieris. Varbūt. Varbūt. Nespēju pieļaut domu, ka pašlaik neesmu brīvs.
Vai varētu būt, es sevī prātoju, ka pasažieris atstājis manī kādu ilgstošas iedarbības komandu? Ej uz to un to vietu, apstājies tur un tur? Arī tas ir iespējams.
Es palūkojos apkārt uz pārējiem, kuri sēž uz bibliotēkas kāpnēm.
Kāds vecs vīrs sēž, paklājis sev apakšā avīzi, un truli raugās tālumā. Gadus trīspadsmit vecs zēns ar plati ieplestām nāsīm. Tukla sieviete. Vai viņi visi ir apsēsti? Tā vien šķiet, ka es šodien esmu nemitīgā pasažieru ielenkumā. Jo ilgāk pētu apsēstos, jo ciešāk nostiprinās mana pārliecība, ka vismaz šobrīd esmu brīvs. Pirms pēdējā uzbrukuma es baudīju brīvību veselus trīs mēnešus. Stāsta, ka daži cilvēki gandrīz nekad neesot brīvi. Pēc viņu ķermeņiem esot liels pieprasījums, un viņi pazīstot tikai retus, īslaicīgus brīvības brīžus; te diena, te nedēļa, te viena stunda. Mums nav izdevies noteikt, cik daudz pasažieru ir pārņēmuši mūsu pasauli. Varbūt viņu ir miljoniem. Varbūt tikai pieci. Kas zina?
No pelēkajām debesīm sāk virmot sniega plēksnes. Centrālais kompjūters teica, ka nokrišņi šodien neesot gaidāmi. Vai viņi šorīt būtu apsēduši arī Centrālo kompjūteru?
Un tad es ieraugu meiteni.
Viņa sēž ieslīpi no manis, piecus pakāpienus augstāk un simt pēdas attālāk, melnie svārki ir savilkušies virs ceļiem un atsedz glītas kājas. Viņa ir jauna. Viņas mati ir dzidrā kastaņbrūnā tonī. Acu krāsa ir gaiša, bet no šī attāluma es nevaru īsti pateikt, kāda tā ir. Viņa ir vienkārši ģērbusies. Viņai jābūt jaunākai par trīsdesmit gadiem. Viņai mugurā ir tumši zaļš mētelis, un lūpu krāsa ir violetā tonī. Viņai ir pilnīgas lūpas, taisns, grieķisks deguns un rūpīgi izveidotas uzacis.
Es viņu pazīstu.
Esmu pavadījis ar viņu savā istabā trīs pēdējās naktis. Tā ir viņa. Apsēsta būdama, viņa atnāca pie manis, un, apsēsts būdams, es gulēju ar viņu. Jūtos par to pārliecināts. Atmiņu plīvurs pašķiras, un es redzu viņas kailo augumu savā gultā.
Kā tas iespējams, ka es atceros?
Šī izjūta ir pārāk spēcīga, lai būtu tikai ilūzija. Acīmredzot tas ir kaut kas tāds, ko man neizdibināmu iemeslu dēļ atļauts atcerēties. Un es atceros vēl vairāk. Atceros viņas klusinātās sajūsmas elsas. Zinu, ka mans ķermenis šīs trīs naktis nav mani pievīlis un es neesmu sagādājis viņai vilšanos.
Un ir vēl kas. Atmiņas par viļņojošām mūzikas skaņām, jaunības smarža viņas matos, koku šalkoņa ziemas ainavā. Kaut kā neizprotami viņa atsauc man atmiņā jaunības nevainīgo laiku, to laiku, kad biju jauns un meitenes šķita noslēpums, kad dzīvi piepildīja viesības, dejas, silts maigums un slepenība.
Kāds spēks mani vilktin velk pie viņas.
Arī šajās lietās ir sava etiķete. Ir netaktiski tuvoties tam, kuru esi saticis, būdams apsēsts. Šāda tikšanās nedod nekādas privilēģijas, un svešinieks paliek svešinieks, lai ko abi būtu darījuši un runājuši savas negribētās tikšanās laikā.
Un tomēr kaut kas mani velk pie viņas.
Kāpēc es pārkāpju aizliegumu? Kāpēc tik rupji ignorēju etiķeti? Nekad agrāk neesmu tā darījis. Esmu pedantiski ievērojis visus nerakstītos likumus.
Tomēr tagad es pieceļos un dodos pa savu pakāpienu uz viņas pusi, līdz nonāku tieši zem viņas, tad paskatos augšup, un viņa automātiski savelk kopā potītes un ceļgalus, kā apjauzdama, ka sēž pārāk vaļīgā pozā. No šīs kustības es saprotu, ka viņa vairs nav apsēsta. Mūsu skatieni sastopas. Viņas acis ir pelēcīgi zaļas. Viņa ir skaista, un es
cenšos atminu dziļumos uztaustīt vēl kādu mirkli no mūsu tuvības.
Pakāpjos vairākus pakāpienus augstāk un nostājos viņas priekšā.
— Sveiki! — es saku.
Viņa vienaldzīgi paskatās uz mani. Acīmredzot neatceras un nepazīst. Viņas skatiens ir aizplīvurots, kā bieži mēdz būt tūlīt pēc pasažiera aiziešanas. Savilkusi lūpas, viņa nomēro mani ar atturīgu skatienu.
— Sveiki! — viņa vēsi atbild. — Šķiet, ka es jūs nepazīstu.
— Jums taisnība. Nepazīstat. Bet man ir tāda sajūta, ka jums šobrīd negribas būt vienai. Un man ir tieši tāpat. — Ar skatienu cenšos viņu pārliecināt, ka man nav nekrietnu nolūku. — Redziet, snieg, — es saku. — Mēs varētu sameklēt kādu siltāku vietu. Es labprāt parunātos ar jums.
— Par ko?
— Aiziesim kaut kur, un es jums pateikšu. Mani sauc Čārlzs Rots.
— Helēna Mārtiņa.
Viņa pieceļas kājās. Vēsā atturība viņā vēl nav zudusi, un viņas izturēšanās pauž aizdomas un neveiklības sajūtu. Tomēr viņa ir ar mieru nākt man līdzi. Tā ir laba zīme.
— Vai vēl ir pārāk agrs, lai mēs iedzertu kādu glāzi? — es jautāju.
— Nezinu. Man nav ne jausmas, cik pašlaik pulkstenis.