— Ir priekšpusdiena.
— Šā vai tā, iedzersim, — viņa nosaka, un mēs abi pasmaidām.
Ieejam kokteiļu bārā ielas viņā pusē. Sēdēdami pustumsā viens
otram pretī, mēs malkojam dzērienus — viņa ruma un citronsulas kokteili, es asiņaino Mēriju. Viņa sāk justies drusku brivāk. Jautāju pats sev, ko īsti gribu no viņas. Protams, patiku, ko sniedz viņas sabiedrība. Vai gultā? Bet to es esmu jau baudījis trīs naktis no vietas, lai gan viņa to nezina. Es gribu vēl kaut ko. Kaut ko vairāk. Bet ko īsti?
Viņas acis ir pieplūdušas asinīm. Iepriekšējās trīs naktis viņa ir maz gulējusi.
— Vai tas jums bija ļoti nepatīkami? — es jautāju.
— Kas?
— Pasažieris.
Viņa saraujas kā pātagas cirtienu saņēmusi. — Kā jūs zināt, ka man bijis pasažieris?
— Zinu.
— Par to neklājas runāt.
— Es esmu cilvēks bez aizspriedumiem, — es atbildu. — Mans pasažieris atkāpās kaut kad pagājušā naktī. Biju apsēsts kopš otrdienas.
— Manējais aizgāja laikam pirms pāris stundām. — Viņas vaigi ir pietvīkuši. Šādi runāt ir liela pārdrošība. — Biju apsēsta kopš pirmdienas vakara. Šī man bija piektā reize.
— Man tāpat.
Brīdi mēs spēlēdamies virpinām glāzes pirkstos. Tuvības izjūta starp mums aug gandrīz bez vārdiem. Mūsu nesenie pārdzīvojumi ar pasažieriem mūs vieno, kaut arī Helēna nezina, cik tuvi esam bijuši šo pārdzīvojumu laikā.
Atkal runājamies. Viņa ir skatlogu dekoratore. Dažus kvartālus tālāk viņai ir neliels dzīvoklītis. Viņa dzīvo viena. Viņa vēlas zināt, ar ko nodarbojos es. — Analizēju vērtspapīrus, — es saku. Viņa pasmaida. Viņai ir nevainojami, glīti zobi. Pasūtām vēl katrs pa dzēriena glāzei. Tagad man vairs nav ne mazāko šaubu, ka tieši šī meitene bija pie manis, kad biju apsēsts.
Manī sāk briest cerību sēkliņa. Laimīga sagadīšanās savedusi mūs atkal kopā tik drīz pēc neapzinātās tikšanās un šķiršanās. Un laimīga sagadīšanās paglabājusi manā atmiņā dažas drumslas šī neapzinātā sapņa.
Mums ir bijis kaut kas kopīgs, lai arī nezinām, kas, un tam jābūt kaut kam sevišķam, ja jau manī saglabājušies tik dzīvi atmiņu iespaidi, — un tagad es gribu tuvoties viņai apzināti, ar skaidru prātu, pats būdams noteicējs pār sevi, un atjaunot mūsu attiecības, darīt tās īstas. Tā nav pieņemts, jo es grasos izmantot privilēģijas, kuras man nepienākas, kuras radījusi vienīgi pasažieru neilgā klātbūtne mūsos. Un tomēr man viņa ir vajadzīga. Es viņu gribu.
Izskatās, ka arī viņa jūt vajadzību pēc manis, pat nezinādama, kas. esmu. Tomēr bailes viņu attur.
Es savukārt baidos viņu izbiedēt, tāpēc necenšos pārāk strauji izrādīt savu vēlēšanos. Varbūt viņa tagad aizvedīs mani pie sevis, varbūt arī ne, taču es to nelūdzu. Iztukšojam glāzes. Norunājam rīt atkal satikties uz bibliotēkas kāpnēm. Mana roka ātri pārslīd viņas plaukstai. Nākamajā brīdī viņa ir projām.
Tonakt es piesmēķēju trīs pelnu traukus. Vēl un vēlreiz apsveru, vai ir prātīgi šādi izturēties. Kāpēc es nevarētu likt viņu mierā? Man nav tiesību viņai sekot. Tādā pasaulē, kāda tagad ir kļuvusi mūsējā, pats gudrākais ir turēties katram par sevi.
Un tomēr, kad vien domāju par viņu, tūlīt iesmeldzās pusapjaustu atmiņu drumslas. Uzpeld un aizslīd zaudēto iespēju neskaidrie zibšņi, meiteņu smiekli kāpnēs un otro stāvu gaiteņos, zaglīgi skūpsti, tējas un tortes garša. Atceros meiteni ar orhidejas ziedu matos, atceros citu ar vizuļiem izšūtu kleitu, vēl citu ar bērna seju un sievietes skatienu acīs, un viss tas bijis tik sen, viss zudis, viss pagājis… un tad es sev saku: šoreiz es neļaušu tam zust, neļaušu viņu man atņemt.
Pienāk rīts — rāms sestdienas rīts. Dodos atkal uz bibliotēku, īsti necerēdams meiteni tur sastapt, taču viņa ir tur, uz kāpnēm, un, ieraugot viņu, es jūtos kā atpestīts. Meitene izskatās tramīga un noraizējusies, acīmredzot maz gulējusi un daudz domājusi. Ejam kopā uz priekšu pa Piekto avēniju. Viņa ir man pavisam tuvu, tomēr neturas man pie elkoņa. Viņas soļi ir strauji, satraukti un nervozi.
Man gribētos sacīt: iesim uz tavu dzīvokli, nevis uz kokteiļu bāru. Šajos laikos jārīkojas ātri, kamēr vien esam brīvi. Taču es zinu, ka tā būtu kļūda, un ne jau tikai no taktikas viedokļa. Primitīva steiga var izrādīties liktenīga; varbūt tā atnestu man ikdienišķu uzvaru, kas būtībā slēpj sevī notrulinošu sakāvi. Šā vai tā, viņas noskaņojums neko daudz nesola. Es skatos uz viņu, domādams par stīgu iastrumentu mūziku un krītošām sniegpārslām, bet viņa lūkojas pelēkajās debesis.
— Man ir tāda sajūta, ka viņi mani nemitīgi novēro, — viņa saka. — Kā plēsīgi putni, kas riņķo virs galvas un gaida, gaida… Gatavi ik brīdi mesties virsū.
— Bet pastāv taču iespēja turēties viņiem pretī. Mēs varam tvert kaut vai neilgus dzīves mirkļus, kamēr viņi neskatās uz mums.
— Viņi vienmēr skatās.
— Nē, — es apgalvoju. — Tik daudz viņu nevar būt. Reizēm viņi skatās uz citu pusi. Un tikmēr divi cilvēki var satikties un mēģināt dot viens otram savu siltumu.
— Bet kāda tam jēga?
— Jūs esat pārāk pesimistiska, Helēna. Reizēm viņi atstāj mūs mierā mēnešiem ilgi. Mums ir savas iespējas. Mums ir iespējas dzīvot.
Tomēr man neizdodas salauzt viņas baiļu čaulu. Viņu stindzina pasažieru tuvums, un viņa neuzdrīkstas ļaut vaļu nekādām nopietnām jūtām, baidīdamās, ka mocītāji var izraut ilgoto no rokām. Esam nonākuši līdz viņas mājai, un es ceru, ka viņa varbūt atmaigs un aicinās mani līdzi. Mirkli viņa svārstās, taču šis mirklis ir īss: viņa saņem manu roku abās savējās un pasmaida, tad smaids izdziest un viņa ir prom, un gaisā kavējas vienīgi viņas vārdi: — Satiksimies rīt atkal pie bibliotēkas! Pusdienlaikā.
Eju viens savu garo, nemīlīgo ceļu uz mājām.
Šajā naktī mani pārņem kaut kas no viņas pesimisma. Šķiet bezcerīgi mēģināt kaut ko tvert, kaut ko glābt. Vēl vairāk: ir nekrietni no manas puses viņu meklēt, ir kauns piedāvāt nedrošu mīlu, kad pats neesmu brīvs. Šajā pasaulē, es sev saku, mums jāturas citam no cita pa gabalu, lai nenodarītu kādam pāri, kad svešais spēks mūs sagrābs savā varā.
Nākamajā dienā es neaizeju ar viņu tikties.
Tā ir vislabāk, es sev iegalvoju. Man nav tiesību staigāt viņai pakaļ. Iedomājos, kā viņa sēž uz bibliotēkas kāpnēm un prāto, kāpēc es kavējos, kļūst nervoza, nepacietīga, pēc tam saskaišas. Viņa būs dusmīga, ka neesmu atnācis, taču dusmas pāries, un viņa itin drīz mani aizmirsīs.
Pienāk pirmdiena. Es atgriežos darbā.
Protams, par manu prombūtni neviens neieminas. It kā es nemaz nebūtu kavējis darbu. Šorit tirgus kūsāt kūsā. Darbs prasa visu uzmanību, un tikai pirms pusdienlaika es atkal iedomājos par Helēnu. Bet, līdzko esmu par viņu iedomājies, ne par ko citu domāt vairs nespēju. Man jādomā par savu gļēvumu, kas lika viņu pievilt. Par sestdienas nakts bērnišķo ļaušanos melnajām iedomām. Kāpēc tik bezdarbīgi padoties liktenim? Kāpēc pakļauties? Tagad es gribu Cīnīties, izkarot kādu drošības riekšavu par spīti bēdīgajām izredzēm. Man ir cieša pārliecība, ka tas iespējams. Galu galā var taču būt, ka pasažieri mūs abus nekad vairs neaiztiek. Un viņas acumirklīgais smaids sestdien pie mājas durvīm, īsais kvēles stariņš acis — tam taču vajadzēja mani pārliecināt, ka viņā aiz baiļu sienas mīt tādas pašas cerības. Viņa gaidīja, lai es pirmais rādu ceļu. Turpretī es paliku sēžam mājās.
Pusdienlaikā es dodos uz bibliotēku, pārliecināts, ka gājiens būs veltīgs.