Tomēr viņa ir tur. Viņa staigā turp atpakaļ pa pakāpieniem, un vējš plandās ap slaido augumu. Es pieeju viņai klāt.
Viņa brīdi klusē. — Sveiks, — viņa beidzot saka.
— Piedod man par vakardienu!
— Es tevi ilgi gaidīju.
Paraustu plecus. — Es izdomāju, ka nav jēgas nākt šurp. Bet pēc tam atkal pārdomāju.
Viņa mēģina izskatīties dusmīga. Taču es redzu, ka viņa priecājas, mani atkal redzot, — un kāpēc gan citādi viņa šodien būtu nākusi šurp? Viņa neprot apslēpt iekšēju prieku. Arī es ne. Pamāju uz kokteiļu bāru pāri ielai.
— Vai citrona kokteili ar rumu? — es vaicāju. — Par izlīguma zīmi?
— Labi.
Šodien bārs ir pilns, bet mēs atrodam atsevišķu nišu. Viņas acīs ir neparasts gaišums, ko agrāk neesmu redzējis. Jūtu, ka barjera viņā pamazām drūp.
— Tu vairs tik ļoti nebaidies no manis, Helēna, — es saku.
— Es nekad neesmu baidījusies no tevis. Baidos no tā, kas var notikt, ja mēs ļausimies riskam.
— Nevajag. Nebaidies!
— Es cenšos nebaidīties. Bet reizēm viss šķiet tik bezcerīgs. Kopš ieradās viņi…
— Mēs tomēr varam mēģināt dzīvot paši savu dzīvi.
— Varbūt.
— Mums tas jādara. Noslēgsim līgumu, Helēna. Vairs nekādu drūmu domu! Nekādu raižu par visām tām briesmām, kas varētu notikt. Norunāts?
Klusuma brīdis. Tad manai rokai uzgulst vēsa plauksta.
— Labi.
Mēs iztukšojam glāzes, un es pasniedzu savu kredītkarti, lai samaksātu, tad izejam ārā. Man gribētos, lai viņa saka — aizmirsti šopēcpusdien savu darbu un nāc man līdzi! Tagad ir skaidrs, ka viņa mani tikpat reiz aicinās pie sevis, un labāk agrāk nekā vēlāk.
Mēs noejam vienu kvartālu. Viņa neko nesaka. Es jūtu viņas iekšējo cīņu un gaidu, ļaudams, lai šī cīņa noved pie mērķa bez manas iejaukšanās. Noejam vēl vienu kvartālu. Viņas roka turas man elkonī, taču viņa runā tikai par savu darbu, par laiku, un tā ir saruna no attāluma, pieklājības saruna. Pie nākamā stūra viņa apsviežas atkal uz kokteiļa bāra pusi, ar muguru pret savām mājām. Cenšos būt pacietīgs.
Tagad man vairs nav viņa jāsteidzina, es sev saku. Viņas ķermenis man nav noslēpums. Mūsu attiecības sākušās ačgārni, ar fizisko saskarsmi papriekšu; tagad vajadzīgs laiks, lai nonāktu atpakaļ pie grūtākā posma, ko daži dēvē par mīlestību.
Taču viņa, protams, nezina, ka mēs esam šādi iepazinuši viens otru. Vējš pūš mums sejā sniegpārslu vērpetes, un dzeldīgais aukstums kaut kādi sakāpina manī godīguma izjūtu. Es zinu, kas man jāsaka. Man jāatsakās no savas negodīgās priekšrocības.
Es viņai saku: — Pagājušajā nedēļā, Helēna, kamēr es biju apsēsts, pie manis istabā bija meitene.
— Kāpēc par to vajag runāt?
— Vajag, Helēna. Tā meitene biji tu.
Viņa apstājas. Pagriežas pret mani. Cilvēki steidzas pa ielu mums garām. Viņas seja ir pavisam bāla, un vaigos arvien tumšāki iekvēlojas sarkani laukumiņi.
— Tas nebūt nav jocīgi, Čārlz.
— Es nedomāju jokot. Tu biji pie manis no otrdienas vakara līdz piektdienas rītam.
— Kā tu to vari zināt?
— Zinu. Es zinu. Šīs atmiņas ir skaidras. Tās nez kāpēc neizgaist, Helēn. Es redzu visu tavu augumu.
— Izbeidz, Čārlz!
— Mums kopā bija ļoti labi, — es saku. — Mēs droši vien iepriecinājām savus pasažierus, jo bijām lieliski. Un, ieraugot tevi vēlreiz, es jutos kā cilvēks, kas mostas no sapņa un atklāj, ka šis sapnis ir īstenība — meitene ir tepat…
— Nē!
— Iesim uz tavu dzīvokli un sāksim visu no jauna!
— Tu tīšām izturies piedauzīgi, — viņa saka, — un es nesaprotu, kāpēc, jo nebija nekādas vajadzības visu sabojāt. Varbūt es tiešām biju pie tevis, varbūt nebiju, bet tu to nevari zināt, un, ja arī zinātu, tad par to vajadzētu klusēt, un…
— Tev ir dzimumzīmīte centa lielumā, — es saku, — apmēram trīs collas zem kreisās krūts.
Viņa iešņukstas un turpat uz ielas metas man virsū. Garie, sudrabotie nagi ieķeras man sejā. Viņa sit man ar dūrēm. Es viņu cieši satveru un mēģinu savaldīt. Viņa apstrādā mani ar ceļgaliem. Neviens nepievērš mums uzmanību; garāmgājēji domā, ka esam apsēsti, un novēršas. Viņu pārņēmis nevaldāms niknums, bet es aptveru viņu ar rokām kā ar metāla stīpām, tā ka viņa var tikai elsot un cirst kājas pret zemi, bet viņas augums ir cieši piespiests man klāt. Viņa ir saspringusi un izmisuma pārņemta.
Klusā, pārliecinošā balsī es saku: — Mēs viņus pieveiksim, Helēna! Mēs pabeigsim to, ko viņi iesāka. Neuzbrūc man! Es zinu, tā ir tikai laimīga nejaušība, ka es tevi atceros, bet ļauj man iet tev līdzi, un es pierādīšu, ka mēs esam radīti viens otram.
— Laid mani…
— Lūdzu! Lūdzu! Kāpēc lai mēs kļūtu ienaidnieki? Es tev negribu darīt pāri. Es tevi mīlu, Helēna! Vai atceries, kā mēs bērnu dienās spēlējām mīlestību? Vismaz es tā darīju — un droši vien arī tu. Sešpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā. Čuksti, slepenība — viss viena liela rotaļa, un mēs paši to zinājām. Bet tagad rotaļa beigusies. Mēs nevaram atļauties ķircināties un bēgt. Mums ir tik maz laika, kad esam brīvi, — mums jāuzticas, jāatklāj sevi…
— Tā nedrīkst!
— Tas ir muļķīgi. Mums taču nav jāizdabā nejēdzīgai paražai, kas liek diviem pasažieru kopā savestiem cilvēkiem vairīties vienam no otra. Helēna… Helēna…
Kaut kas manā balsī izlaužas cauri viņas pretestībai. Viņa pārstāj cīnīties. Saspringtais augums atslābst. Viņa paskatās manī, un asarainā seja atmaigst, acu skatiens atvilgst.
— Uzticies man! — es saku. — Uzticies man, Helēna!
Viņa brīdi svārstās. Tad sejā iemirdzas smaids.
Tajā mirklī es sajūtu pakausī piepešu saltumu, itin kā cauri kaulam izslīdētu tērauda adata. Es sastingstu. Manas rokas noslīd gar sāniem, īsu brīdi peldu nebūtībā, un, kad migla izklīst, viss ir pārvērties.
— Čārlz? — viņa iesaucas. — Cārlz!
Viņa paceļ sažņaugtās dūres pie mutes un gandrīz iekožas tajās. Es pagriežos, nepievērsdams viņai uzmanību, un dodos atpakaļ uz kokteiļu bāru. Vienā no priekšējām nišām sēž jauns vīrietis. Viņa tumšie mati ir ieziesti ar pomādi, vaigi gludi noskūti. Mūsu acis sastopas.
Es apsēžos. Viņš pasūta dzērienus. Mēs nesarunājamies.
Mana roka nolaižas uz viņa plaukstas un tur paliek. Viesmīlis, pasniegdams glāzes, nikni pablenž caur pieri, bet neko nesaka. Mēs nesteidzīgi izdzeram kokteiļus un noliekam tukšās glāzes uz galda.
— Iesim! — jaunais cilvēks man saka.
Un cs viņam sekoju.
Vonda Makintaira. PAR MIGLU UN ZĀLI, UN SMILTI
Vonda Makintaira (Vonda Mclntyre, 1948) ir vienīgā sieviete — rakstniece, kas pārstāvēta šajā krājumā, bet tā ir tikai sakritība, nevis apzināta šī dzimuma diskriminēšana. Tā neliecina arī par sievietēm fantastēm piešķirto godalgu daudzumu: no godalgotajiem darbiem, ko uzrakstījušas sievietes, varētu sastādīt ne vienu vien krājumu.
V. Makintaira Vašingtonas universitātē saņēmusi bakalaura grādu (ar izcilību) eksaktajās zinātnēs, bet savu izlaiduma darbu veikusi ģenētikas jomā. Tomēr, dzīves apstākļu spiesta, strādājusi gan par taustiņu perforatora operatori, gan par zirgu jāšanas instruktori, līdz beidzot pievērsās rakstniecībai. Viņas pirmais darbs publicēts 1969. g., bet pirmo ZF literāro godalgu — Nebula — 1973. g. saņēma par stāstu «Par Miglu un Zāli, un Smilti». Tā ir vīzija par post-tehnoloģijas pasauli, kur galvenā varone — jauna sieviete — ārstē slimnieku ar čūsku indes palīdzību.