V. Makintaira publicējas vadošajos ZF žurnālos — Analog Orbit, The Magazine of Fantasy and Science Fiction. Par romānu Dreamsnake viņa saņēma 1979. gada Nebula un Hugo godalgas.
PAR MIGLU UN ZĀLI, UN SMILTI
Puisēns bija izbijies. Čūska viegli pieskārās viņa karstajai pierei. Aiz muguras stāvēja trīs pieaugušie, cieši saspiedušies kopā, un vēroja viņu ar bažīgām aizdomām, cenzdamies neizrādīt savas bailes, ko pauda tikai šaurās rieviņas ap acīm. Šie cilvēki baidījās no Čūskas tāpat kā no sava vienīgā bērna nāves. Šaudīgais apgaismojums telts puskrēslā vēl vairāk kāpināja satraukto noskaņu.
Bērna acis ar paplašinātajām zīlītēm izskatījās gandrīz melnas, un to skatiens bija tik aizplīvurots, ka Čūska nopietni baidījās par viņa dzīvību. Viņa noglauda zēna matus. Tie bija gari un ļoti gaiši, un spilgti izcēlās pret tumšo ādu, sausās šķipsnas nekārtīgi krita ap galvu. Ja Čūska būtu nokļuvusi šo cilvēku vidū pirms vairākiem mēnešiem, viņa tūlīt būtu pateikusi, ka zēns ir nopietni slims.
— Lūdzu, padodiet manu somu! — Čūska teica.
Viņas klusā balss iztrūcināja bērna vecākus. Varbūt tie bija gaidījuši kaut ko līdzīgu sīļa ķērcienam vai spīdīga rāpuļa šņācienam. SI bija pirmā reize, kad Čūska šo cilvēku klātbūtnē ierunājās. Līdz šim viņa bija tikai noraudzījusies, kā šie trīs cilvēki atnāk un pa gabalu vēro viņu, sačukstēdamies par viņas nodarbošanos un par viņas jaunību; kad tie beidzot saņēmās un lūdza viņas palīdzību, Čūska bija tikai noklausījusies un pamājusi ar galvu. Varbūt tie bija domājuši, ka viņa ir mēma.
Jaunais, gaišmatainais vīrietis paņēma viņas somu. Sniegdams to Čūskai, viņš centās to turēt tālāk no sevis; viņa elpa bija sekla un ātra un nāsis raustījās, jaušot vieglo muskusa smaržu karstajā tuksneša gaisā. Čūska jau gandrīz bija pieradusi pie šādas nedrošas, neveiklas izturēšanās — tādu gadījās redzēt ļoti bieži.
Kad Čūska pastiepa roku, jaunais vīrietis atrāvās atpakaļ un palaida somu vaļā. Čūska strauji saliecās uz priekšu un tik tikko paguva to saķert, tad saudzīgi nolika to uz filca grīdas un pārmetoši paskatījās vīrietī. Pārējie divi — vīrs ar sievu — piesteidzās viņam klāt un ar pieskārieniem centās kliedēt jaunā cilvēka izbīli. — Viņam reiz iekoda čūska, — teica tumšmatainā, glītā sieviete. — Viņš tik tikko nenomira. — Balss tonis nepauda atvainošanos, tikai aizbildinājumu.
— Piedošanu! — izgrūda jaunais vīrietis. — Tā taču ir… — Viņš izdarīja neveiklu rokas kustību; viss viņa augums drebēja, un viņš ar redzamu piepūli centās apvaldīt baiļu izpausmes. Čūska pameta skatienu uz savu plecu, pār kuru jau iepriekš bija jutusi slīdam kaut ko vieglu un kustīgu. Sīks čūskulēns, tievs kā bērna pirksts, līda viņai gar kaklu, palaikam pabāzdams savu šauro galviņu starp viņas īsajām, melnajām cirtām. Nesteidzīgi šaudīdams mēli — ārā, augšup, lejup, — tas pētīja gaisu, iepazīdams un izgaršodams apkārtējās smaržas. — Tā ir tikai Zāle, — Čūska sacīja. — Tā jums neko nevar nodarīt. — Ja čūskulēns būtu lielāks, tas varētu izbiedēt: tā augums bija bāli zaļš, bet zvīņas ap muti sarkanas, it kā tas nupat būtu ieturējis plēsīga dzīvnieka maltīti. Patiesībā tas bija ļoti tīrīgs un kārtīgs radījums.
Bērns iešņukstējās. Sāpju^ kunkstus viņš apspieda sevī; varbūt lielie viņam iestāstījuši, ka Čūskai raudāšana nepatiks. Viņa juta vienīgi nožēlu, ka šie cilvēki liedz sev tik vienkāršu iespēju atvieglot bailes. Čūska novērsās no pieaugušajiem — to pārbīlis viņu gan skumdināja, taču viņa nevēlējās tērēt laiku, lai pārliecinātu tos, ka šādai attieksmei nav nekāda pamata. — Nebaidies, — viņa sacīja zēnam. — Zāle ir gluds, sauss un mīlīgs radījums, un, ja es atstātu viņu tevi sargāt, pat nāve netiktu klāt pie tavas gultas. — Zāle ieritinājās viņas šaurajā, netīrajā delnā, un viņa pastiepa to uz bērna pusi.
— Viegliņām patausti! — Puisēns pasniedzās un ar vienu pirkstgalu pieskārās gludi spīdīgajām zvīņām. Čūska juta, ka pat šī vienkāršā kustība prasa no zēna piepūli, tomēr viņš gandrīz pasmaidīja.
— Kā tevi sauc?
Viņš pameta ašu skatienu uz vecākiem, un tie beidzot piekrītoši pamāja. — Steivins, — viņš nočukstēja. Runāšanai viņam nepietika ne elpas, ne spēka.
— Mani sauc Čūska, Steivin, un pēc neilga laiciņa, kaut kad uz rīta pusi, man vajadzēs tev nodarīt sāpes. īsu brīdi tu varbūt jutīsi asus dūrienus, un vairākas dienas tev smelgs visa miesa, bet pēc tam paliks labāk.
Zēns lūkojās viņā ar svinīgu nopietnību. Čūska redzēja, ka viņš saprot un baidās no tā, ko viņa darīs, taču bailes būtu lielākas, ja viņa melotu. Slimībai progresējot, sāpes zēnam noteikti bija pastiprinājušās, taču citi, šķiet, bija tikai centušies viņu mierināt un cerējuši, ka slimība vai nu pēkšņi pāries pati no sevis, vai arī atnesīs vieglu un ātru nāvi.
Čūska nolika Zāli zēnam uz spilvena un pievilka tuvāk savu somu. Slēdzis atvērās no viņas pieskāriena. Pieaugušie joprojām juta vienīgi bailes; tiem nebija pieticis ne laika, ne saprāta, lai rastu sevī ticību viņai. Sievietes vecums lika domāt, ka viņai bērnu vairs nebūs, un no vecāku skatieniem, slepenajiem pieskārieniem, raižpilnajām sejām Čūska saprata, ka šo savu vienīgo viņi ļoti mīl. Citādi arī nevarēja būt, ja viņi, šai zemē dzīvodami, izšķīrušies nākt pēc palīdzības pie Čūskas.
Bija jau iestājies vakara vēsums. No somas gausi izlīda Smilts, grozīdama galvu un šaudīdama mēli — izgaršodama smaržas, iepazīdama apkārtējo ķermeņu siltumu.
— Vai tā ir…? — Vecākā vīrieša balss bija klusa un prātīgi apvaldīta, tomēr tajā jautās bailes, un Smilts tās sajuta. Tā atrāvās atpakaļ, pacēlās augšup uzbrukuma gatavībā un sāka klusi švīkstināt savu klaburu.
Čūska ierunājās, sakustinādama plaukstu un izstiepdama roku. Rāpuļa satraukums atslāba, un tas sāka vīties ap slaido locītavu, veidodams melnas un brūnas aproces. — Nē, — Čūska teica. — Jūsu bērns ir pārāk slims, lai Smilts viņam varētu palīdzēt. Es saprotu, ka tas ir grūti, bet centieties nomierināties. Jums tas šķiet briesmīgi, taču nekā citādi palīdzēt es nevaru.
Viņai vajadzēja mazliet sakaitināt Miglu, lai piedabūtu to izlīst no somas. Čūska paklaudzināja pa somu un beidzot pāris reižu iebakstīja dzīvniekam. Viņa sajuta slīdošu zvīņu izraisīto vibrāciju, un tad piepeši albīnā kobra sāka slīdēt ārā no somas. Tā kustējās strauji, tomēr izskatījās, ka tai nekad nebūs gala. Kobra atmetās atpakaļ un sacēlās augšup. Tās dvaša izplūda ašā šņācienā. Rāpuļa galva pacēlās vairāk nekā metru virs grīdas. Kobra izpleta savu plato kapuci. Pieaugušie aizmugurē šausmās ievaidējās, it kā dzeltenbrūnais briļļu zīmējums uz Miglas kapuces viņus būtu fiziski ievainojis. Čūska to neievēroja un sāka sarunāties ar lielo kobru, lai piesaistītu tās uzmanību: — Ek, tu! Negantais radījums! Gulsties, tev pienācis laiks nopelnīt pusdienas! Parunā ar šo bērnu un pieskaries viņam! Viņu sauc Steivins.
Migla lēnām nolaida kapuci un ļāva Čūskai sevi aizskart. Čūska stingri satvēra to aiz pakauša un pacēla tā, lai Migla skatītos uz Steivinu. Kobras sudrabotās acis uztvēra lampas dzelteno spīdumu. — Steivin, — Čūska teica, — tagad Migla tikai iepazīsies ar tevi. Es apsolu, ka šoreiz viņa tev pieskarsies pavisam maigi.
Tomēr Steivins nodrebēja, kad Migla pieskārās viņa vājajām krūtīm. Čūska neatlaida rāpuļa galvu, bet ļāva tās ķermenim slīdēt pāri zēna augumam. Kobra bija četras reizes garāka par Steivinu. Sametusies stingrās, baltās cilpās, tā slīdēja pāri zēna uztūkušajam vēderam un stiepās uz priekšu, virzīdama galvu pretī zēna sejai un pretodamās Čūskas roku tvērienam. Bezplakstu acis sastapās ar Steivina izbiedēto skatienu. Čūska pielaida kobru mazliet tuvāk.