Migla izgrūda mēli, lai garšodama iepazītu zēnu.
Jaunākajam vīrietim izlauzās aprauts, pakluss baiļu kliedziens. Steivins satrūkās, Migla atrāvās atpakaļ un atpleta muti, atsegdama indes zobus, un no rīkles tai izlauzās skaļš šņāciens. Čūska notupās, strauji izgrūzdama elpu. Acīmredzot ne vienmēr slimnieka piederīgos ārstēšanas laikā var atstāt tuvumā. — Jums jāiet ārā, — viņa klusi, bet noteikti sacīja. — Miglu izbiedēt ir bīstami.
— Es vairs ne…
— Atvainojiet! Jums jāpagaida ārpusē.
Varbūt jaunākais vīrietis, varbūt pat sieviete būtu cēluši nepamatotus iebildumus un uzdevuši viegli atbildamus jautājumus, taču vecākais vīrietis pabīdīja viņus uz izejas pusi, saņēma aiz rokas un izveda ārā.
— Man vajadzīgs kāds mazs dzīvnieciņš, — teica Čūska, kad viņš pacēla telts durvju atloku. — Tam jābūt spalvainam un noteikti dzīvam.
— Atradīsim, — vīrietis teica, un visi trīs izgāja tveicīgajā naktī. Čūska dzirdēja to soļus smiltīs.
Iebīdījusi Miglu sev klēpī, Čūska centās to nomierināt. Kobra aptinās ap Čūskas tievo vidukli, tiekdamās pēc viņas siltuma. Izsalkums darīja kobru vēl tramīgāku nekā parasti — un viņas abas ar Čūsku bija izsalkušas. Šķērsojot melno smilšu tuksnesi, viņas bija atradušas pietiekami daudz ūdens, bet Čūskas izliktajās lamatās neviens dzīvnieks nebija iekļuvis. Bija vasara, karsts laiks, un daudzi spalvainie gardumi, ko Smilts un Migla vislabprātāk ēda, atradās sastinguma stadijā. Kad rāpuļi nedabūja ierastās maltītes, arī Čūska pati sāka badoties.
Viņa skumīgi konstatēja, ka Steivins tagad ir vairāk izbijies nekā iepriekš. — Man žēl, ka vajadzēja aizsūtīt tavus vecākus prom, — viņa teica. — Drīz viņi varēs nākt atpaka|.
Zēna acīs spīgoja mitrums, tomēr viņš apvaldīja asaras. — Viņi man teica, lai es darot visu, ko tu saki.
— Es gribētu, lai tu paraudi, ja vari, — Čūska sacīja. — Tur nav nekā slikta. — Taču izskatījās, ka Steivins nesaprot, un Čūska vairs neuzstāja; viņa zināja, ka šie ļaudis sev māca pretoties grūtumam, apspiezdami raudas, apspiezdami sēras, apspiezdami smieklus. Viņi aizliedz sev bēdas un atļauj sev maz prieka, bet iztur un izdzīvo.
Migla bija pierimusi un ieslīgusi drūmā nekustībā. Čūska atritināja viņu no sava vidukļa un novietoja uz matrača blakām Steivina guļvietai. Kad kobra sāka kustēties, Čūska vadīja viņas galvu, juzdama saspringtos kakla muskuļus. — Viņa pieskarsies tev ar mēli, — Čūska paskaidroja Steivinam. — Varbūt tev kutēs, bet nesāpēs. Viņa ar mēli uztver smaržas, tāpat kā tu ar degunu.
— Ar mēli?
Čūska smaidīdama pamāja ar galvu, un Migla izšāva mēli, lai pārlaistu to Steivina vaigam. Steivins nesarāvās, tikai vēroja dzīvnieku; bērna sajūsma par jauniegūtajām zināšanām īsu brīdi pārspēja sāpes. Viņš gulēja pilnīgi mierīgi, un Miglas garā mēle tikmēr slīdēja pār viņa vaigiem, acīm, muti. — Viņa sagaršo slimību, — Čūska teica. Migla vairs nepretojās viņas spēcīgajam tvērienam un atvilka galvu atpakaļ. Čūska notupās un palaida kobru vaļā; Migla 4 ūlīt apvijās viņai ap roku un nogūlās uz pleciem.
— Laidies miegā, Steivin, — Čūska teica. — Uzticies man un nebaidies no tā, kas būs rīt.
Steivins brīdi lūkojās Čūskā, meklēdams patiesību viņas pelēcīgajās acīs. — Vai Zāle uzmanīs mani?
Čūsku pārsteidza šis jautājums, vai, pareizāk sakot, paļāvība, ko tas pauda. Viņa atglauda zēna matus no pieres un uzsmaidīja viņam, taču aiz rāmās ārienes slēpās asaras. — Protams, —v viņa teica un pacēla Zāli. — Tu vērosi šo zēnu un sargāsi viņu. — Čūskulēns rāmi gulēja viņas plaukstā, un tā melnās acis mirdzēja. Viņa uzmanīgi nolika to uz Steivina spilvena.
— Tagad guli!
Steivins aizvēra acis, un šķita, ka dzīvība aizplūst no viņa. Pārmaiņa bija tik pēkšņa, ka Čūska pastiepa roku un pieskārās zēnam, bet tad ievēroja, ka viņš lēni un sekli elpo. Viņa apklāja zēnu ar segu un piecēlās kājās. No straujās stāvokļa maiņas viņai noreiba galva un viņa sagrīļojās, tomēr noturējās nepakritusi. Migla uz viņas pleciem saspringa.
Čūskai sūrstēja acis, un redze bija sakāpināti asa, drudžaini skaidra. Viņai šķita, ka dzird skaņu, kas nāk arvien tuvāk. Sakopojusi spēkus, lai atvairītu izsalkumu un pagurumu, viņa lēni noliecās un pacēla ādas somu. Migla ar mēles galu pieskārās viņas vaigam.
Viņa atbīdīja telts durvju atloku un ar atvieglojumu pārliecinājās, ka ārā joprojām ir nakts. Karstumu viņa varēja paciest, bet saules spožums degoši urbās viņai cauri. Vajadzēja būt pilnam mēnesim, kaut gan mākoņi visu aizēnoja un izkliedēja gaismu tā, ka debesis izskatījās pelēkas no vienas apvāršņa malas līdz otrai. Aiz teltīm no zemes pacēlās bezveidīgi ēnu puduri. Šeit, pie pašas tuksneša malas, bija pietiekami daudz ūdens, tāpēc te auga krūmāju joslas un puduri, kas deva patvērumu un iztiku visādām dzīvām radībām. Melnās smiltis, kas saules gaismā dzirkstīja un žilbināja, naktī izskatījās pēc mīkstu sodrēju kārtas. Čūska izgāja no telts, un šī ilūzija izgaisa — viņas zābaki čirkstēdami iegrima asajos, cietajos smilšu graudos.
Steivina tuvinieki gaidīja, sasēdušies cieši kopā starp tumšajām teltīm, kas slējās izcirsta un attīrīta smilšu laukuma vidū. Klusēdami tie paskatījās uz viņu ar cerību pilniem skatieniem, bet nemainīgām, sastingušām sejām. Kopā ar viņiem sēdēja kāda sieviete, mazliet jaunāka par Steivina māti. Viņa bija ģērbusies tāpat kā tie — garā, vaļīgā tērpā, taču viņa nēsāja vienīgo rotu, ko Čūska bija šiem ļaudīm redzējusi, — virsaiša gredzenu, kas bija pakārts viņai kaklā ādas siksniņā. Viņas un vecākā vīrieša izskatā bija jaušama tuva radniecība: asi iezīmētas sejas līnijas, augsti vaigukauli; vīrieša mati bija gluži balti, un arī sievietes piķa melnajos matos jautās agrīns sirmums; abu acis bija tumši brūnas — vispiemērotākā krāsa karstas saules apvidiem. Pie viņu kājām tīklā raustījās mazs, melns dzīvnieciņš, kas palaikam izgrūda paklusu, spiedzīgu pīkstienu.
— Steivins ir aizmidzis. — Čūska teica. — Netraucējiet viņu, bet ieejiet pie viņa, ja viņš pamostas.
Sieviete un jaunākais vīrietis piecēlās un iegāja teltī, bet vecākais vīrs apstājās Čūskai pretī. — Vai jūs varat viņam palīdzēt?
— Ceru, ka mēs to varam. Audzējs ir krietni liels, bet šķiet, ka tas ir norobežots veidojums. — Viņas balss izklausījās apslāpēta, mazliet dobja, it kā viņa melotu. — Migla būs gatavībā rīt no rīta. — Viņa vēlējās sacīt šim cilvēkam vēl kaut ko nomierinošu un pārliecinošu, taču neko nevarēja izdomāt.
— Mana māsa vēlējās ar jums runāt, — vīrietis teica un atstāja viņas divatā bez iepazīstināšanas vārdiem, necenzdamies paspīdēt ar to, ka garā auguma sieviete ir viņu virsaite. Čūska paskatījās atpakaļ, bet telts durvju atloks jau aizkrita ciet. Nogurums arvien spēcīgāk lika sevi manīt, un Migla, kas gulēja viņai uz pleciem, pirmo reizi likās ļoti smaga.
— Vai jūs nejūtaties labi?
Čūska pagriezās. Sieviete panācās viņai pretī dabiski līganā gaitā, ko mazliet neveiklu darīja acīm redzamā grūtniecība. Čūskai vajadzēja pacelt galvu, lai sastaptu viņas skatienu. Sievietei ap acīm bija mazas, smalkas grumbiņas, it kā viņa brīžiem klusībā smietos.
Viņa pasmaidīja, tomēr seja pauda rūpes. — Jūs izskatāties ļoti nogurusi. Vai likt kādam, lai uzklāj jums gultu?