— Pašlaik ne, — Čūska atbildēja, — vēl ne. Es gulēšu vēlāk.
Virsaite vērīgi ieskatījās viņai sejā, un Čūska juta, ka kopīgā
atbildība viņas tuvina.
— Es laikam saprotu. Vai mēs kaut ko varam jums atnest vai pagādāt? Vai jums vajadzīga palīdzība sagatavošanās darbos?
Čūska juta, ka saprast šos jautājumus un atbildēt uz tiem viņai ir tikpat grūti kā risināt sarežģītus aprēķinus. Viņa tos pārcilāja savā nogurušajā prātā, apsvēra tos, sadalīja pa atsevišķiem vārdiem un beidzot aptvēra to nozīmi. — Manam ponijam vajag paēst un padzerties…
— Par to jau ir gādāts.
— Un man vajadzētu kādu palīgā pie Miglas. Kādu stipru cilvēku. Bet vēl svarīgāk ir, lai viņam nebūtu bail.
Virsaite pamāja ar galvu. — Es labprāt palīdzētu pati, — viņa teica un atkal mazliet pasmaidīja, — bet es pēdējā laikā esmu drusku neveikla. Es kādu sameklēšu.
— Paldies!
Vecākā sieviete atkal kļuva nopietna, nolieca galvu un lēni devās uz nelielas telšu kopas pusi. Čūska nolūkojās viņai pakaļ, apbrīnodama viņas grāciju. Salīdzinājumā ar šo sievieti viņa jutās sīka un jauna un apzinājās, ka ilgi nav mazgājusies.
Smilts sāka raisīties vaļā no viņas plaukstas locītavas. Juzdama pār ādu slīdam gludās zvīņas, Čūska noķēra rāpuli, pirms tas paguva nokrist zemē. Smilts pacēla ķermeņa augšdaļu virs viņas plaukstām. Tā izšāva mēli, ar acīm urbdamās mazajā zvēriņā, jauzdama tā dzīvo siltumu, uztverdama tā bailes. — Es zinu, ka tev gribas ēst, — Čūska teica, — bet šis zvēriņš nav tev. — Viņa ielika Smilti somā, nocēla Miglu no pleciem un ļāva tai ieritināties somas tumšajā nodalījumā.
Kad mazajam zvēriņam pārslīdēja Čūskas izplūdusī ēna, tas atkal sāka pīkstēt un spārdīties. Viņa noliecās un pacēla to. Kamēr viņas pirksti glāstīja zvēriņa muguru, tā ātrie, saraustītie baiļu brēcieni pamazām kļuva lēnāki un pieklusa, līdz aprima pavisam. Beidzot tas gulēja rāms un paguris, un, smagi elpodams, skatījās augšup uz viņu ar savām dzeltenajām acīm. Tam bija garas pakaļkājas un platas, smailas ausis, un tā purniņš raustījās, jūtot čūsku smaku. Mīkstajā, melnajā kažociņā bija iespiedušies tīkla slīpie četrstūri.
— Man žēl, ka jāatņem tev dzīvība, — Čūska tam teica. — Bet bailes tev vairs nebūs jācieš un nekas nesāpēs. — Viņa saudzīgi apņēma to ar plaukstu un glāstīdama satvēra mugurkaula skriemeli pakauša pamatnē. Tad ātri parāva. Vienu mirkli zvēriņš vēl it kā spirinājās, taču tas jau bija beigts. Tā ķepiņas konvulsīvi pierāvās pie vēdera, pirksti savilkās čokurā un nodrebēja. Vēl tagad šķita, ka tas skatās Čūskai acīs. Viņa atbrīvoja nekustīgo ķermeni no tīkla.
Čūska salūkoja somiņā pie jostas kādu zāļu trauciņu, atlauza vajā zvēriņa sacirtušos žokļus un iepilināja tam mutē vienu pašu pilienu duļķainā maisījuma. Tad ātri atvēra lielo somu un pasauca ārā Miglu. Kobra lēni pārrāpās pāri malai un ar nolaistu kapuci ieslīdēja rupjajās, asajās smiltīs. Pienbaltajās zvīņās atmirdzēja blāvā nakts gaisma. Kobra saoda zvēriņu, pieslīdēja klāt un pieskārās tam ar mēli. Vienu brīdi Čūska baiļojās, vai tā neatteicies ēst nedzīvu medījumu, taču zvēriņš vēl bija silts, joprojām konvulsīvi drebēja, un kobra bija ļoti izsalkusi. — Te tev būs gards kumoss, — Čūska uzrunāja kobru, kā biežajā vientulībā bija pieradusi darīt. — Vari remdēt savu ēstgribu! — Migla apošņājusi dzīvnieku, atkāpās un ar asu kustību iecirta sīkajā ķermenī indes zobus, tad koda vēlreiz, iztukšodama indes krājumus. Pēc tam viņa atlaida laupījumu, sakampa to ērtāk un sāka darbināt žokļus; sīkais radījums pat lāgā neizpleta viņas rīkli. Kad Migla jau rāmi gulēja zemē, gremodama niecīgo maltīti, Čūska apsēdās tai blakus un gaidot apņēma to ar roku.
Tad viņa izdzirda soļus rupjajās smiltīs.
— Mani atsūtīja jums palīgā.
Tas bija jauns cilvēks, kaut arī melnajos matos viņam jau vīdēja pa baltam pavedienam. Augumā viņš bija garāks par Čūsku, un viņa āriene bija itin pievilcīga. Viņam bija tumšas acis, un vaibstus darīja cietākus atpakaļ atsukātie un aizmugurē sasietie mati. Viņa sejas izteiksme nepauda nekādas emocijas.
— Vai jums ir bail?
— Es darīšu, ko jūs teiksiet.
Kaut gan garais, vaļīgais ietērps slēpa atnācēja augumu, viņa slaidās, glīti veidotās rokas liecināja par spēku.
— Tad saturiet viņu un neļaujiet viņai jūs negaidot pārsteigt. — Migla sāka raustīties no mazajā zvēriņā iepilināto zāļu iedarbības. Kobras acis neredzot stīvi raudzījās tukšumā.
— Ja tā iekodīs…
— Aši turiet!
Jaunais cilvēks pastiepa roku, taču viņš bija pārāk ilgi vilcinājies. Migla izliecās, izstiepās un trieca viņam ar asti pa seju. Vīrietis sagrīļojās un atkāpās, apstulbis gan aiz sāpēm, gan aiz pārsteiguma. Čūska cieši turēja Miglas galvu pie žokļiem un centās saturēt arī pārējo ķermeni. Migla nebija žņaudzējčūska, bet tā bija gluda, spēcīga un aša. Mētādamās tā izgrūda garu, niknu šņācienu. Tā būtu kodusi jebkam, kas gadītos ceļā. Cīnoties ar kobru, Čūskai izdevās saspiest indes dziedzerus un izspiest pēdējos indes pilienus. Mirkli tie nokarājās lejup no Miglas indes zobiem, atstarodami gaismu gluži kā dārgakmeņi, tad kobras krampjainās kustības aizsvieda tos prom tumsā. Čūska cīnījās ar kobru, atspērusies smiltīs, kas viņai šoreiz palīdzēja, bet Miglai nekādu atbalstu nedeva. Čūska juta, ka jaunais
cilvēks viņai aiz muguras satver Miglas ķermeni un asti. Raustīšanās spēji norima, un Migla ļengana palika guļam viņu rokās.
— Piedodiet…
— Turiet viņu! — Čūska teica. — Mums priekšā vēl vesela nakts.
Kad Miglai uznāca otrā krampju lēkme, jaunais cilvēks turēja to stingri, un viņa palīdzība bija jūtama. Pēc tam Čūska atbildēja uz viņa pārtraukto jautājumu. — Ja viņa jums iekostu tad, kad ir uzkrājusi indi, jūs droši vien nomirtu. Pat tagad no viņas kodiena jūs saslimtu. Bet, ja vien neizdarīsiet kādu muļķību, tas jums nedraud; ja viņai vispār izdosies kādam iekost, tad tā būšu es.
— Jūs manam brālēnam neko daudz nepalīdzētu, ja saslimtu vai nomirtu.
— Jūs nesapratāt. Migla nevar mani nogalināt. — Viņa izstiepa roku, un viņš uz tās redzēja baltas kodumu un dūrienu rētas. Brīdi viņš raudzījās uz tām, tad ilgi lūkojās uz Čūsku un visbeidzot aizgriezās.
Spožais plankums mākoņos, no kura staroja gaisma, virzījās pa debesīm uz rietumu pusi; viņi abi turēja kobru kā bērnu. Čūska attapās, ka iegrimusi pussnaudā, taču Migla pakustināja galvu — un Čūska strauji saslējās. — Es nedrīkstu gulēt, — viņa teica jaunajam cilvēkam. — Parunājiet ar mani! Kā jūs sauc?
Jaunais cilvēks vilcinājās tāpat kā iepriekš Steivins. Šķita, ka viņš baidās no Čūskas vai varbūt no kaut kā cita.
— Mani ļaudis uzskata, ka svešiniekiem nevajag teikt savu vārdu.
— Ja jūs uzskatāt mani par raganu, jums nevajadzēja griezties pie manis pēc palīdzības. Es nekādas burvības nezinu un arī necenšos izlikties, ka zinu.
— Tā nav māņticība, — viņš teica. — Vismaz ne tādā nozīmē, kā jums varbūt liekas. Mēs nebaidāmies, ka mūs varētu noburt.
— Es nevaru apgūt visas pasaules cilvēku paražas, tāpēc turos pati pie savējām. Mana paraža ir uzrunāt vārdā tos cilvēkus, ar kuriem es strādāju. — Vērodama viņu, Čūska blāvajā gaismā centās saskatīt viņa sejas izteiksmi.
— Mūsu ģimenes locekļi un piederīgie zina mūsu vārdus, un mēs tos darām zināmus arī tiem,'ar ko gribam stāties laulībā.