Čūska pārdomāja šo paražu un nosprieda, ka to viņai būtu grūti pieņemt. — Un vairāk nevienam? Nekad?
— Nu, teiksim… arī draugam var sacīt savu vārdu.
— Ā, saprotu, — Čūska noteica. — Es joprojām esmu svešiniece, varbūt pat ienaidniece.
— Es sacīju — draugam, — jaunais cilvēks atkārtoja. — Es nedomāju jūs apvainot, bet jūs mani pārpratāt. Paziņa vēl nav draugs. Mēs draudzību vērtējam ļoti augstu.
— Šajā zemē vajadzētu ātri saprast, vai cilvēks ir pelnījis saukties par draugu vai ne.
— Mēs reti dibinām draudzību. Tā ir ļoti nopietna un svēta saikne.
— Izklausās gandrīz tā, it kā no tās būtu jābaidās.
Viņš apdomāja šo iespēju. — Varbūt mēs baidāmies no nodevības draudzībā. Tas ir ļoti smagi.
— Vai jūs kādreiz kāds ir nodevis?
Viņš skarbi paskatījās uz Čūsku, it kā viņa būtu pārkāpusi pieklājības robežas. — Nē, — viņš atbildēja, un balss bija tikpat cieta kā sejas vaibsti. — Draugs ne. Man nav neviena, ko varētu saukt par draugu.
Čūska iztrūkās, dzirdēdama šo atbildi. — Tas ir ļoti bēdīgi, — viņa noteica un apklusa, mēģinādama saprast sarežģītos iekšējos procesus, kas spēj cilvēkus tiktāl nošķirt, un salīdzinādama to vientulību, ko viņai uzspieduši apstākļi, ar to, ko viņi izvēlējušies no brīvā prāta. — Sauciet mani par Čūsku, — viņa beidzot teica, — ja vien varat piespiesties to izrunāt. Tas, ka uzrunāsiet mani vārdā, jums nekādas saistības neuzliek.
Jaunais cilvēks, šķiet, dzīrās kaut ko sacīt; varbūt viņam atkal likās, ka ir Čūsku apvainojis, varbūt viņam gribējās nopietnāk aizstāvēt savas paražas. Taču Migla viņu rokās sāka locīties, un viņiem vajadzēja to cicši turēt, lai tā sevi nesavainotu. Salīdzinājumā ar savu garumu kobra bija tieva, tomēr spēcīga, un tās krampji šoreiz bija negantāki nekā iepriekšējā reizē. Mētādamās tā gandrīz izrāvās Čūskai no rokām. Tā mēģināja izplest kapuci, tomēr Čūska turēja to pietiekami stingri. Tā atpleta muti un šņāca, taču inde no zobiem nepilēja.
Kobra apmeta asti ap jaunā cilvēka vidukli. Vīrietis sāka viņu vilkt un grozīt, lai atraisītos no ciešā apkampiena.
— Viņa nav no žņaudzējām, — teica Čūska. — Neko viņa jums neizdarīs. Laidiet viņu…
Taču bija jau par vēlu. Migla piepeši atslābināja tvērienu — un jaunais cilvēks zaudēja līdzsvaru. Migla izrāvās un sāka līkločiem mētāties smiltīs. Čūska viena cīnījās ar kobru, kamēr jaunais cilvēks mēģināja to saturēt, bet tad Migla apvijās Čūskai apkārt un izmantoja aptvērienu gluži kā sviru. Viņa sāka rauties ārā no Čūskas rokām. Čūska nosvieda viņus abus atmuguriski smiltīs; Migla satracināta un šņākdama pacēlās viņai pāri, atpletusi rīkli. Jaunais cilvēks liecās uz priekšu un sagrāba kobru tieši aiz kapuces. Migla mēģināja viņam kost, taču Čūskai izdevās to noturēt. Kopīgiem spēkiem viņi atsvabināja Miglas tvērienu un atguva varu pār kobru. Čūska uzslējās kājās, bet Migla piepeši pavisam aprima un palika guļam starp viņiem gandrīz kā sastingusi. Abi bija viscaur nosvīduši; jaunais cilvēks izskatījās pavisam nobālis zem tumšā iedeguma, un pat Čūska trīcēja.
— Mēs varam brītiņu atpūsties, — Čūska teica. Pametusi skatienu uz vīrieti, viņa pamanīja tam uz vaiga tumšu svītru tai vietā, kur bija trāpījusi Miglas aste. Viņa izstiepa roku un aizskāra to. — Jums būs zilums, — viņa sacīja. — Bet rēta nepaliks.
— Ja tā būtu taisnība, ka čūskas dzeļ ar asti, tad jūs noturētu gan indes zobus, gan dzeloni astē, un no manis nebūtu nekāda labuma.
— Šonakt man vajadzētu, lai kāds palīdz man palikt nomodā, vienalga, vai viņš man palīdz savaldīt Miglu vai ne. — Cīņa ar kobru bija vairojusi adrenalīnu, bet tagad tas plūda prom, un vēl spēcīgāk nekā iepriekš atgriezās nogurums un izsalkums.
— Čūska…
— Jā?
Viņš aši un mazliet mulsi pasmaidīja. — Es pamēģināju, kā man tas iznāk.
— Gluži labi.
— Cik ilgi jūs ceļojāt pāri tuksnesim?
— Nevisai ilgi. Ļoti ilgi. Sešas dienas.
— Kā jūs iztikāt?
— Tur ir ūdens. Mēs ceļojām pa nakti, vienīgi vakar ne, jo man neizdevās atrast pat paēnu.
— Un visu ēdamo jūs vedāt sev līdzi?
Viņa paraustīja plecus. — Mazliet. — Kaut taču viņš nerunātu par ēdamo!
— Kas ir tur, otrā pusē?
— Tādas pašas smiltis, krūmi, drusku vairāk ūdens. Dažādi cilvēki, amatnieki, apmetne, kurā es izaugu un apguvu mācību. Un vēl tālāk ir kalns ar pilsētu iekšienē.
— Man gribētos redzēt pilsētu. Kādreiz.
— Tuksnesis ir pārejams.
Viņš neko neatbildēja, bet Čūskas atmiņas par šķiršanos no mājām vēl bija pietiekami svaigas, lai viņa nojaustu vīrieša domas.
Nākamā krampju lēkme kobrai uznāca krietni agrāk, nekā Čūska bija gaidījusi. Tā bija ļoti spēcīga, un viņa to domās samēroja ar Steivina slimības pakāpi, vēlēdamās, kaut ātrāk pienāktu rīts. Ja viņai zēns jāzaudē, labāk, lai tas būtu jau noticis, — tad viņa pasērotu un censtos aizmirst. Ja Čūska un jaunais cilvēks neturētu kobru ciet, tā būtu nositusies, triekdamās pret smiltīm. Pēkšņi tā kļuva pavisam stīva, tās mute krampjaini aizcirtās un šķeltā mēle palika karājamies ārā.
Migla pārstāja elpot.
— Turiet viņu! — Čūska iesaucās. — Pieturiet viņas galvu! Ātri saņemiet viņu, un, ja viņa izraujas, bēdziet! Ņemiet cict! Tagad viņa jums nekodīs, var tikai nejauši iesist ar asti.
Vīrietis vilcinājās pavisam īsu brīdi, tad satvēra Miglu aiz galvas. Čūska metās skriešus, klupdama dziļajās smiltīs, projām no telšu loka uz vietu, kur auga krūmi. Viņa lauza nokaltušus, dzeloņainus zarus, kas saskrāpēja viņas rētainās rokas. Ar acs kaktiņu viņa zem kāda nokaltuša pudura pamanīja ragaino odžu midzeni; rāpuļi izskatījās tik nejauki, ka šķita gandrīz vai kroplīgi, tie nikni šņāca uz Čūsku, bet viņa nepievērsa tiem uzmanību. Atradusi tievu kātu ar tukšu vidu, viņa steidzās ar to atpakaļ. Rokas asiņoja no dziļajām skrambām.
Nometusies ceļos blakām Miglas galvai, viņa atlauza vaļā kobras muti un iebāza atrasto caurulīti tai dziļi rīklē pie pašas mēles pamatnes. Viņa noliecās, paņēma caurulīti mutē un viegli iepūta gaisu Miglas plaušās.
It kā iztālēm viņa manīja jaunā cilvēka rokas, kuras turēja kobru, kā viņa lūgusi; viņa elpu — pirmajā pārsteiguma brīdī strauju un skaļu, tad satrauktu un nevienmērīgu; asās smiltis, kas skrāpēja viņas elkoņus, piesātināto smaržu no Miglas indes zobiem, no kuriem viegli sūcās šķidrums; pati savu reiboni — droši vien aiz noguruma, viņa nodomāja un apspieda to, nepieciešamības un gribasspēka vadīta.
Čūska pūta elpu vēl un vēlreiz, brīdi apstājās, tad pūta atkal, līdz Migla pārņēma elpošanas ritmu pati un turpināja bez viņas palīdzības.
Čūska notupās. — Šķiet, ka viss būs labi, — viņa teica. — Es ceru, ka būs. — Viņa pārvilka ar plaukstu pār pieri. Pieskāriens izraisīja asu smeldzi, un viņa strauji nolaida roku lejā; mokošas sāpes izplūda caur visiem kauliem, augšup pa roku, pa plecu, caur krūtīm un apņēma sirdi. Čūska zaudēja līdzsvaru. Krītot viņa mēģināja noturēties, taču kustības bija pārāk lēnas, tad uznāca nelabums un reibonis, ko viņa ar mokošu piepūli gandrīz pārvarēja, līdz pamats zem kājām šķita sāpēs aizslīdam prom un viņa iegrima tumsā, kur vairs nebija, pie kā tverties un turēties.
Viņa sajuta smiltis zem kritienā saskrāpētā vaiga un rokām, taču tās bija mīkstas. — Čūska, vai es varu laist viņu vaļā? — Viņai likās, ka šis jautājums domāts kādam citam, kaut arī viņa zināja, ka te neviena cita nav, — neviena, kas varētu atsaukties uz viņas vārdu. Viņa sajuta sev pieskārāmies saudzīgas rokas un gribēja atbildēt uz to kustībām, taču pagurums bija stiprāks. Viņai vajadzēja vēl gulēt, tāpēc viņa tās atbīdīja nost. Tomēr tās saņēma viņas galvu, pielika viņai pie lūpām sausu ādas trauku un ielēja mutē ūdeni. Viņa sāka klepot, aizrijās un izspļāva to.