Atbalstīdamās uz viena elkoņa, viņa paslējās augšup. Kad redze noskaidrojās, viņa aptvēra, ka viscaur dreb. Viņa jutās tāpat kā toreiz, kad viņai pirmo reizi bija iekodusi čūska, bet imunitāte vēl nebija pilnīgi izveidojusies. Jauneklis bija nometies pie viņas ceļos un turēja rokās trauku ar ūdeni. Viņam aiz muguras Migla slīdēja projām tumsā. Čūska piemirsa smeldzošās sāpes. — Migla! — Viņa skaļi iesita ar roku pa zemi.
Jaunais cilvēks sarāvās un pagriezās; kobra atkāpās un saslējās. Nu tās galva bija gandrīz tikpat augstu kā Čūskai, kad viņa spēja nostāvēt kājās; tās kapuce bija saslieta, un tā nikni raudzījās pretī — šūpodamās, jebkurā brīdī gatava uzbrukumam. Kā drebelīga balta līnija tā iezīmējās uz melno debesu fona. Čūska piespieda sevi piecelties, juzdamās tā, it kā vajadzētu ar pūlēm vadīt kādu nepazīstamu ķermeni. Viņa gandrīz atkal pakrita, tomēr saņēmās un noturējās. — Tagad tu nedrīksti iet medībās, — viņa teica. — Tev jādara darbs. — Viņa izstiepa labo roku uz sāniem par pievilinātāju, ja Migla izdarītu cirtienu. Roka smagi smeldza. No kodiena Čūska nebaidījās, taču baidījās zaudēt to, kas sakrājies Miglas indes maisiņos. — Nāc šurp, — viņa teica. — Nāc un beidz dusmoties! — Viņa ievēroja, ka starp pirkstiem sūcas un pil asinis, un juta, ka bailes par Steivinu kļūst arvien stiprākas. — Vai tu man iekodi, ncšpetne?
— Nē, šīs bija citādas sāpes: Miglas inde viņu tikai mazliet apdullinātu, jaunais serums tikai sūrstētu…
— Nē, — jaunais cilvēks aiz muguras nočukstēja.
Migla cirta. Ilgstošā mācībā iegūtie refleksi uzvarēja. Čūskas labā roka parāvās sāņus un, Miglai liecoties atpakaļ, kreisā roka satvēra tās galvu. Brīdi kobra locījās, tad pierima. — Viltīgā briesmone, — Čūska noteica. — Kaunies! — Viņa pagriezās un ļāva Miglai rāpties sev augšā pa roku un apmesties uz pleca; tā palika guļam kā neredzamas mantijas mala, un tās aste vilkās pa zemi kā trēns.
— Viņa man neiekoda?
— Nē, jaunais cilvēks atbildēja. Saspringtajā balsī jautās bijība.
— Jums jau vajadzēja mirt. Jums vajadzēja gulēt agonijā ar zili pietūkušu roku. Kad jūs atnācāt atpakaļ… — Viņš parādīja uz Čūskas plaukstu. — Tā bijusi krūmu odze.
Čūska atcerējās rāpuļu midzeni aiz dzelokšņotajiem zariem un pieskārās asiņainajai plaukstai. Noslaucījusi asinis, viņa starp dzeloņu skrambām ieraudzīja divus čūskas koduma punktiņus. Ievainojums bija mazliet pietūcis. — Tas jāiztīra, — viņa teica.
— Kauns, ka tāds varēja mani nogāzt zemē. — Sāpes vieglos viļņos pulsēja augšup pa roku līdz plecam, taču vairs nesvilināja. Viņa stāvēja un lūkojās uz jauno cilvēku, lūkojās sev apkārt un raudzījās, kā ainava plūst un mainās, pagurušajām acīm cenšoties uztvert rietošā mēness un šķietamās ausmas bālo gaismu. — Jūs labi turējāt Miglu un bijāt drosmīgs, — viņa teica jaunajam cilvēkam. — Es jums pateicos!
Viņš nolaida skatienu, itin kā noliekdams galvu viņas priekšā. Piecēlies kājās, viņš piegāja Čūskai klāt. Čūska viegli uzlika plaukstu Miglai uz kakla, lai tā nesatrauktos.
— Es justos pagodināts, ja jūs sauktu mani par Arevinu, — jaunais cilvēks teica.
— Es labprāt to darīšu.
Čūska nometās uz ceļiem un pieturēja lielās, baltās cilpas, kamēr Migla lēni ierāpās savā somas nodalījumā. Pēc neilga laiciņa, rītausmā, kad kobra būs atguvusies, viņa varēs doties pie Steivina.
Miglas baltais astes gals pazuda aiz somas malas. Čūska aizvēra somu un gribēja piecelties, taču nevarēja nostāvēt. Vēl nebija gluži beigusies jaunās indes iedarbība. Miesa ap brūci bija sarkana un vārīga, taču asinsizplūdums nedraudēja palielināties. Čūska palika turpat sakumpusi tupam un raudzījās uz savu roku, domās lēni cenzdamās aptvert, kas tagad darāms — šoreiz pašai savā labā.
— Ļaujiet man palīdzēt! Lūdzu!
Viņš pieskārās Čūskai pie pleca un palīdzēja piecelties. — Piedodiet, — viņa teica. — Es esmu tā pārguruši…
— Ļaujiet man nomazgāt jums roku, un tad jūs varēsiet pagulēt, — Arevins teica. — Pasakiet, kad lai es jūs uzmodinu.
— Es vēl nedrīkstu gulēt. — Viņa sakopoja spēkus, iztaisnojās un atmeta no pieres mitrās, īsās cirtas. — Tagad man jau ir labi. Vai jums ir ūdens?
Arevins pavilka vaļā apmetni. Zem tā viņš nēsāja gurnu apsēju un jostu ar vairākām ādas blašķēm un maisiņiem. Viņa ķermenis bija kalsns un labi veidots, kājas garas un muskuļotas; ādas krāsa mazliet gaišāka par saulē nobrūnējušo seju. Izvilcis ūdens blašķi, viņš pasniedzās pēc Čūskas plaukstas.
— Nē, Arevin! Ja inde jums iekļūs kādā sīkā, nemanāmā skrambiņā, jūs saindēsieties.
Viņa apsēdās un apšļakstīja plaukstu ar remdenu ūdeni. Sārtas lāses pilēja zemē un nozuda smiltīs, neatstādamas pat ne mitru plankumiņu. Brūce vēl mazliet asiņoja, taču sāpes bija kļuvušas trulas un it kā atkāpušās. Indes iedarbība bija tikpat kā beigusies.
— Es nesaprotu, — Arevins teica, — kā jūs varējāt palikt vesela? Manai jaunākajai māsai arī iekoda krūmu odze. — Viņš nespēja runāt tik vienaldzīgi, kā, iespējams, būtu vēlējies. — Mēs nekādi nevarējām viņu izglābt… lai ko darījām, pat sāpes neizdevās atvieglot.
Čūska atdeva viņam blašķi un, izņēmusi no jostas somiņas zāļu pudelīti, ieberzēja koduma vietu ar dziedinošu ziedi. — Tas pieder pie mūsu apmācības, — viņa teica. — Mēs strādājam ar daudzām čūsku sugām, tāpēc nepieciešama pēc iespējas dažāda imunitāte. — Viņa paraustīja plecus. — Tas ir diezgan nogurdinošs un sāpīgs process. — Viņa sažņaudza dūri: plēvīte turējās stingri, un arī viņa pati jutās atguvusies. Paliekusies uz Arevina pusi, Čūska vēlreiz pieskārās tā nobrāztajam vaigam. — Jā… — Viņa uzzieda uz ievainojuma plānu ziedes kārtiņu. — Tā ātrāk sadzīs.
— Ja jūs nedrīkstat gulēt, varbūt varat vismaz atpūsties? — Arevins jautāja.
— Jā, — viņa atbildēja, — drusciņ varu.
Čūska apsēdās blakus Arevinam, atbalstīdamās pret viņu, un abi vēroja, kā saule nokrāso mākoņus zeltainus, tad iekvēlina uguns un dzintara krāsā. Vienkāršā fiziskā saskare ar otru cilvēku sagādāja Čūskai patiku, kaut arī tā likās nepietiekama. Citā reizē, citā vietā viņa varētu atļauties vairāk, bet ne šeit, ne pašlaik.
Kad saules spožā apļa apakšmala uznira virs apvāršņa, Čūska piecēlās un izvilināja Miglu no somas. Kobra līda lēni, vārgi un uzrāpās Čūskai uz pleciem. Čūska paņēma somu un kopā ar Arevinu devās atpakaļ uz telšu pudura pusi.
Steivina tuvinieki viņu gaidīja pie pašas telts ieejas. Viņi stāvēja, saspiedušies cieši kopā, klusēdami un it kā gatavi aizsardzībai. Pirmajā brīdī Čūskai likās, ka viņi nolēmuši raidīt to projām. Tad kā karsta dzelzs viņu apsvilināja piepešs žēlums un bailes, uņ viņa jautāja, vai Steivins ir miris. Viņi papurināja galvu un ļāva Čūskai _ ieiet teltī.
Steivins gulēja tāpat, kā viņai aizejot, un bija vēl aizmidzis. Pieaugušie ar skatieniem pavadīja Čūsku, un viņa sajuta gaisā strāvojam bailes. Migla izšāva mēli, kļūdama nemierīga šķietamo briesmu sajūtas dēļ.