Ellena R. Landara
Digitālo neaizmirstulīšu lauks
.
.
Stāvēju klajā laukā, kurā līdz apvārsnim visapkārt ziedēja man nezināmas puķes. Lūkojos spožajā mēnesī virs galvas. Vējš ik pa brīdim sapurināja matus.
- TEV TAS JĀATROD! Ainavas vērošanu iztraucēja tēva balss. Es pagriezos uz to pusi, no kuras dzirdēju nākam skaņu, taču tur neviena nebija. Mans skatiens sastapās ar liela ozola stumbru. Piegāju klāt un aizskāru to. Koka mizas raupjums pirkstiem šķita savādi patīkams.
- Tev tas jāatrod! Pasteidzies!
Strauji pagriezos. Atkal nevienu nemanīju.
- Kas man ir jāatrod? es jautāju vējam, cerot, ka saņemšu atbildi, taču tādas nebija.
- Pasteidzies! Citādi notiks nenovēršamais! Tēva čuksts atskanēja man pie pašas auss, un es jutu, kā saltas trīsas pārskrien pāri mugurai.
- Airī san, ja tu tūlīt pat necelsies, tev būs nepatikšanas!
Negribīgi pavēru plakstiņus, uzlūkojot to, kurš man traucēja izbaudīt tik patīkamo rīta snaudu. Manī lūkojās divas spilgti zilas acis.
- Simo, aizveries! neapmierinātā tonī pavēlēju un pārvilku segu pāri galvai, lai nebūtu jāredz mazā, apaļā iekārta.
- Airī san, ja tu tūlīt pat necelsies, tev būs nepatikšanas! atkārtojās ieprogrammētais teksts, Simo lēkājot pa gultas malu. Tādos rītos kā šis, kad vienīgais, ko vēlējos, bija vēl nedaudz pagulēt, es ienīdu savu modinātāju. Zilā, lidojošā bumba mala savu sakāmo, turpinot kaitinošo lēkāšanu. Pēc piektās reizes tā apklusa. Apmierināti pasmaidīju, domājot par miegu, kas vilka mani atpakaļ savās skavās.
- Septiņi un četrdesmit piecas minūtes! uzstājīgi paziņoja modinātājs un pieslēdzās rīta ziņu lasīšanai. Pagāja gandrīz minūte, kamēr smadzenes apstrādāja Simo teikto.
- Septiņi četrdesmit piecas… lēni atkārtoju. Nākamajā brīdī acis atsprāga vaļā, un es ar skaļu bļāvienu pierāvos sēdus.
- Es kavēju! Gribēju mesties uz vannasistabu, taču sapinos segā un novēlos uz grīdas. Pusminūti pavadīju, cenšoties izpiņķerēties un nostāties uz kājām. Kad tas beidzot izdevās, pāris straujos soļos nonācu līdz drēbju skapim, kas ar klusu švīkstoņu atvērās. No tā izbīdījās pakaramais, uz kura atradās mans darba apģērbs brūnas bikses un balts krekls. Paķēru to un steidzos nomazgāt seju, klusi lādēdamās.
"Pie zvaigžņu putekļiem, Airī, ja tu nokavēsi darba praksi, tas tiks ierakstīts skolas datnē, un tas nozīmē, ka Nironas tabulā, kurā precīzi tiek atzīmēts, cik labs, kārtigs un pilsētai noderīgs ir katrs tās iedzīvotājs, tavs lietderības skaitlis kritīsies." To nodomājot, es saviebos.
Acu priekšā redzēju mātes seju. Sieviete bija pārskaitusies. Suzuki Majuko, cilvēks, kas piedalījies revolucionārās tehnoloģijas bioaparāta pētniecībā kopā ar manu tēvu, nevarēja atļauties meitu, kurai izteikta piezīme par kavējumu. Ar rokas mājienu aizgaiņāju šo tēlu un izsteidzos pa durvīm. Patlaban nevajadzētu lieki tērēt tik dārgās sekundes, prātojot, kas notiks, ja es ieradīšos vēlāk par noteikto laiku.
Ieniru cilvēku straumē, skrienot pa ielu, cik vien ātri spēju, un zobos turot vitamīniem bagāto pārtikas tāfelīti. Jācer, ka izdosies ierasties pirms priekšnieka. Biju aizgulējušies par veselu divpadsmito daļu stundas, tātad es par piecām minūtēm atpaliku no sava dienas plāna un biju par 300 sekundēm nokavējusi transportu, kas aizvestu līdz kantorim.
Pieturā drūzmējās daudz ļaužu. Nervozi piegāju pie saraksta un, izpētījusi to, drūmi nopūtos. Gaisa satiksmes kontroles dēļ nākamais transportlīdzeklis pienāks vien pēc divdesmit minūtēm!
"Viss, Airī, ar tevi ir cauri!" Varbūt es varētu aizskriet līdz kantorim?
"Jā, lieliska doma, ja vien ēka neatrastos pilsētas otrā galā!" norāju sevi par neattapību. Nebija nekādu iespēju tikt tur laikā.
- Airi! Izdzirdēju kādu saucam manu vārdu un pārsteigumā salēcos. Pagriezos un ieraudzīju runātāju. Sejā parādījās smaids. Tas bija Kaoru, mans klasesbiedrs un labs draugs, arī praksi strādājām kopā.
- Sveika, pāriniec! Viņš priecīgi pamāja.
Piesteidzos pie Kaoru, sagrābu puisi aiz rokas un strauji parāvu uz savu pusi.
- Kas notiek? viņš izbrīnījies iesaucās.
- Tev taču ir līdzi liddēlis, vai ne? Uztraukti lūkojos uz draugu. Kaoru piekrītoši pamāja, paceļot uz augšu labo roku, kurā turēja zilās krāsas priekšmetu. Puisis plati smaidīja.
- Nekad no tā nešķiros, viņš paskaidroja.
- Lieliski. Nepacietīgi ievilku plaušās gaisu. Aizved mani uz darbu! Balss trīcēja. Iedomājoties to, ka nāksies nākamās pārdesmit minūtes aizvadīt, metot virāžas gaisā, vēders apmeta kūleni. Diemžēl citas izvēles nebija. Ieraudzījis manu sašķobīto seju, Kaoru pasmīnēja.
- Beidz, nav jau tik traki. Patiesībā tas ir pat ļoti ērts pārvietošanās veids. Viņš uzkāpa uz liddēļa, un tas automātiski pacēlās dažus sprīžus virs zemes. Dēlis reaģēja uz kustību, tādēļ vajadzēja būt ļoti veiklam un lokanam, lai to spētu prasmīgi vadīt. Ne katram tas bija pa spēkam.
Pagriezies Kaoru sniedza roku. Ar skaidri pamanāmu nepatiku es uzkāpu uz dēļa un ieķēros jaunekļa sānos, cik cieši vien spēju. Gaidāmā lidojuma dēļ paguvu nožēlot to, ka šorīt aizgulējos un ka ļāvu pati sevi pierunāt uz kaut ko tik traku kā "debesu niršana", kā mūsdienās dēvēja pārvietošanos ar liddēli.
-Ja tev tik ļoti nepatīk, vari aizvērt acis, puisis piedāvāja, un es nepalaidu garām izsmieklu viņa teiktajā. īgni norūcu, lai viņš pasteidzas. Atspēries no zemes, Kaoru uzsāka lidojumu.
"Viss būs labi, viss būs labi!" mierināju sevi, cenšoties nepievērst uzmanību drauga skaļajiem sajūsmas izsaucieniem. Dzirdēju nopīkstamies plaukstas virspusi. Bioloģiskais aparāts norādīja uz paātrinātu sirdsdarbību. Vajadzēja kaut kā novērst domas no nepatīkamām lietām! Atcerējos šīrīta sapni un ķēros pie tā analīzes. Aptvēru, ka liela daļa redzētā pagaisusi no atmiņas, taču vienu atcerējos ļoti skaidri tēva balsi un to, kā viņš sacīja, ka man esot TAS JĀATROD. Ko gan TAS varēja nozīmēt? Tēvs sapnī teica, ka notikšot kaut kas nenovēršams, ja nepasteigšoties. Cik savādi!…
Aptuveni pēc divdesmit minūtēm manīju, kā Kaoru samazina ātrumu un mēs laižamies lejā. Atļāvos atvērt acis un atviegloti nopūtos. Bijām nonākuši pie ēkas, kurā atradās mūsu darbavieta Dzīves Telpas Labiekārtošanas birojs. Nolēcu uz ietves un jutu, ka vēders turpina skaļus un uzstājīgus protestus, vēloties mani iepazīstināt ar šorīt apēsto. Pavēlēju sev neļauties nelabumam un vēru vaļā iestādes durvis. Nokņudēja plauksta reģistrators atzīmēja manu ierašanos ar biokodā iestrādātās informācijas palīdzību.
Jūs kavējat! tūlīt sadzirdēju bargu aizrādījumu. Ierāvu galvu plecos, neuzdrošinoties palūkoties uz mūsu darba pārzinātāju Nemuru Amai san. Tā bija sieviete ap trīsdesmit, kas šajā kantorī strādāja jau piecpadsmito gadu un izrādīja klaju neapmierinātību ar to, ka viņai jātup šādā iestādījumā. Protams, kurš gan nevēlētos nopelnīt vairāk naudas! Jo īpaši Nemuru, kuras lielākais hobijs, spriežot pēc sievietes izskata un tā, cik bieži viņa mainīja drēbes, bija iepirkšanās.
-Jums paveicies, ka Akusei vēl nav ieradies. Ķerieties pie darba, un nekādas slinkošanas! Suzuki san, tev ir jāsarindo datotēkas no E līdz H. Pārskati derīgo klientu sarakstu. Nederīgos nodosi Tiama kun informācijas pārstrādei.
Piekrītoši pamāju un klusi nopūtos. Mans darbs bija garlaicīgs. Katru dienu viens un tas pats. Pārlūkot datotēkas glabātājos esošos Dzīves Telpas Labiekārtošanas biroja klientu vārdus un sakārtot tos pēc tā, kurš pēdējais izmantojis firmas piedāvātos pakalpojumus. Ja vien es varētu izvēlēties, nekad nebūtu nākusi uz šejieni, diemžēl gan mana māte, gan tēvs strādāja augstās valdības instancēs un pilsētas likumi šajā ziņā bija nepielūdzami bērniem ir jāiet vecāku pēdās!