Kā pamodies no miega, Kaoru beidzot sakustējās. Viņš izskatījās neapmierināts, un tas mani pārsteidza. Vai tad draugs nebija priecīgs, uzzinājis, ka priekšnieks ir dzīvs?
- Tātad tas viss bija jūsu plāns? puisis patiesi bija pārskaities. Viņš savilka plaukstu dūrē. Ja vien es nepazītu Kaoru labāk, tad nodomātu, ka pārinieks ir gatavs bijušajam priekšniekam iesist. Akusei nopūtās.
- Jā, bija gan. Es pats parūpējos par biroja uzspridzināšanu.
- Vai jūs maz apjēdzat, ka tika apdraudēta daudzu darbinieku dzīvība? Kaoru pacēla balsi. Šī bija pirmā reize, kad dzirdēju draugu runājam tik nesavaldīgi un skaļi. Puisis vienmēr bija bikls, līdz šim viņš nebija uzdrošinājies ar kādu runāt nepieklājīgi.
- Visi biroja darbinieki bija drošībā. Vai tu tiešām domā, ka es pieļautu, ka nevainīgiem cilvēkiem tiek nodarīts pāri? Todien es speciāli norīkoju ikvienu uzdevumā, kuru izpildot vajadzēja pamest biroja telpas. Akusei pagājās tuvāk pāriniekam. Kaoru vēl joprojām izskatījās nikns.
- Es pats zinu, ka visi tika apziņoti un ir dzīvi, puisis cauri zobiem izgrūda.
-Jums ne par ko nav jāuztraucas. Vienīgais, kas jums patiešām ir jāzina: es tā rīkojos tikai tālab, lai pasargātu visus biroja darbiniekus. Valdība bija atklājusi to, ka esmu iesaistīts viņiem ļoti traucējošā pasākumā, tādēļ man nācās inscenēt pašam savu nāvi, ja nevēlējos mirt pa īstam.
Vīrieša sacītais lika Kaoru vaibstiem atmaigt.
- Jāpaslavē sevi: man tas izdevās visai pārliecinoši. Priekšnieks lepni pasmaidīja. Piekrītoši pamāju.
- Tagad man jūs jālūdz atstāt mūs ar Kaito vienatnē. Pēc tam es apsolu atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem, norunāts? Mums abiem ir jānoskaidro pāris sīkumu, un tad būsiet laipni lūgti atpakaļ. Akusei lūpas atkal savilkās smaidā, taču acis kļuva vēsas.
Piegāju pie Kaoru un, saņēmusi jaunekļa roku, rāvu viņu augšā. Puisis pavisam lēni un negribīgi piecēlās un nāca man līdzi uz izeju.
- Nekur tālu neaizejiet, Kaito piekodināja. Pamāju, un mēs izgājām gaitenī. Protams, mani intriģēja tas, ko abi varētu būt iecerējuši pārrunāt, taču zināju, ka tas nav paredzēts manai iedzimtajai ziņkārībai; biju mācīta uzvesties pieklājīgi un nebāzt degunu svešās lietās.
Durvīm aizveroties, palikām divatā. Atlaidu Kaoru roku un prātoju, kur palikuši pārējie, kas pirms tam bija kopā ar Kaito. Es par šo vietu taču faktiski neko nezināju, ļoti gribējās noskaidrot vairāk, tomēr likās, ka tas nebūtu gudri. Cilvēkus, kas uzturējās šeit, pie sevis nodēvēju par "komandu". Izskatījās, ka visi kaut kādā veidā ir saistīti, pat ja viņi nenodarbojās ar vienu un to pašu. Nojautu, ka darbi tika veikti kāda viena kopēja mērķa labad.
Gaitenī arī nebija nekādu mēbeļu, tādēļ nācās vai nu stāvēt kājās, gaidot, kamēr abi vīrieši izrunājas, vai arī apsēsties uz grīdas, kas šajos nejaukajos apstākļos nebija nemaz tik slikts variants. Piegāju pie sienas un, atspiedusies pret to, noslīdēju zemē. Nogurums ķermeni darīja smagu. Iekurkstējās vēders, atgādinot, ka kopš vakarvakara neko neesmu ēdusi. Acīmredzot arī tuvākajā laikā neizdosies dabūt ko ēdamu. Varbūt es vienkārši nomiršu badā?
Gaitenī atskanēja soļi, un pie mums pienāca gaišmatis tas pats, kurš sagaidīja Maimi un mūs telpā ar lūku. Rens, ja nemaldījos. Jauneklis ļoti draudzīgi uzsmaidīja un sacīja:
- Ko jūs te tā vieni paši sēžat? Nāciet līdzi, aizvedīšu pie pārējiem! jauneklis piedāvāja. Noliedzoši papurināju galvu.
- Labāk ne, mums tepat ir ērti. Turklāt mums ir jāpagaida, lai varētu parunāt ar priekšnieku, atteicu, liekot savām lūpām atveidot kaut ko līdzīgu smaidam.
- Varbūt gribat ēst? Rens jautāja. Atkal papurināju galvu. Diemžēl uzreiz sajutu, kā vēders savelkas čokurā un iekurkstas. Arī puisis to dzirdēja un skaļi iesmējās.
- Tūlīt būšu atpakaļ, Rens apsolīja un metās prom, lai jau pēc dažiem mirkļiem atgrieztos ar pārtiku maizi un bļodu ar augļiem un dārzeņiem. Ja jau nevēlaties iepazīties ar pārējiem, tad vismaz nesēdiet izsalkuši.
Puisis pienāca pie manis un iedeva trauku ar maizi, un, man par lielu pārsteigumu, apsēdās blakus. Pametu acis uz Kaoru, kurš visu šo laiku bija stāvējis, izskatīdamies ļoti savāds, it kā īsti neatrastos šeit, bet gan domās lidinātos nezin kur ļoti tālu. Ieraudzījis pārtiku, Kaoru apsēdās man otrā pusē, paķēra burkānu un sāka to negausīgi grauzt. Agrāk es šādā situācijā būtu jutusies neveikli, jo pirmo reizi mūžā sēdēju starp diviem jauniem puišiem. Lai novērstu muļķīgas iedomas, pagriezos pret Renu un teicu:
- Paldies. Tas bija par mums abiem, jo neizskatījās, ka Kaoru grasītos pateikties Rēnam.
- Nav par ko. Rens arvien vēl smaidīja. Šķita, ka telpā kļūst krietni siltāk. Nedaudz neparasti, ka jauneklis pret mums izturējās tik draudzīgi un laipni, jo īpaši tādēļ, ka citi šī nama pārstāvji (galvenokārt es domāju Maimi, protams) izturējās tā, it kā taisītos mūs izbarot kādam drausmam kosmosa briesmonim. Priecājos, ka neticu kosmosa briesmoņiem.
Paņēmu no bļodas tomātu un nokodu no tā krietnu kumosu, jūtot, kā sula notek gar lūpu kaktiņu. Tomāts bija ļoti gards, daudz labāks nekā tie, kādus ēdu mājās.
Rens, redzot manu apmierināto sejas izteiksmi, bilda:
- Visu, ko jūs baudāt, esam izaudzējuši un gatavojuši paši.
- Vai tad tas nav ļoti sarežģīti? vaicāju. Man likās, ka mūsdienās ar tādām lietām vairs neviens nenodarbojas, ka visu cilvēku vietā ražo speciālas iekārtas.
- Sākumā var likties daudz grūtāk nekā patiesībā. Beigās pierodi, un veikalā gādātā pārtika šķiet negaršīga, jauneklis atbildēja. Es turpināju ēst, ar patiku jūtot, kā piepildās tukšais vēders. Kaoru atkal pastiepa roku uz bļodas pusi, jo bija jau paguvis nošķlt visu burkānu un nu paķēra tomātu un maizi.
Nolēmu vairāk neko nejautāt un kārtīgi paēst, ari Rens nerunāja. Nokodu gabaliņu maizes un sagaršoju, cik tā ir salda. Apbrīnojami: kāds spēja pagatavot kaut ko tik lielisku!
Abi ar Kaoru ātri vien notiesājām visu atnesto, un es atdevu bļodiņu Rēnam. Puisis piecēlās, lai aiznestu atpakaļ, tad laikam pārdomāja.
- Man prieks, ka mums pievienojāties, viņš sacīja. Neko tādu gan nebiju gaidījusi, taču viņš vairs manu apjukumu neredzēja, jo Rena soļi attālinājās, līdz es dzirdēju, kā aizveras durvis, un gaitenī atkal iestājās klusums.
- Ko viņš ar to domāja? Kaoru sarauca pieri. Kā parasti, kad nezināju atbildi, paraustīju plecus. Gan jau radīsies izdevība Rēnam pajautāt. Atvērās otras durvis, un pa tām iznāca Kaito. Pamājot ar galvu, viņš lika saprast, ka sarunu ir beidzis. Piecēlāmies, iegājām istabā un palikām vieni ar priekšnieku. Akusei joprojām sēdēja uz dīvāna. Vēlīgi mums uzsmaidījis, vīrietis ar roku aicināja mūs savā priekšā. Nostājāmies norādītajā vietā.
Negaidīti sajutos tā, it kā mēs būtu atgriezušies kantori. Šad tad mums abiem ar Kaoru nācās šādi stāvēt, uzklausot viņa rīkojumus konkrētai dienai un paveicamo darbu sarakstu, kā arī termiņu, kurā jāiekļaujas. Vienīgā atšķirība no ierasti mājīgā un siltā kantora bija šī nepatīkamā telpa, kurā atradāmies. Netīrās sienas. Plaisas. Caurumos redzamā armatūra. Putekļi. Savādais smārds. Gaisotne, kuru jutu ar matu galiem un ādu, pieskārās kā salta roka un lika nodrebēt, it kā pūstu caurvējš.