- Pirms es atbildu uz visiem jūsu jautājumiem, Akusei iesāka runāt, es vēlētos pats gūt ziņas par šādām tādām detaļām.
Viņš ar plaukstu pārvilka pāri sejai. Tikai tagad pamanīju: par spīti tam, ka visumā priekšnieks izskatījās veselīgs, viņš tomēr bija noguris. Acis apsārtušas. Seja sakritusies, šķita, ka Akusei ir novājējis, kopš pēdējo reizi viņu biju satikusi.
- Vai jūs varētu man iedot savus komunikatorus? vīrietis palūdza. Pamāju un iebāzu roku kabatā, izvelkot mazo ierīci. Kaoru darīja to pašu, un abi padevām priekšniekam datu nesējus. Uzmanīgi vēroju to, kā vīrietis atver tos vaļā un izlasa pēdējās ziņas. Man bija nojauta, ka viņš vēlēsies uzzināt to, ko izstāstīju Kaito.
Beidzis pētīt mūsu abu saziņas ierīces, Akusei atdeva tās atpakaļ. Paņēmu rokās komunikatoru un vēlreiz uzmetu acis liktenīgajam tekstam. Nevēlēdamās to lasīt, izslēdzu aparātu un ar nepatiku iebāzu kabatā.
- Kaoru! vīrietis vērsās pie pārinieka. Jauneklis sarāvās. Viņam tā gadījās visai bieži, kad priekšnieks uzrunāja puisi tik pārmēru nopietnā tonī. Parasti Akusei, ieraugot šādu reakciju, izplūda smieklos un sacīja, lai puisis tik ļoti neuztraucas, ka viss esot kārtībā un viņš negrasoties to strostēt par diez kādām sastrādātām kļūdām. Šoreiz tā nebija. Akusei sejā nepakustējās ne muskulis.
- Jā… priekšniek? jauneklis nomurmināja. Vīrietis atmeta ar roku.
- Es neesmu tavs priekšnieks. Nekad vairs nebūšu. Akusei palūkojās uz mani. Tāpēc varat aizmirst šāda veida uzrunu, sauciet mani tāpat kā visi šeit par Akusei.
Abi saprotoši pamājām.
- Tātad kad tu saņēmi pēdējo ziņu, uzreiz steidzies pie Airī? vīrietis jautāja Kaoru. Viņš apstiprināja, palocīdams galvu, tad piebilda:
- To gan īsti nevarētu saukt par steigšanos. Drīzāk es vienkārši biju tuvumā un nolēmu iegriezties un pārbaudīt, vai ar Airī nekas nav atgadījies.
- Un prieks, ka tu tā izdarīji, Akusei paslavēja. Par spīti tam, ka šis brīdinājums nāca no kāda, ko jūs nepazīstat, es galvoju, ka viņam varat uzticēties, vīrietis iedrošinoši pasmaidīja, un es uzreiz sapratu, ka bijušais priekšnieks pazīst ziņas sūtītāju. Vīrietis ielūkojās pie plaukstas locītavas piestiprinātajā minimonitorā.
- Mums nav daudz laika, viņš konstatēja, tā ka turpināsim. Vai tad, kad abi aizlidojāt, jums kāds sekoja? Akusei atkal skatījās uz mani, un es nolēmu papildināt notikumu izklāstu ar man zināmajiem faktiem.
- Neizskatījās, ka mums kāds sekotu, taču, kad bēgām augšā uz jumta, es pāris stāvu zemāk dzirdēju soļus, kuri tuvojās, un mani māc ļoti pamatotas aizdomas, ka tie nebija mani kaimiņi, kas izdomājuši ātrā tempā pastaigāties pa trepēm no pirmā stāva līdz savam dzīvoklim. Turklāt, iznākot uz jumta, dzirdēju kaucam sirēnas.
Akusei pamāja. Viņš piekrita manām aizdomām.
- Tālāk… vīrietis grasījās turpināt iztaujāšanu, taču viņu pārtrauca skaļš būkšķis un durvju atvēršanās. Strauji pagriezos. Kurš atkal ir iztraucējis mūsu sarunu? ŠI bija jau otrā reize šodien, kad nespējām pienācīgi aprunāties ar Akusei, lai tiktu ar visu skaidrībā.
Telpā iesteidzās ļoti aizelsies puisietis, kuru iepriekš nebiju redzējusi. Viņš bija sasarcis, un šķita, ka būtu skrējis pamatīgu gabalu. Smagi elsdams, viņš ar šausmu izteiksmi sejā vispirms paskatījās uz mūsu bijušo priekšnieku, tad palūrēja uz mani un visbeidzot pievērsās Kaoru. Pagājis trīs platus soļus uz priekšu, jaunietis uzlika rokas uz saviem ceļiem, cenšoties atelsties un vienlaikus sāka runāt:
- Piedodiet, ka pārtraucu. Viņš pacēla roku un nepārprotami asi norādīja uz pārinieku. Kaoru ne pa jokam sarāvās.
- Viņi ir gandrīz atlauzuši kodu, vecīt, man nekas cits neatliek, kā vien uz kādu laiciņu tevi deaktivizēt.
Kad ienākušais to bija pateicis, Akusei pielēca kājās un nostājās priekšā Kaoru.
- Viņš tam vēl nav gatavs! Vai tu esi traks!? Atceries, cik ilgi jūs deaktivizācijai sagatavojāt mani! Pagāja vairākas stundas, un Kaoru vēl ir tik zaļš un nepieredzējis!
- Akusei, es to visu lieliski saprotu, jaunietis iztaisnojās un izņēma no kabatas mazu, piespraužamajai adatai līdzīgu priekšmetu, un pagāja vēl divus soļus uz priekšu.
Vēroju visu notiekošo, jūtoties pilnīgi apstulbusi. Par ko abi runāja? Neko nesapratu.
- Es viņu negrasos deaktivizēt pavisam. Tikai uz mirkli pārtraukšu signālu, kamēr Daniels uzrakstīs jaunu kodu. Tas ir absolūti nepieciešams, tāpēc pakāpies malā, vai ari es negalvoju par savu rīcību! Mūsu drošība man ir daudz dārgāka par to puiku!
Viņš pūlējās savaldīties, bet dusmas lauzās ārā kā tīģeris no krātiņa. Mani pārņēma spējas bailes, un es, pakāpjoties blakus Kaoru un saņemot draugu aiz rokas, biju gatava laisties prom no telpas, kolīdz rastos tāda i/.devība. Tomēr trīcošā balsī pajautāju:
- Ko jūs ar manu draugu gribat darīt?
Diemžēl tas ne tuvu neizklausījās tik ļoti pašpārliecināti un drosmīgi, kā es biju vēlējusies.
- Tavam draugam nekas nekaitēs, puisis izgrūda. I'ārbijusies ieraudzīju, kā Akusei lēnām atkāpjas malā. Lēmums tūlītējai rīcībai un plāns manā prātā iešāvās nākamo sekunžu laikā, kurās puisis ar "piespraužamo adatu" pirkstos nāca mums aizvien tuvāk. Pieskrēju pie nepazīstamā un, pacēlusi dūres, situ no visa spēka. Cerēju, ka vismaz tā izdosies novērst viņa uzmanību un Kaoru sapratīs, ka gribu palīdzēt viņam aizbēgt, taču man nekas neizdevās. Kustējos pārāk neveikli un pārāk tizli. Niknais puisietis laicīgi noreaģēja un, satvēris manu roku, atlauza to man aiz muguras. Nākamajos acumirkļos man nācās bezpalīdzīgi noskatīties, kā pārinieks cenšas izvairīties no puiša sviestās adatas un mēģina bēgt. Kaoru nepaveicās. Metiens bija precīzs. Priekšmets trāpīja viņam taisni kaklā. Es iekliedzos daļēji no sāpēm, daļēji tāpēc, ka redzēju: mans pārinieks sagrīļojas un lēnām sāk gāzties uz priekšu, jau aizvēris plakstiņus.
- Ko tu izdarīji? ieaurojos.
- Beidz bļaut! Svešais puisis mani atlaida un pagrūda sāņus. Kamēr es aizstreipuļoju uz labo pusi, viņš no kabatas izvilka to pašu ierīci, kādu šorīt redzēju Maimi rokās, un, ieslēdzis mehānismu, pagaidīja, kamēr priekšā uznirst hologrāfiskais attēls. Tajā parādījās Rena seja.
- Darīts! Lai Daniels raksta jaunu kodu, un ātri! puisis komandēja.
- Tev nav jāatgādina mums par uzdevuma izpildes ierobežojumu laikā, Rens sacīja. Viņa balss izklausījās pavisam citāda, nekā es to biju dzirdējusi, kad trijatā sēdējām gaitenī un ēdām. Rens bija neapmierināts, pat dusmīgs.
Akusei acīs saskatīju atvainošanos. Jutu, kā plakstiņi sāk nepatīkami kņudēt. Gribējās raudāt. Biju valdījusies jau ļoti ilgi, bet nu, redzot šādu ainu, likās, nespēšu vairs noturēties. Ienācējs, pat neveltījis mums ne mazāko paskaidrojumu, izsteidzās ārā no telpas.
- Airī, piedod, es visu pastāstīšu. Neuztraucies, ar Kaoru viss būs labi! Akusei centās mani pārliecināt. Būtu vīrietim noticējusi, jo spēju uz viņu paļauties, ja vien pārinieks tajā brīdī ļoti spēcīgi nenoraustītos un viņa bioaparāts nesāktu trakot. Tas pīkstēja tik ātri un skaļi, ka atsevišķie monotonie mehānisma signāli savienojās vienā apdullinošā gaudošanā. Šausmās iekliedzos un piesteidzos pie drauga.
- Kaoru! bezpalīdzīgi izdvesu, redzot viņa trīcošo augumu.
Telpas durvis atkal atvērās. Pat nepalūkojos uz kārtējo ienācēju, mani tas vairs nemaz neinteresēja. Mans skatiens aizvien vairāk aizmiglojās, bet es pat nepacentos
noslaucīt asaras. Kāds pieskārās manam plecam un klusi