sacīja:
- Meitēn, viss ir normāli, drīzumā tu atgūsi savu draugu! Balss bija nomierinoša. Paļāvos tai, nemaz nezinot, kas īsti runā. Paļāvos priekšnojautai, kas sacīja, ka šie cilvēki, jo īpaši Akusei, nepieļautu, ka ar Kaoru notiek kas slikts. Domās iestāstīju to sev tā, lai būtu pietiekami pārliecinoši, taču pārstāt raudāt es nespēju. Visās šajās ārprātīgajās dienās bija sakrājies tik daudz stresa, tik daudz pārdzīvojumu, ka pašai šķita, ar to pietiktu visam atlikušajam mūžam.
Kaoru atkal noraustījās, aparāts turpināja uzmācīgo trokšņošanu. Ja mēs atrastos tuvāk pilsētas sakārtotajai daļai, pie mums noteikti jau būtu atsteigušies mediķi un pārinieks aizvests uz slimnīcu. Tā kā šī iejaukšanās jaunekļa ķermeņa funkcijās bija acīm redzami mākslīga, zināju, ka neviens palīgā nenāks. Ļoti vēlējos noskaidrot, kas tieši ir izdarīts, un nosolījos, ka, tiklīdz viss šis murgs būs cauri, es, pat ja vajadzēs kādu piekaut, beidzot izdibināšu līdz galam, kas šeit notiek. Neziņa dzina izmisumā.
- Es gribu mājās, šņukstēju, neaptverot, ka doma, kas vēl nupat bija riņķojusi vienīgi manās smadzenēs, ir izteikta, visiem dzirdot.
Sēdēju uz ļodzīga krēsla dažādu tehnisku ierīču, vadu un monitoru pilnā telpā. Rokās turēju krūzi, kurā dzēriens jau bija atdzisis, nevis karsts, kādu man iedeva, sakot: izdzer, tas tev palīdzēs nomierināties. Nemaz negribēju zināt, ko man iedevuši, pat nepaostīju šķidrumu. Šobrīd tas mani interesēja vismazāk. Pretī, noguldīts uz noplukuša dīvāna, gulēja Kaoru. Viņa ķermenis bija pilnīgi atslābis. Drauga bioaparāts jau desmit minūtes klusēja. Puiša krūtis lēni cilājās. Viņš izskatījās kā aizmidzis, lai gan zināju, ka šo stāvokli nevajadzētu salīdzināt ar miegu. Vismaz tā man paskaidroja Daniels atbildīgais par šo "laboratoriju" un visu šeit esošo aparatūru, un, kā varēja lieliski pamanīt, tās drošība un pareiza darbošanās puisim bija dzīvības un nāves jautājums. Viņš nēsāja lielas, apaļas brilles un bija pat pārāk bāls.
Akusei, Kaito, Renu un Maimi nebiju redzējusi kopš brīža, kad Kaoru atnesa uz šejieni. Uz pārinieka pieres bija piestiprināta maza kvadrātveida ierīce, kas viegli pulsēja un izstaroja vārgu gaismu. "Šis novēros tava drauga smadzeņu elektromagnētisko viļņu darbību, kamēr es slēgšu ciet visus izejas un ieejas kanālus," bija teicis Daniels. Es pamāju par spīti tam, ka man nebija nekādas sajēgas, ko tas nozīmē. Kaujiniecisko noskaņojumu biju savaldījusi, jo tik daudz sapratu, ka "komanda", it īpaši Daniels, darīja ko ārkārtīgi svarīgu.
- Cik ilgi tu grasies turēt rokās to tējas krūzi? Vārdi, kas ielauzās iekārtu apnicīgajā zumēšanā, izsita no bezdomu dirnēšanas, un es mazliet sarāvos. Ieraudzīju Renu. Nebiju dzirdējusi, kā viņš ienāk Daniela valstībā. Piegāju pie Rena, pasniedzu atpakaļ neizdzerto dzērienu un, neko nesacījusi, atgriezos iepriekšējā vietā, lai pievērstos Kaoru uzmanīšanai.
- Tas, ka tu turpināsi sēdēt šeit, nepalīdzēs viņam ātrāk pamosties, Rens ieteicās.
- Es zinu, ļoti īgni atrūcu. Gribēju pateikt, lai puisis liek man mieru un ļauj pabūt vienatnē ar sevi un Kaoru, Daniela klabināšanos un kluso purpināšanu zem deguna. Pēdējās šeit pavadītajās minūtēs biju paguvusi novērtēt šo cilvēku, man viņš jau gandrīz patika, jo necentās uzturēt sarunu. Vēloties vientulību, sapratu, ka draudzīgā un laipnā Rena personība lāgiem var ari kaitināt. Cerēju, ka viņš ātri vien uzminēs, ka labāk neuzsākt nekādu diskusiju. Par nelaimi, tik labi viņu vēl nepazinu, lai paredzētu puiša izturēšanos, tāpēc kļūdījos. Viņš paņēma krēslu un apsēdās man līdzās. Ļoti smagi un grūtsirdīgi nopūtos.
- Klau, izspiedu cauri sakostajiem zobiem, es būtu ļoti pateicīga, ja tu šeit nepaliktu.
- Oho, mēs pat vēl neesam kārtīgi iepazinušies, bet es jau esmu tevi nokaitinājis? Rens bija manāmi pārsteigts.
- Tu neesi vienīgais. Ja vien es varētu izvēlēties, labprāt dotos atpakaļ uz pilsētu un ietu uz Drošības pārvaldi vai jebkuru tuvāko iecirkni, sameklētu kādu pietiekami svarīgu personu un izstāstītu viņam visu līdz pēdējam sīkumam par to, ko esmu piedzīvojusi pēdējo pāris dienu laikā, iedziļinoties visos faktos.
Rens pielēca kājās tik strauji, ka ar blīkšķi apgāza krēslu. Jauneklis sagrāba mani aiz rokas un pārskaities pierāva augšā. Viņa acīs es ieraudzīju tik nekontrolējamas dusmas, ka sāku trīcēt.
- Tu to nedomāji nopietni! viņš nošņācās.
- Domāju gan, atcirtu un centos izraut roku no puiša krampjainā tvēriena. Tāpēc jūs atgriezīsiet manu draugu normālā stāvoklī, un pēc tam mēs iesim prom.
Doties uz šejieni bija mana lielākā kļūda! Kāpēc gan es tik ļoti nobijos no Nironas kārtības sargu iespējamā soda un mātes ārdīšanās?
Rena pirksti sažņaudza manu roku vēl ciešāk. Jutu asaras noritam pāri vaigiem.
- Atlaid viņu! Dzirdēju stingru pavēli. "Laboratorijā" bija ienākuši Kaito un Akusei. Rens atbrīvoja mani un atkāpās. Uzlūkoju abus ienācējus ar tikpat dusmīgu skatienu, ar kādu gaišmatis bija urbies manī.
- Ja kāds no jums abiem beidzot nepaskaidros visu smalki jo smalki, kas šeit galu galā notiek, tad… nespēju atrast piemērotākus draudus.
- Kaoru smadzenēs grasījās ielauzties valdības sūtīta programma, ar kuras palīdzību varētu noskaidrot jūsu atrašanās vietu. Daniels bija atstājis savus svētos aparātus un pienācis klāt pārējiem.
- Skaidrs, automātiski noteicu, bet vienlaikus apzinājos, ka man taču nav ne mazākās nojausmas, ko īsti puisis tikko kā bija pateicis. Par laimi, viņš to saprata no manas trulās sejas izteiksmes un turpināja skaidrojumu:
- Šādas kontrolprogrammas ir visai izplatīta parādība. Pieļauju: tev ir zināms, ka tās tiek regulāri izsūtītas, lai pārliecinātos par bioaparāta darbību.
Piekrītoši pamāju.
- Diemžēl tā daļa, ko tu nezini, ir vissvarīgākā šajā shēmā. Valdība savai ērtībai izveidojusi ari citas programmas. Liela daļa no tām ir paredzēta, lai ielūkotos cilvēku prātā. īsi sakot lai VIŅI varētu novērot to, ko tu domā, ko jūti, ko dari. Un tad, ja rodas nepieciešamība, to ari kontrolēt.
Es sastingu. Mēmi lūkojos uz apkārtējiem, nespējot apjēgt, vai tas, ko tikko dzirdēju, ir patiesība vai arī kaut kas nav kārtībā ar manu dzirdi. Pieķēros pie krēsla atzveltnes, jo telpa sašūpojās acu priekšā.
- Vai tu gribi sacīt, ka mūs pastāvīgi kontrolē? jautāju aizlūzušā balsī. Daniels piekrītoši pamāja.
- Visus tos cilvēkus, kuriem ir iemontēts bioaparāts, ir iespējams pilnībā kontrolēt. Tieši tā valdība panāk, ka pilsētā pastāv absolūta kārtība un paklausība. Visu domas tiek novērotas, un sliktās, liekās, nevajadzīgās domas iznīdētas. Vismaz tāds bija šī projekta sākotnējais plāns. Kā jau ikviens cilvēks, ari Viņi ir kārdināmi. Šoreiz Viņu interesēs ir izmēģināt to, cik ļoti ir iespējams ietekmēt cilvēku domāšanu.
Sāku pamazām saprast, KO Daniels bija stāstījis.
- Vai tiešām vadītāji ir izstrādājuši kaut ko tik… traku? izdvesu, pamīšus skatoties te uz Dānieļu, te uz Kaito. Abi vienlaikus pamāja.
- Viņi ir gatavi ne tikai uz to, Rens, man aiz muguras nopūties, sacīja. Dusmu uguns viņa acīs bija nedaudz apdzisusi.
- Tas nozīmē, ka ari es un Kaoru…? Jauneklis drūmi pamāja. Vai man tā tikai šķita vai arī telpā tiešām bija ieplūdis ziemīgs aukstums?…
- Tāpēc man jums visiem ir paziņojams kāds interesants fakts, Daniels no jauna pievērsa mūsu uzmanību sev. Pirms tam gan patiešām vēlos lūgt piedošanu, ka, neko nepaskaidrojis, uzdrošinājos izslēgt tavu draugu. Esmu pārliecināts, ka tas viņam nav kaitējis un jau drīz zēns pamodīsies. Papurināju galvu, tā norādot, ka viss ir labi un atvainošanās nav nepieciešama. Gribēju pēc iespējas ātrāk uzzināt, kas viņam ir sakāms.