- Vai tev zināms, kā strādā bioaparāts? puisis jautāja un pabīdīja lielās brilles augstāk uz deguna.
-Jā, atbildēju. Bioaparāts saņem signālu no nervu galiem ķermenī un pārraida informāciju galvenajai iestādei, kas šos datus saņem, apstrādā un sūta atpakaļ uz aparātu papildinātā veidā.
- Ja mēs neiedziļināmies niansēs, tad tava atbilde ir visai precīza. Daniels atzinīgi pasmaidīja. Sūtot atpakaļnākošo signālu, sistēma automātiski palaiž arī kontroles kodu, tā sauktās "pretvīrusu" programmas. Šis apzīmējums nepieciešams cilvēku nomierināšanai. Reāli tās neattīra aparātu no nekādiem vīrusiem. Tie attīra cilvēku pašu no, kā valdībai šķiet, nelāgām domām. Brīdī, kad Brendons iesteidzās telpā ar manis doto bioaparāta apturēšanas ierīci, es monitorā uzmanīju jūsu abu domu viļņu garumu un pamanīju, ka vadības programma aizsūtījusi spēcīgāku "pretvīrusu". Viņi jūs meklēja, un man nekas cits neatlika kā atslēgt tavu draugu.
- Varēji vismaz pabrīdināt, kas notiks un cik nepatīkami tas būs, ierunājās kāds mums aiz muguras. Ar sajūsminātu spiedzienu apcirtos apkārt. Uz vecā dīvāna, izskatoties stipri samīcīts, sēdēja Kaoru un berzēja galvu.
Pieskrēju pie viņa un apskāvu. Biju tik ļoti priecīga, ka draugs beidzot ir atguvies.
- Paldies par galvassāpēm, Kaoru nīgri noburkšķēja. Es izbijusies atlaidu viņu. Akusei apmierināti māja.
- Cik daudz tu dzirdēji? jautāja Daniels.
- Visu, kopš sākāt runāt par to, ka valdība mūs padarījusi par nez kādām vadāmām lellēm, uzmanot mūsu domas.
- Jauki, tad jau man nevajadzēs to visu atkārtot vēlreiz. Daniels nokrekšķējās un atsāka lekciju. Nobloķēju viņa signālu un palaidu pretī viltus programmu. Ilgi koda aizstājējs neizturēs, taču esmu ieguvis vismaz dienu drošībā. Šobrīd tie mērgļi jūs meklē kaut kur otrā pilsētas galā. Patīkamu laika izšķiešanu! Jauneklis iesmējās.
Sēžot blakus Kaoru, domāju par to, ko tikko kā biju uzzinājusi. Vēl joprojām likās neiespējami, ka eksistē kāds vai kādi, kas varētu KONTROLĒT MANAS DOMAS. Man nekad nebija licies, ka rīkojos, kādas citas personas vadīta. Līdz šim biju pilnīgi pārliecināta, ka man pašai ir sava brīvā griba, ka daru to, ko vēlos.
Atcerējos, ko bērnībā tika sacījis tēvs:
"Airī, tu esi brīvākais cilvēks šajā pasaulē, un man ir liels prieks par to, ka tā vari būt tieši tu, meitiņ." Šos tēva savulaik sacītos vārdus toreiz īsti nesapratu, tomēr tie bija atstājuši uz mani pietiekami lielu iespaidu.
- Vai tā tiešām ir? ldusi jautāju. Visus mūs novēro? Mēs esam ieslodzīti krātiņā, no kura netiekam ārā?
Cik ļoti gan es vēlējos, lai Daniels pateiktu, ka ir kāda iespēja, kā no tā visa izbēgt. Puisis tikai pasmaidīja, un viņa acīs es redzēju sapratni.
- Jā, kad man to pavēstīja pirmo reizi, es ari tam nespēju noticēt. Ir sarežģīti aptvert to, kas ir patiesa brīvība, kad esi visu dzīvi uzskatījis, ka tev tāda pieder.
- Un to nekādi nevar mainīt? Mana balss izklausījās tik neparasti sveša, it kā nerunātu es, bet gan kāds cits, kāda nezināma persona.
- Var! iesaucās Kaito. Ren, vai tu nebūtu tik laipns?
Gaišmatis pamāja, piegāja man klāt, atlocīja sava tumšā krekla vienu garo piedurkni un parādīja plaukstas virspusi. Paskatījos uz to un jutu, kā sirds izlaiž vienu sitienu. Tur, kur man bija redzams tik ierastā bioaparāta svītrkods, Rēnam nebija nekā.
- Mēs šeit nodarbojamies ar šādas tādas novatoriskas tehnikas izstrādi, sacīja Daniels. Bija skaidri redzams, kurš šo tehnoloģiju izstrādā, kopj un uztur.
- Kā…? Vārgs čuksts. Vairāk neko nespēju izdvest. Atcerējos to, ka bioaparāti tiek pievienoti katram Nironas pilsonim uzreiz pēc dzimšanas. Precīzi nezināju, kā tas tiek izdarīts, taču nojausma teica priekšā, ka tā ir loti piņķerīga procedūra. Līdz ar to šāda aparāta izņemšana būtu tikpat sarežģīta, varbūt vēl grūtāka un pat bīstama dzīvībai.
- Diemžēl, iebilda Kaito, tas ir viss, ko jums drīkstam izstāstīt. Tagad jums pašiem ir jāizdara izvēle. Jutu, kā uz mani skatās visi sanākušie. Šo cilvēku skatieni bija neparasti asi un nepielūdzami.
- Kāda izvēle? iejautājos, lai gan nopratu, kādu atbildi "komanda" sagaida.
- Dzīve jūsu priekšā nolikusi divus ceļus. Šajā brīdī jūs varat izlemt atgriezties Nironā, iespundēt sevi dziļāk jums izliktajos krātiņos un nekad no tiem neizkļūt laukā. Dzīvot kontrolētos melos un nemūžam neiegūt īstu brīvību. Vai ari atteikties no bioaparāta un mirt!
"Mirt?" kāda skaļa balss iekliedzās manā prātā. Priecājos, ka vēl joprojām sēžu uz dīvāna, citādi būtu varējusi nokrist. Pieķēros Kaoru. Puisis izskatījās apjucis, nobijies un vēl joprojām nedaudz saburzīts.
- Lai atbrīvotu sevi, ir jāmirst. Tā tas ir bijis vienmēr. Tiek pārrakstīts kods, bioaparāts izņemts, dati dzēsti, un jūs vairs neeksistējat, dzirdēju Akusei runājam. Dzirdēju, kā Daniels dodas pie sava datora. Dzirdēju, ka Rens viņam seko. Ar mums palika tikai Kaito un Akusei.
- Jums nav jāizlemj uzreiz. Zinu, ka viss ir pārāk pēkšņi un ka tas nav vienkārši. Diemžēl mums nav tik daudz laika. Ir ļoti būtiski mainījušies spēles noteikumi, tāpēc nāksies pasteigties, skaidroja Kaito un pagriezies devās uz durvīm. Nonācis līdz tām, vīrietis satvēra metāla aizbīdni un, pirms iziet no istabas, uzsauca:
- Šī būs jūsu vienīgā iespēja. Apdomājiet savu izvēli rūpīgi!
Visapkārt slapstījās tumsa, pieskaroties man ar savām vēsajām ķetnām. Vienubrīd šķita, ka kļūs slikti, tad savādā kņudēšana vēderā pārgāja. Galva dunēja, it kā tajā darbotos motors. Mans prāts bija pārāk noslogots, tas droši vien ari izraisīja dunošo spiedienu. Pirms pusstundas (bet varbūt ari agrāk, biju jau pazaudējusi jebkādu laika izjūtu) ienāca Rens, uzaicinādams vakariņās pievienoties pārējiem. Pieklājīgi atteicos, turpretī Kaoru, mirkli svārstījies, tomēr nolēma iet Rēnam līdzi. Viņš jutās izsalcis un vēl joprojām izskatījās nelāgi. Gaišmatis apsolīja, ka aizvedīs manu pārinieku pie vietējā mediķa, lai pārbauda, vai ar puisi patiesi viss ir kārtībā, sacīdams, ka parasti cilvēki no šāda veida eksperimentiem atkopjas daudz ātrāk. Daniels piecēlās, lai piebiedrotos Rēnam, un es paliku viena. Iekārtojos uz pagalam izgulētā dīvāna un apņēmu ceļus ar rokām. Sūrstēja acis, tāpēc nolēmu tās aizvērt, lai nejustu nepatīkamo graušanu.
Iztēlē uzpeldēja dažādas ainas. Redzēju sevi agrā bērnībā. Vieni no pirmajiem mirkļiem, kurus nebiju aizmirsusi. Kailām kājām es skrienu pa digitālo neaizmirstulīšu lauku pie mājām. Mīkstā zāle, par spīti tam, ka ir mākslīgi veidota, kutina manas pēdas. Šīs sajūtas rodas tikai tādēļ, ka tiek sūtīts signāls uz manu bioaparātu. Māte un tēvs sēž zem ozola un mani vēro. Abi smaida. Skaidri atminos, cik maiga bija vecāku sejas izteiksme, cik gaišas viņu acis. Es pieliecos un noplūcu vienu neaizmirstulīti. Trauslā puķīte sairst pikseļos manos mazajos bērna pirkstos. Pārsteigta ieplešu acis. Apsēžos uz zemes un ilgi vēroju, kā pa citu neaizmirstulīti rāpo liela skudra. Gribu tai pieskarties, taču, kad paceļu roku, kukainis maina krāsu, negaidīti pārvēršas par strīpainu kameni un aizlido. Pļava ar mani spēlējas. ŠI rotaļa man patīk. Pielecu kājās un mediju kukaini, kas turpina mainīties ikreiz, tikko esmu to notvērusi.