Nākamā aina. Tēvs tur mani rokās, sev cieši piespiedis, un klusi kaut ko dungo. Ne melodiju, ne dziesmas vārdus nespēju atsaukt atmiņā, taču atcerējos vīrieša jauno, skaisto seju. Viņa silto un spēcīgo roku pieskārienus. Biju drošībā un pasargāta. Zināju, ka nekad nevēlētos, lai šis mirklis beigtos.
Lielu daļu savas bērnības pavadīju kopā ar vecākiem, taču pēc tam, kad abi ieguva paaugstinājumu un pārgāja uz citu kantori, tikos ar viņiem daudz retāk. Dažreiz saņēmu kādu ziņu vai arī zvanu. Jutu, ka šobrīd ļoti gribu viņus satikt. Pieglausties tēva siltajam augumam, vēlējos, lai viņš apņem mani ar savām spēcīgajām rokām, apskauj cieši jo cieši un, dungojot to pašu patīkamo melodiju, nomierina mani. Iemidzina. Stāsta, ka viss ir vislabākajā kārtībā, ka dzīvē nav nekā bīstama vai baisa. Gribēju sajust to, kā digitālās neaizmirstulītes izplūst cauri pirkstiem kā smiltis, izgaistot nebūtībā, kā mākslīgā zāle kutina kājas, dzirdēt to, kā māte un tēvs smejas, vērojot mani ķerstām nenotveramo kukaini pagalmā. Jā, tie visi bija meli, un es to lieliski apzinājos, taču, vienalga, vēlējos, lai tēvs tos saka.
Negaidīti es izjutu nožēlu, ka tā ari nebiju iemācījusies spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Bērnībā gribēju kļūt pianiste, jo mātei ļoti patika mūzika, īpaši klavierspēle, tomēr ātri atsacljos no šī sapņa un izlēmu iet tēva pēdās. Daudz lasīju, labi mācījos, brīvajā laikā aizrāvos ar prāta mīklām un spēlēm, taču negūstot no tā patiesu gandarījumu, vien redzot lepnumu Suzuki Takeo acīs, kad viņš lūkojās uz mani.
Vēsa gaisa plūsma pārskrēja pāri manam augumam. Nodrebinājos. Sēdēt tumsā vienai bija visai neomulīgi, taču, ja es elpoju lēni un centos saglabāt mieru, tad pamazām izdevās pierast pie apkārt dzirdamajām skaņām.
"Airi, kā gan tev izdevās tik ļoti sarežģīt savu dzīvi?" jautāju sev, viegli pavīpsnājot. Kurš gan to būtu domājis, ka reiz kādu dienu (un jo īpaši, ka šī "kāda diena" pienāks tik drīz!) es sēdēšu vienatnē, tumsā, nepazistamu cilvēku nemīlīgajās dzīvojamās telpās, apsverot teju pilnīgi traka cilvēka piedāvājumu izņemt no mana organisma bioaparātu.
Pēkšņi ļoti skaļi un nervozi iesmējos.
"Airī, atbilde taču ir skaidra! Abi ar Kaoru jūs dosieties mājās!"
Dīvāns man blakus nedaudz ieliecās. Lēnām pavēru visu laiku ciet turētās acis. Gaišie mati iedegtā lukturīša puskrēslā izskatījās pelēcīgi bāli, brūnās acis kā divi tumši atvari.
- Neteikšu, ka mani tas tik ļoti interesē, bet… Rens ierunājās pirmais. Vai tu vienmēr sēdi tumsā viena pati, tik spocīgi baisi smejoties?
Jutu, cik ātri sakarst vaigi.
- Protams, nē, es tā… nemēdzu darīt vispār, kā pieķerta nedarbā, noliedzu. Atkal aizvēru acis un vēl ciešāk piespiedu rokas ceļgaliem. Labprāt palūgtu jauneklim, vai nevar aizņemties kādu jaku vai segu, lai nebūtu tik auksti, taču nolēmu izlikties, ka man nesalst. Gaidīju, kad Rens atsāks sarunu par kādu mazsvarīgu tematu. Puisis šķita tāda tipa cilvēks. Likās, ka viņš varētu runāt jebkurā laikā un vietā par pilnīgi jebko, neizprotot vai arī neiedziļinoties situācijā vai faktā, ka kāda konkrēta persona tobrīd nevēlas sarunāties. Bet Rens klusēja, vienkārši sēžot man blakus. Laikam jau biju kļūdījusies, tik nekritiski spriežot par cilvēku. Parasti apkārtējo izprašana man padevās visai lietpratīgi. Jāatzīst, iepriekš pazītie cilvēki mani pārsteidza reti. Tagad atskārtu, ka, ļoti iespējams, visu šo gadu gaitā sastaptie garlaicīgie, šabloniskie cilvēki sevi paši tādus nemaz neizveidoja. Varbūt valdība ievadīja cilvēkā arī citus datus, ja jau spēja novērot mūsu domas un…
Pielēcu kājās tik strauji, ka sagriezās galva. Kā gan es varēju palaist garām ko tik svarīgu!? Laikam jau, uztraucoties par Kaoru un īsti neapjēdzot notiekošo, nepaguvu par to aizdomāties. Man taču arī ir bioaparāts! Mani neizslēdza brīdī, kad Kaoru domas tika novērotas. Par mani Daniels vispār nebija uztraucies.
- Viņi taču var mūs atrast ne tikai caur Kaoru! nočukstēju.
- Tu tikai tagad to saprati? viņš sacīja tā, it kā apsūdzētu mani pilnīgā idiotismā. Vaigi šķita vēl karstāki nekā pirms tam. Zināju, ka viņam ir taisnība.
- Neuztraucies, gaišmatīt, tev nekas nedraud. Daniels ir uzlicis bloķēšanas signālu. Viņš jūs novēro, pat nebūdams šeit, tāpēc nestreso, apsēdies, nomierinies. Labāk atgriezies pie… lai arī ko tu tur darīji iepriekš.
Pamāju. Paklausīgi apsēdos uz dīvāna un dzirdēju, kā Rens iesmejas.
- Labs meitēns, puisis atzinīgi noteica. Nākamajā mirklī jutu, kā manai matu kodaļai pieskaras viņa plauksta. Tā bija silta. Rens sabužināja manus matus. Šis pieskāriens lika sajusties ļoti mājīgi. Sāku pamazām saprast, kāpēc manī radās tās dīvainās izjūtas, kad pirmoreiz dzirdēju puiša balsi. Par spīti tam, ka Rens, kā šķita, ne vienmēr izprot situāciju, par spīti tam, ka es par viņu tikpat kā neko nezināju, jutos tā, it kā mēs būtu tikušies kaut kad ļoti sen un sadraudzējušies, laika ritumā pazaudējot kontaktus un nu atkal sastopoties. Savāda, neizskaidrojama izjūta, taču ļoti, ļoti patīkama.
- Tev ir auksti?
- Nē, es meloju. Negribēju viņu apgrūtināt. Rens bija izrādījis pietiekami daudz laipnības svešai meitenei.
- Es tev neticu, puisis sacīja. Piecēlies viņš piegāja pie skapja un izņēma laukā lielu adītu džemperi. Viņš pasvieda to man un atgriezās atpakaļ. Džemperis bija kādas trīs četras reizes par lielu, uz mana auguma kļūdams par ko līdzīgu biezai kleitai. Pateicos, uzvelkot silto apģērba gabalu. Ievīstījos tajā līdz zodam un, nedaudz pavirzoties uz leju dīvānā, atspiedu rokas pret atzveltni, un atlaidos tā, lai varētu redzēt jaunekli. Es tā izdarīju ne jau tādēļ, ka vēlējos sēdēt puskrēslā, apbrīnot Renu kā nez kādu dievināmu statueti, nebūt. Vienkārši apziņa, ka šobrīd kāds atrodas blakus, palīdzēja. Pat ja šis kāds bija pilnīgi nepazīstams cilvēks.
- Tavs draugs ēd un jūtas ļoti labi, Rens pavēstīja. Apmierināti pasmaidīju.
Man par to ir patiess prieks, atzinu, jo tā ari bija. Kā gan es varētu nepriecāties par to, ka viņi nav nodarījuši Kaoru neko ļaunu?
Neveiklā saruna atkal apsīka. Es pievēru acis. Kaut ari šis dīvāns bija vecs un pagalam izdilis, uz tā gulēt nu jau šķita ļoti ērti, it īpaši salīdzinājumā ar pagājušo nakti, kuru pavadīju uz vēsas un cietas grīdas. Jutos nogurusi, gribējās gulēt. Aizmigt uz vairākām stundām, varbūt pat dienām. Nepamosties. Aizsviest prom visas mokošās problēmas.
Pasaule sāka lēnām riņķot man apkārt, laiks it kā sajūtami slīdēja uz priekšu, taču mani vairs nekas neinteresēja. Tik ļoti gribējās nedomāt, aizmirsties monotonajā zumēšanā. Mīkstajā džemperkleitā bija silti un patīkami. Visas raizes un uztraukumi pamazām izgaisa no prāta. Sāku slīdēt lejup pa dīvāna virsmu. Nezināju, kur nolaidīšos, taču tas nešķita pietiekami nozīmīgi, lai piesaistītu manu uzmanību. Atminējos, ka kaut kur pavisam netālu sēž Rens. Jauneklis noteikti neļaus man nokrist.
Miega saldās, lipīgās rokas vijās matos, acu plakstiņos, skropstās.
Viegla pūsma kutināja kaklu. No kurienes tā nāca?
Turpināju slīdēt nebūtībā. Varbūt atrados jau pavisam citā izplatījumā, citā galaktikā. Vai maz bija tāda cita galaktika?
"Tā, Airī, kurš tev atļāva domāt?" pati sevi sarāju un gribēju iesmieties, taču tikai viegli pasmaidīju un, jūtot, kā galva atduras pret kāda ceļiem, iekārtojos vēl nedaudz ērtāk, izstiepjot kājas taisni. Kāds noglaudīja manu galvu. Gribēju palūkoties uz cilvēku, kura ceļus izmantoju par spilvenu, taču nogurums paguva salipināt plakstiņus, pirms es paspēju tos atvērt.