Piegāju pie skapja un noklepojos.
- No E līdz H, lūdzu. Atpazīstot manu balsi, atvilktne atvērās un pasniedza mazu mapīti. Paņēmu to un devos apsēsties pie galda, kur jau gaidīja Kaoru. Atvēru mapi un izņēmu no tās datotēkas informācijas pārnesēju. Piespiežot tā atskaņošanas programmas atvēršanas pogu, manā priekšā parādījās digitālais hologrāfiskais panelis. Noliku iekārtu uz galda un ar pirkstu pieskāros augšējam vārdam ekrānā. Parādījās informācija par klientu, un es ievilku elpu, lai to nolasītu, taču līdz tam netiku, jo pavērās kantora durvis. Telpā ienāca liela auguma cilvēks pusmūža vīrietis, mati viņam uz galvas bija krietni paretinājušies, taču izskatījās, ka spēka netrūkst. Pielēcu kājās.
- Airī san, Kaoru kun, labrīt. Redzu, jūs esat tikpat moži kā vienmēr. Skaļa balss pieskandināja visu telpu. Kautri pasmaidīju.
- Labrīt, Akusei sama, abi ar Kaoru sveicinājām priekšnieku paklanoties. Vīrietis palocīja galvu un ar rokas mājienu pieaicināja sev klāt.
- Man jums ir neliels uzdevums. Vai esat ar mieru?
Bijām gatavi jebkādam citam darbam! Akusei izvilka
no somas mazu mapīti. Nojautu, ka tajā noglabāts datotēkas disks vai kas tamlīdzīgs vismaz mapes lielums atbilda simtiem citu, kuras glabājās pāris soļu attālumā pa labi lielajās atvilktnēs.
- Kas tieši mums jā…? nepaspēju pabeigt jautājumu, jo firmas vadītājs ieslidināja gaišo mapi man rokā.
- Šodien būs jāizpilda visai neraksturīgs darbiņš. Tas ir īpaši svarīgi, un es jums uzticos. Vajadzēs pastrādāt par kurjeriem, uzdevums vienkāršs nogādāt šo informāciju klientam vajadzīgajā adresē.
- Vai tad to nevar pārsūtīt? Palūkojos uz stūrī stāvošo iekārtu. Tā bija cilindriska ierīce ar atveri vienā galā. Parasti tajā novietoja vajadzīgo informāciju un tā acumirklī nonāca mūsu klienta mājās. Atomu sadalīšana un savienošana ideālā formā mūsdienās tehnoloģijas tiešām bija progresējušas.
- Diemžēl tas nebūtu labākais variants. Un lieta ir pārāk svarīga, lai es uzticētos tam mēslam. Tu lieliski zini, kā gadās ar tehniku tā mēdz niķoties, kaut kas neizdodas, un viss datotēka pazudusi un jāsāk strādāt no sākuma. Tādēļ… Vīrietis parakņājās nedaudz nošļukušo bikšu kabatā un izvilka no tās mazu, pogai līdzīgu priekšmetu. …šajā datu pārnesējā ir visa nepieciešamā informācija. Kartē atzīmēta vieta, kur jānokļūst.
Akusei pasmaidīja, un es saprotoši pamāju. Ieliku datu pārnesēju kabatā un mapi plecu somā. Pēc mirkļa abi ar Kaoru izgājām ārā no biroja ēkas.
- Jāpalūr, kurp mūs sūta, jauneklis ierosināja. Es viegli pieskāros ar īkšķi mazā ripuļa virsmai, un tūlīt pāris centimetru virs tā parādījās kartes hologrāfiskais attēls, kurā mirgoja divi sarkani punkti. Viens no tiem bijām mēs paši, otrs mērķis, līdz kuram jānonāk.
- Rūpnīcu rajons, Kaoru, izpētījis attēlu, pārsteigts konstatēja, un es, izslēdzot datu pārnesēju, atkal noslēpu to kabatā.
- Vai tad tur ir… droši? jautāju, jūtot, kā nevilšus nodrebu. Vēl pirms pāris dienām tīmeklī biju lasījusi ziņas par to, ka ielu kautiņos savainoti vairāki mūsu skolas jaunieši un tas noticis netālu no rūpnīcu rajona.
- Es domāju, ka priekšnieks mūs nesūtītu bīstamā uzdevumā. Varbūt sliktā slava ir vien tukšas baumas? Kaoru minēja. Cerīgi palūkojos uz jaunekli.
- Interesanti, kādēļ gan Akusei mūs turp sūta? Kas gan ir tik svarīgs, ka to nevar uzticēt pārsūtīšanai?
- Gan jau uzzināsim, Kaoru atbildēja un nometa zemē liddēli. Es, riebumā saviebusies, ka vēlreiz būs jāpārdzīvo lidojums, uzkāpu uz tā.
Atspēries pret zemi, jauneklis ievilka dziļi plaušās pilsētas attīrīto gaisu, un mēs lēnām pacēlāmies. Pamanīju to, ka Kaoru ir ļoti labs sērfotājs, jo spēj pielāgoties gan vēja plūsmām, gan apkārtējai gaisa satiksmei, caur kuru jauneklis prasmīgi izmanevrēja, lai nokļūtu virsējā pilsētas gaistelpas slānī, kas paredzēts liddēļu izmantotājiem.
- Tas šķiet nedaudz dīvaini, ka Akusei mūs sūta šādā uzdevumā. Vai tu kādreiz jau esi pildījusi kurjera pienākumus? Kādēļ uzticēt to tieši mums, nevis kādam citam dienestam?
Neziņā paraustīju plecus un pavēru muti, lai atbildētu, taču Kaoru paātrināja lidojumu, es sarijos gaisu un kādu brīdi nespēju izdvest ne skaņas. Dzirdēju, kā skaļi iepīkstas mans bioaparāts, kas liecināja, ka man atkal ir paātrināta sirdsdarbība.
"Tikai pamēģini to komentēt, un es tevi piekaušu, Kaoru!" nodomāju.
- Aiziet! draugs iebļāvās, un, ja nebijis vēja, kas sitās manās ausīs, es būtu nedaudz apdullusi no tik skaļa kliedziena.
Jauneklis prasmīgi līkumoja starp augstceltnēm, kamēr es, bailīgā zaķapastala, biju cieši iekrampējušies puiša viduklī un drēbēs, cerot, ka izdosies neizkustēties.
- Lieliski! Kaoru sauca. Viņam nu gan patika ekstrēmi piedzīvojumi! Pēc kādas īpaši straujas virāžas sāka šķist, ka visi orgāni ir apmainījušies vietām. Jau atkal jutu uzmācamies nelabumu un klusībā pie sevis lūdzu: kaut nevajadzētu uz kāda galvas atstāt šīsdienas pieticīgās brokastis!
Augums trīcēja, un es biju paguvusi lūgt piedošanu visiem saviem mīļajiem un atvadīties no mierīgās dzīves, un pat iztēloties to, kāda izskatīsies mana kapa kopiņa, kad mēs beidzot apstājāmies un es varēju atgūt normālu sirds ritmu, kā arī mierīgi uzelpot. Pasteberēju dažus soļus pa ietvi, pārbaudīdama, vai visi locekļi darbojas, un atslīgu pret kādas vecas ēkas sienu.
- Burvīgs lidojums! Kaoru sajūsmināts nolēca no dēļa.
- Runā tikai par sevi… izdvesu. Vēl joprojām nebiju spējīga atgūt balsi. Ķermenis arvien vēl drebēja.
- Nu ko, tālāk kājām, jauneklis sacīja, atkal sniedzot man roku un palīdzot pieslieties. Mirkli pasvārstījusies praktiskos prātojumos, vai nevajadzētu vēl pagaidīt, lai atgūtos un nomierinātu satraukto prātu, garu un miesu, tomēr piecēlos un, atvērusi acis, palūkojos apkārt. Pārsteigums pārslīdēja pāri manai sejai.
Mēs atradāmies pilsētas tālākajā daļā rūpnīcu rajona pašā nomalē. Skatījos uz Kaoru. Ar nepatiku aptvēru, ka atpakaļ nāksies mērot tādu pašu ceļu, un jau atkal šķita, ka vēderā kaut kas sāk aizdomīgi vest riņķa danci. Ardievu, pusdienas! Šodien pabadošos.
- Kāda ir adrese? jauneklis jautāja. Izņēmu no kabatas datotēku un pasniedzu viņam. Kaoru ielūkojās kartē un pasmaidīja.
- Tepat jau vien ir. Ejam, pāris minūtēs būsim galā. Viņš norādīja uz priekšu.
- Klau, vai esi pārliecināts, ka šeit ir droši? vaicāju, uzmanīgi vērodama apkārtni.
- Neuztraucies, netici visām muļķībām, ko stāsta. Un ja kas… Puisis pacēla uz augšu rokas, cenšoties sasprindzināt to kefīram līdzīgo masu, ko pats dēvēja par muskuļiem. Es tevi aizstāvēšu!
- Paldies, nomierināji! Nostenējos un negribīgi panācu tuvāk jauneklim, pieķeroties pie viņa pleca, domās jau izstrādājot bēgšanas plānu un lēšot, cik ātri es spētu paskriet pēc nesen notikušā "burvīgā" lidojuma.
- Trīsdesmit divi, trīsdesmit trīs… Kaoru pētīja izgaismotās mājas numuru plāksnītes. Daudzas no tām bija sašķiebušās, dažās raustījās gaismiņas, citas vienkārši bija atteikušās darboties, kā nākas, numuru vietā rādot nesaprotamas zīmes. Ar katru soli, ko spēru nomales rūpnīcu rajonā, man šeit nepatika aizvien vairāk. Ziņās šī vieta parādījās ļoti bieži, pārsvarā ielu huligānu nodarīto postījumu dēļ. Biju dzirdējusi arī nostāstus, ka ir kāds valdībai nelabvēlīgs grupējums, kurš uzturoties vienā no pamestajām ēkām. Bez huligāniem un noziedzniekiem šeit dzīvoja vien nabadzīgie rūpnīcu darbinieki.