Выбрать главу

Negaidīti tumsu pāršķēla sarkans uzplaiksnījums. Satraukta ieurbos melnumā, vēlēdamās saskatīt, kas tas bija, taču sajutu, ka nespēju pakustēties.

"Neuztraucies, viss ir normāli," nomierināju pati sevi, lai atkal atsāktu iepriekšējo nodarbi liego peldi bez­nosacījuma telpā, laikā un vēl kādā reibinošā dimensijā, taču ilgi man tas neizdevās. Jau pēc dažām sekundes desmitdaļām atkal ieraudzīju sarkano uzplaiksnījumu pāršķeļam tumsu. Tas aizšāvās man garām kā krītošs meteorīts. Centos noķert gaismas avotu, tomēr nespēju pagriezt galvu vajadzīgajā virzienā. Pavēlēju tai kustē­ties. Nekādas reakcijas.

"Kas notiek?" uztraukti jautāju pati sev, taču atbildi, protams, nesaņēmu. Vien klusā zumēšana man apkārt pina neatšķetināmā mudžeklī telpas vadus, kas savieno­jās ar aparatūru. Iedomājos, ka varētu mēģināt piecelties un kaut ko pateikt, taču ari tas neizdevās. Ķermenis vienkārši neklausīja manām vēlmēm.

"Viss, pietiek! Celies, laiks doties, neguli!" dusmīgi uzsaucu, taču ar to neko nepanācu. Lūpas bija aizdarītas, plakstiņi vaļā nevērās. Nākamais spožais uzliesmojums pāršķeļot tumsu daudz tuvāk nekā iepriekš, lika apžilbt. Pie visiem svētajiem un nesvētajiem gariem, kas tas bija?

Nu jau gribējās kliegt, taču zināju, ka to vienkārši nespēju. Visiem gribas un prāta spēkiem pūlējos pie­spiest savu ķermeni kustēties.

Tumsa virs manis zibeņoja, piepildīta spilgtiem gaismas izvirdumiem. Mani pārņēma bailes. Ja nu man nekad neizdosies pamosties? Ja nu vienkārši nesanāks? Uz mūžiem palikšu iesprostota šajā savādajā, neizskaid­rojamajā kosmosā.

-   Airi… Dzirdēju vāju čukstu sev pie auss, taču jo­projām nespēju pagriezties, lai palūkotos uz runātāju.

"Kas tu esi?" automātiski nodomāju.

-   Airi… Atkal dzirdēju to pašu čukstu. Centos atpa­zīt balsi, taču tā bija tik klusa un neizprotama kā vārga atblāzma no reālās personības, kam šī balss piederēja īstajā pasaulē, tā ka nespēju to atšķirt no citiem sajūtu iespaidiem. No dūkoņas, no zibeņošanas, no… Jā, kas bija tā pēdējā skaņa, kuru dzirdēju? Uzmanīgi ieklausījos. Šobrīd vajadzētu priecāties par to, ka vismaz šī maņa man nav vēl atņemta.

Vai tie bija… smiekli? Aizturēju elpu un cauri visiem citiem trokšņiem saspringti meklēju to vienu, to īsto to, kurš šķita kā glābiņš no šīs vīzijas.

Pasaule sagriezās. Tik strauji, ka gribējās vemt. Būtu to ari izdarījusi, bet nespēju. Domas galvā izjuka, izsprūkot no loģikas ķēdītes kā pērles no kreļļu virtenes.

Spilgts asinssarkanas gaismas uzmirdzējums! Apžil­bums! Vairākas sekundes nevarēju saskatīt neko un tad pamazām sāku izšķirt to, kas atradās ap mani. Tā bija gaiša, balta istaba. Uz grīdas mīksts paklājs. Manas kailās pēdas tam pieskārās. Aptvēru, ka atkal varu kustēties. Ar atvieglojumu nopūtos. Ieraudzīju to, kura smieklus biju dzirdējusi. Mazs meitēns, sēžot uz grīdas, turēja rokās zīmēšanas kociņu un uz liela ekrāna vilka dažādus muļ­ķīgus tēlus. Interesanti: vai bērns mani redz vai ne? Pavi­cināju roku, taču mazā nelikās ne zinis par šo kustību.

Pieņēmu, ka esmu nemanāma. Piegāju un paskatījos viņai pār plecu. "Mamma, tētis, es un brālītis," to vēstīja zīmējums. Pasmaidīju, vērojot, cik nemākulīgs un haotisks izskatās meitenes darbs. Taču acīmredzot viņa par to neraizējās. Atglaudusi gaišos, plānos matus, meitene tur­pināja cītīgi vilkt līnijas uz ekrāna. Apņēmīgs bērns. Intere­santi, cik mazajai ir gadu? Ne vecāka par četriem pieciem.

Ieinteresēta izpētīju istabu. Tā bija minimāli mēbelēta. Viens krēsls pie liela, plaša, gaiša loga. Pa to iespiedās mākslīgās saules stari. Visa pārējā telpa bija piekrauta ar virtuālajām grāmatām, datu ripuļiem un pārnesējiem un dažādiem citiem ar literatūru saistītiem priekšmetiem. Skaidrs atrados lasītavā. Piegāju pie kāda plauktiņa, uz kura stāvēja hologrāfisko bilžu attēlotājs, un palūkojos uz fotogrāfijām. Gaišmate, sēžot šūpolēs. Mazais mei­tēns un nedaudz vecāks puika, sadevušies rokās, plati smaidot. Abi kopā, spēlējoties ar pirmo virtuālo māj­dzīvnieku pelēku suni. Neapzināti pasmaidīju. Arī man tāds bērnībā bija. Atcerējos, kā mēdzu steigties mājās no skolas, lai ieskautu mazo suņuku savās rokās. Tālāk vēl pāris foto ar bērniem un viņu rotaļām. Brīdī, kad izlēmu, ka šajā hologrāfisko bilžu attēlotājā nav cita veida infor­mācijas, fotogrāfiju ar zēnu uz krēsla nomainīja nākamā.

Pirmajā mirklī šķita, ka es esmu pārskatījusies. Izber­zēju acis, taču attēls nemainījās, kā pašai Ūkās, uz krietni ilgāku laiku nekā pārējās bildes paliekot aparāta ekrānā.

Es redzēju ļoti skaistu ainu abus mazos, iepriek­šējos attēlos jau iepazītos bērnus, sadevušos rokās, un aizmugurē viņu vecākus manu tēvu un māti stāvam digitālo neaizmirstulīšu laukā.

Aiz muguras noskrapstēja durvis, un, tām atveroties, es pagriezos.

Tēti! iesaucās mazā meitene, pielēkdama kājās un pa galvu pa kaklu mezdamās uz priekšu, lai kristu ienākušā vīrieša apskāvienos.

Jutu, kā acis sariešas asaras. Jaunais vīrietis piekļāva mazuli sev klāt, noglāstīja viņas galvu un uzspieda lielu buču uz pieres.

-    Esmu atpakaļ, Airi, viņš sacīja. Mana sirds uz kādām sekundēm piecām septiņām šķita apstājamies pavisam. Nespēju noticēt tam, ko skaidri redzu. Tas bija pārāk nereāli.

Nolaidis mazo meiteni zemē, viņš paņēma to aiz rokas un, piegājis pie zīmējuma, labvēlīgi lūkojās uz to. Pasmaidījis viņš papliķēja gaišmatltei pa plecu un priecīgi sacīja:

-   Airi, tu esi ļoti talantīga. Turpini attīstīt savas pras­mes. Jebkas, ko tu spēj un iemācies, dzīves laikā tev noteikti noderēs. Nekad nešaubies par to, ka tu esi radīta veikt lielus darbus!

Meitēns piekrītoši pamāja.

-  Kad izaugšu, meitene atteica smalkajā maza bērna balsī, gribu būt tāda kā tu, tēt. Strādāšu lielā, svarīgā kompānijā un palīdzēšu cilvēkiem, tāpat kā tu to dari!

Redzēju, kā vīrieša seja apmācās. Meitene to nepama­nīja, taču es gan. Tēva acīs atspoguļojās dvēseles sma­guma skumjas. Kāpēc?

-   Un vēl, gaišmatainais bērns piebilda, es vēlos, lai tu būtu mans līgavainis! Es vēlos, lai tu paliec kopā ar mani uz visiem mūžiem.

Šis teikums ļoti sasmīdināja tēvu. Diemžēl smieklos varēja dzirdēt acīs esošās nomāktības atblāzmu.

-   Tev būs pavisam cits līgavainis, tici man. Kad tu pieaugsi, es būšu jau vecs.

-   Man nevienu citu nevajag! Tikai tēti.

-  Un kā tad tavs brālītis? Un māmiņa? jautāja vīrietis.

Šajā bridi es, slaukot asaras, miglaini atminējos šo bērnības epizodi, taču kādēļ vīrietis pieminēja brāli? Man brāļa nav. Mātei piedzimu kā vienīgā meita, vairāk bērnu viņa nevēlējās. Sieviete bija pārāk aizņemta. Māte par mani rūpējās ļoti maz. Jā, protams, es izjutu viņas mīlestību un zināju, ka viņai esmu svarīga, taču viņa par mani neuztraucās un neuzmanīja tik ļoti, kā to bija darījis tēvs.

Redzēju miniatūro, mazo mani saraucam pieri un sabožamies.

-    Brālītis ir nejauks! Meitene sapūtās. Savādi, nespēju sadzirdēt brālīša vārdu.

-   Nu jau, nu jau! …nav nejauks! Re, atkal! It kā kāds izslēgtu skaņu tieši tad, kad abi izrunāja mana neesošā radinieka vārdu.

-   Taču, vienalga, tu nevarētu precēt mani vai viņu. Kad izaugsi, tev būs savs princis, kurš rūpēsies par tevi un mīlēs, tāpat kā tagad rūpējamies mēs. Vīrietis, notupies man blakus, pasmaidīja un, pacēlis mani savās rokās, devās apsēsties. Ietraususies klēpī, mazā meitene piespiedās tēvam klāt. Tā abi kādu brīdi sēdēja. Viņš lūkojās uz mani, kas lēnām miga ciet siltajā ligzdiņā, turpretī pieaugusī es vēroju tēvu un jutu, cik ļoti gribu, lai viņš mani apskauj.