Negaidīti vīrietis paskatījās tieši sev priekšā. Sarāvos.
"Vai tu esi pārliecināta, ka viņš tevi neredz?" nodomāju. Un tūdaļ saņēmu atbildi. Vīrietis aizgriezās, atkal pievēršoties mazajai meitenei. Noglaudis meitenīti, viņš klusi nopūtās.
- Airī, piedod… viņš čukstēja. Nesaprotot, kāpēc tēvs lūdz piedošanu, pamanīju, kā viņš no savas kabatas
izvelk kādu mazu priekšmetu. Nespēju saskatīt, kas tas īsti ir. Gribēju pienākt tuvāk, taču jau atkal ķermenis bija izlēmis man neklausīt. Pēdējais, ko piefiksēju pirms atgriešanās iepriekšējā tumsā ar gaismas meteorītu uzliesmojumiem, bija tas, kā tēvs, paceļot manu roku, atritina krekla piedurkni un vietā, kur katram bērnam tika ievietots bioaparāta nelielais mehānisma panelis, viņš pieliek nesaskatāmo priekšmetu. Meitenes augums viegli noraustījās, taču viņa nepamodās. Gaisā virs gaišmates bioaparāta parādījās trīs hologrāfiski simboli:
Ar pūlēm taisīju vaļā acis, it kā plakstiņiem virsū kāds būtu uzlicis akmeņus. Tie vērās ļoti negribīgi, ar piespiešanos un nepatīkamu sūrstēšanu. Mugurā sāpīgi dūrās asas adatas. Biju domājusi, ka miegs būs palīdzējis atpūsties, taču jutos vēl sliktāk nekā pirms aizmigšanas. Pacēlu galvu. Es vairs negulēju uz dīvāna, bet atrados pavisam citā telpā, ievīstīta siltā segā, un man apkārt, blāvi spīdot, riņķoja kontrollampiņas. Blakus manai gultai bija vēl viena. Tajā, mierīgi šņākuļojot, snauda Kaoru. Uz krēsla pa vidu abām gultām sēdēja Rens. Jauneklis vēroja gaismekļu lidošanu. Pamanījis, ka esmu pamodusies, viņš sirsnīgi uzsmaidīja man. Atsmaidīju, jūtot, kā sejas muskuļi sāpīgi savelkas. Cik ilgu laiku es biju aizvadījusi nekustoties?
- Ceru, ka labi izgulējies, jauneklis sacīja. Centos atcerēties, kāpēc man tik ļoti nepatika tas, ka esmu pamodusies, kā arī ko tieši es miegā biju darījusi. Atmiņas nācās vilkt ārā no sevis kā ar knīpstangām, tomēr tas izdevās. Uz īsu mirkli redzēju ainu uzplaiksnījumu acu priekšā un nodrebinājos.
- Tev joprojām ir vēsi? Rens jautāja. Papurināju galvu.
- Klau, es zinu, ka tā galīgi nav mana darīšana, bet vai es drīkstu tev uzdot vienu jautājumu?
- Jā, droši, čerkstoši atbildēju kā modinātājpulkstenis ar sabojātu mehānismu.
- Vai tu redzēji sapni? puisis interesējās, izskatīdamies tā, it kā atbilde viņam būtu ļoti svarīga. Piekrītoši pamāju.
- Ko tu redzēji? Rens atkal vaicāja. Aizdomājos, vai maz vēlos dalīties ar jaunekli savā pārdzīvojumā. Vai maz bija vērts to stāstīt? Vai vispār vairs maz gribēju atgriezties atpakaļ tajā tālās bērnības notikumā un stāstot izdzīvot visu vēlreiz? Puisis, redzot, ka vilcinos, klusi nopūtās un saprotoši pamirkšķināja.
- Nekas, ja nevēlies, nestāsti. Interesējos, jo guļot tu izskatījies tik apmierināta. Plati smaidīji, puisis paskaidroja. Bet tad pēkšņi tava sejas izteiksme mainījās. It kā tu grasītos raudāt. Un tieši mirkli pirms pamošanās likās, ka tu kaut ko nočuksti. Kādu skaitli vai frāzi, taču precīzi to nesaklausīju.
Pavēros griestos. Viena no zibošajām gaismiņām sāka riņķot tieši virs manis, ritmiski iegaismojoties spēcīgāk un tad apdziestot. Acis arvien sūrstēja. Piemiedzu tās un ar roku centos aizgaiņāt uzmācīgo lidoni. Tas, notirinājies man gar degunu, aiztraucās prom, lai pievienotos saviem brāļiem aiz Rena muguras.
- Cik ilgi es gulēju?
- Kādas pāris stundas, Rens atbildēja. Aizmigi gandrīz uzreiz pēc tam, kad iedevu tev Daniela silto džemperi. Pēc pusstundas sajutu, ka kājas ir notirpušas, jo tu gulēji uz maniem ceļiem, un es neuzdrošinājos pakustēties.
Vaigos ieplūda viegls karstums. Tātad to es nosapņojusi nebiju.
- Atnesu tevi uz šejieni. Tu… Rens pārējo pateica tik klusi, ka es to nevarēju sadzirdēt. Puisis bija paņēmis vienu no lampiņām rokā, uzlicis to uz savas plaukstas un vēroja.
- Ko tu sacīji? es mulsi pārjautāju.
- Teicu, ka tu izskaties ļoti skaista, kad esi aizmigusi, Rens atkārtoja, kautrīgi uzlūkoja mani un plati pasmaidīja. Šoreiz noteikti sārtums manos vaigos bija daudz spilgtāks. Kā gan šis jauneklis spēj šādi uzvesties? Varbūt neesmu nekāds īpašais izņēmums, varbūt viņš tā izturas pret visiem, kurus pazīst tikai dažas stundas.
Novērsos un atgriezos pie griestu izpētes. Ieraudzīju tajos palielu plaisu un aizdomājos, cik gan droši ir atrasties telpās ar tik daudziem bojājumiem. Vai viņi nemaz nerūpējās par dzīves vietas labiekārtošanu? Jā, biju pamanījusi to, ka šie cilvēki daudzām lietām nepievērš pietiekami lielu uzmanību. Ja es būtu būvdarbu inspektors, sanitārā dienesta darbinieks vai vienkārši kāds augstākās valdības instances pārstāvis, es ātri vien izbrāķētu šo namu pārveidošanai, ierakstītu to jaunā būvniecības plānā. Taču es labi zināju, ka šajā rajonā lielākā daļa ēku ir sliktā stāvoklī.
Atminējos šodien iegūto informāciju. Iedomājos, ka, iespējams, šobrīd kāds varētu būt pieslēdzies manam prātam, novērot manas domas, ieskatoties dziļi manā dvēselē, un sajutos tā, it kā kāds mani būtu izģērbis kailu un nolicis nezināmas auditorijas priekšā.
- Ren, klusi, ar nelielu bijību uzrunāju puisi.
- Jā? puisis atsaucās tikpat klusi.
- Ja Daniels spēj uzlauzt cilvēku kodus, palaist atpakaļ signālu, vai… viņš arī novēro mūsu… domas? Puisis noliegumā sparīgi papurināja galvu. Uz mirkli redzēju liesmu pazibam viņa skatienā.
- Nē, mēs neesam zemiski nelieši. Mēs nevēlamies būt valdības izgudrotās tehnoloģijas vergi, tās izmantotāji. Viss, ko Daniels dara, ir cīņa par neiekļūšanu cilvēku prātos. Daniels pārrauga sistēmu. Viņš ne reizi nav ieslēdzis programmu, kas ļauj piekļūt cilvēku atmiņām. Daniels to noteikti māk, es par to esmu pārliecināts, taču viņš to principa un goda pēc vienkārši nekad nedarītu.
Jutos jau nedaudz drošāk.
- Kas notiks, ja es atteikšos? Tas mani ļoti interesēja un bija tirdījis gandrīz visu vakaru līdz ar pārējām domām.
- Nekas, Rens vēsi attrauca. Mēs tevi palaidīsim atpakaļ uz pilsētu, tu varēsi turpināt savu dzīvi, kā vēlies. Atceries mēs neesam valdība. Mēs cilvēkiem dodam brīvību, tai līdzi piedāvājot pilnīgu savas rīcības kontroli. Katrs pats būvē savu likteni, katrs pats to kontrolē. Neviens to nedara viņu vietā. Nav programmu, ir tikai vispārēji, cilvēkam pieņemami noteikumi, pie kuriem ir pieraduši vidusmēra mirstīgie.
- Tātad es jebkurā laikā drīkstu doties prom?
- Kaut vai tagad, ja vēlies. Jauneklis, to sakot, izklausījās nedaudz savāds. Skumjš? Atcerējos, ka, ienesis mums ēdienu, viņš bija apgalvojis, ka priecājas par mūsu piebiedrošanos "komandai".
- Kad tu pievienojies šiem cilvēkiem? uzdevu nākamo jautājumu.
- Ļoti sen. Patiesībā dzīvoju te jau no divpadsmit gadu vecuma. Kaito mani atrada. Pieņēma mani, apmācīja.
Paskaidroja visu un tad ar Daniela palīdzību izņēma no manis bioaparātu. Godīgi sakot, biju viens no viņa pirmajiem izmēģinājuma trusīšiem jaunajai tehnoloģijai. Bija nepārprotami dzirdams, ka Rens lepojas ar saviem līdzšinējiem sasniegumiem šajā jomā.
- Tad jau tev nesagādāja lielas grūtības atteikties no iepriekšējās dzīves?