- Meitēn, es sāku dzīvot brīdi, kad mani atrada Kaito. Viss iepriekšējais, godīgi sakot, ir ļoti tālas un bālas atmiņas. Savu bērnību es neatminos, it kā tāda nebūtu eksistējusi. Neatceros vecākus, neatceros, vai mani kaut kur gaida citi radinieki, puisis stāstīja, un es aptvēru, cik ļoti bēdīgi tas skanēja.
- Kas tevi gaida tur ārā? Rens jautāja.
- Ģimene, atbildēju ar vienu īsu vārdu. Puisis saprotoši nopūtās.
- Jā, tagad es nebrīnos, ka tev ir tik grūti izlemt. Ja man būtu jāizvēlas starp šiem cilvēkiem un brīvību… es nezinu, vai to būtu spējīgs izdarīt. Tādēļ es priecājos, ka man nav jāveic šī izvēle.
Es vēlējos par katru cenu pajautāt vēl kaut ko, taču nekas nenāca prātā. Ieslīgu pārdomās. Gribēju atkal pievērsties griestiem, taču tie šķita zaudējuši jebkādas interesantuma pazīmes. Tikpat aizraujoši šobrīd būtu pētīt to, kā krūzē atdziest nesen uzvārīta tēja.
- Vai tu man varētu pastāstīt to, kā tas ir? Rens pārtrauca klusumu. Es, īsti nesaprotot, ko jauneklis grib zināt, neizpratnē palūkojos uz viņu.
- Kā tas ir sapņot, puisis, redzot to, ka es neesmu sapratusi jautājumu, piebilda. īsti nezināju, kā lai izskaidro tās izjūtas, kādas man rodas, redzot sapņus.
- Tas nav tik vienkārši izstāstāms, atzinos. Kāpēc tu vēlies to zināt? Tev taču būtu jāsaprot pašam, kāda ir sajūta, kad tu aizver acis un dodies nekontrolējamā ceļojumā uz iepriekš neparedzamu vietu un laiku.
Rens noliegumā papurināja galvu.
- Es diemžēl nemēdzu sapņot. Vēl viens Rena skumju vilnis pārvēlās man pāri.
- Kāpēc?
- Nezinu. Ja arī kaut ko sapņoju, neko neatceros. Ja cenšos, tas vienkārši neizdodas.
- Savādi. Man bija apnicis gulēt vienā pozā, tādēļ pieslējos sēdus un atspiedos pret sienu. Man vienmēr šķitis, ka sapņus redz ikviens cilvēks, pat ja ne bieži, tad vismaz dažas reizes gadā jau nu noteikti. Izberzēju nedaudz nogurušās acis un izstaipījos. Varbūt būtu pietiekami vērtīgi izlocīt gurdenos locekļus? Iespējams, ka tad ķermenis atbrīvosies no stīvuma.
- Kā redzi, tā nebūt nav, sarunbiedrs atteica. Un es mūsu kompānijā nebūt neesmu vienīgais, kurš neredz sapņus. Man šķiet, ka arī Kaito un Maimi to nespēj. Par pārējiem nezinu.
- Manuprāt, sapņi ir tie, kas palīdz mums daļēji sakārtot dienas laikā uzņemto informāciju, spriedu. Rens piekrītoši pamāja.
Aizvēru acis. Iztēlojos to fantastisko sajūtu, kura pārņem tevi, kad sapņo. Būs grūti paskaidrot, taču bija jāpamēģina.
- Tas parasti ir ļoti patīkami. Protams, viss ir atkarīgs no tā, ko redzi, bet, ja sapnis ir labs, tad arī izjūtas ir labas. Bet tad atcerējos to, ko pati nesen biju skatījusi. Vai to varētu saukt par labu sapni? Es īsti nespēju saprast. Vai tas tiešām bija manas bērnības atmiņu atspoguļojums? Turēju acis ciet un centos atsaukt tēlus no sapņa. Gaišā istaba, es, mans tēvs, saruna.
"Es gribu apprecēt tēti!" dzirdēju pati sevi sakām. Jā, zināju, ka bērnībā es ļoti mīlēju savu tēvu un nekad nevēlējos no viņa šķirties. Taču, kļūstot vecākai, tapa skaidrs, ka nespēšu ar saviem vecākiem kopā pavadīt visu mūžu. Man vajadzēja mācīties, lai iegūtu izcilu izglītību. Mazpamazām un negribīgi, dažreiz pat dzīves piespiestai kā tagad man nācās nostāties uz savām kājām. Šobrīd es zināju, ka balansēju uz tievas virves vairākus centimetrus no zemes. Varēju nokrist jebkurā brīdī, lauzt kāju vai roku. Visbīstamākie nav bezdibeņi, tajos tu vienkārši pazūdi bez izredzēm jebkad atgriezies. Visbaismākās ir vairāku centimetru augstas barjeras, kuras tu vari vienkārši pārvarēt, bet tikpat vienkārši tava kāja var aizķerties aiz smalkās, nostieptās virves, un tad tu krīti.
"Un kā tad ar…" atminējos šo sapņa daļu. Kādēļ tēvs un mana miniatūrā pagātnes ēna apgalvoja, ka man ir brālis? Biju vienīgais bērns ģimenē, nekādu brāļu vai māsu. Arī mana māte bija vienīgais bērns ģimenē, tēvam gadījies tieši tāds pats liktenis. Man nevarēja būt brālis! Klusi iesmējos par šāda absurda iespējamību.
Pēdējā sapņa epizode, pēc kuras es uzreiz pamodos, no jauna lika vēsām tirpām skriet pār kauliem. Ko īsti tēvs ar mani izdarīja? Atcerējos, kā vīrietis paceļ manu roku un pieskaras tai vietai, kurā parasti cilvēkiem tiek iemontēti bioaparāti. Diemžēl tad attēls un skaņa kļuva pārāk neskaidri, lai es varētu saprast, ko tēvs izdarīja.
Klau, tu sacīji, ka pirms pamošanās es esot kaut ko pateikusi skaļi.
Puisis piekrītoši pamāja. Ap viņu vēl joprojām turpināja riņķot mazās spuldzītes, izgaismojot telpu dažādās krāsās. Tās ik pa laikam lika jaunekļa sejai atrasties krēslā, tāpēc viņš izskatījās nedaudz spocīgs, taču mani tas īpaši netraucēja.
- Vai tu atminies, ko tieši es sacīju?
Rens aizdomājās, pievēršoties punktam kaut kur virs manas galvas. Blakusgultā Kaoru tīksmi iekrācās. Mans draugs bija patiesi pārguris un nemaz nedzirdēja (vai arī lieliski izlikās, ka nedzird) mūsu sarunu.
- Šķiet, jauneklis domīgi pakasīja zodu, tu sacīji ko līdzīgu: "Kas tie par dīvainiem simboliem?"
Ko tas būtu varējis nozīmēt? Man tas pilnīgi neko neizteica.
Nogūlos atpakaļ uz muguras, pārvilku segu pāri galvai. Jutos nokaunējusies, jo Rens bija dzirdējis mani runājam miegā. Protams, es būtu varējusi pateikt kaut ko vēl muļķīgāku, piemēram: "Padod man tos marinētos gurķīšus, tie labi saderēsies ar graudu maizi, ko nopirku," vai arī: "Iesien pļavā kurpju šņores, lai uzzied rozes." Sapņošanas laikā varēja izmuldēt visu ko.
- Interesanti, nekad nebiju dzirdējis kādu runājam sapņa laikā, Rens domīgi novilka. Jau gribēju atkal pieslieties sēdus, lai pajautātu, ko puisis ar to ir domājis un kādā ziņā tas ir interesanti, bet tajā brīdī kāds bikli pieklauvēja pie durvīm. Puisis strauji piecēlās un uzmundrinoši teica:
- Tev derētu pamēģināt vēlreiz aizmigt.
Un izgāja ārā. Kāda puse no mazajām gaismiņām izlidoja viņam līdzi, daļa palika telpā, kurā iepriekš pulsējošā puskrēsla kļuva par gandrīz pilnīgu, vāji izgaismotu tumsu. Nolēmu tiešām paklausīt Rēnam un aizvēru acis. Pagriezusies uz sāniem, ieslīgu tramīgā snaudā.
Pamodos no tā, ka netālu dzirdēju čukstus. Pieļāvu, ka biju jau nogulējusi lielāko nakts daļu un ir pienācis rīts. Apvēlos uz otriem sāniem. Priekšā, pavisam tuvu manai sejai, ieraudzīju Renu. Viņš bija atbalstījies ar rokām pret gultas malu, sēžot uz grīdas, un skatījās manī. Uzsmaidīju jauneklim, viņš uzsmaidīja man. Neko neteicu, cenšoties uzminēt, cik tagad varētu būt pulkstenis un vai es esmu izsalkusi vai ne, taču, pirms spēju izdomāt visu līdz galam, atskārtu kaut ko daudz nepatīkamāku. Mulsinošu. Iespējams, Rens šeit ir pavadījis ilgu laiku, vērojot, kā es guļu, un redzējis, ka izdaru ko smieklīgu. Varbūt es atkal neapzināti runāju miegā? Jutu, kā vaigi kļūst karsti, un paslēpu seju zem segas. Rens klusi iesmējās. Sajutu puiša roku sabužinām manus matus. Tad viņš piecēlās un sacīja:
Laiks brokastīm. Man personiski nav nekādu iebildumu, ja princese un jaunskungs pagulēs vēl brīdi, taču šodien ir svarīgas lietas darāmas. Jums ir pārrunas ar Kaito, cik noprotu.
Dzirdēju, kā no blakusgultas atskan nīgrs burkšķis, un istabas durvis aizvērās. Uzreiz izlīdu ārā no segas, ar acīm meklējot spoguli. Es neatteiktos no tā, lai bioaparāts novērtētu manu izskatu (jā, arī tāda bija šīs lietiņas funkcija), taču tas nešķita pareizi paļauties uz mazo mehānismu pēc visa, ko uzzināju vakar. Kaoru turpretī pret to nemaz neiebilda. Viņa aparāts iepīkstējās un kaut ko pateica. Nesaklausīju, ko tieši.