- Lieliski, mana veiksmīgā krāsa ir zilā, puisis, vēl joprojām izklausīdamies sapīcis, sacīja. Viņš aplūkoja sevi un savu gaišo apģērbu, kurā nekas nebija zilā krāsā, un izkāpa no gultas.
- Par ko tu esi tik neapmierināts? Pārinieks pablenza uz mani un izgrūda nedaudz īpatnēju, visai sarežģīti aprakstāmu troksni.
- Un tu vēl jautā? Kaoru sarauca pieri. Es pamāju ar galvu, nevēloties atkārtot un gaidot paskaidrojumu.
- Es šeit negribu palikt ne dienu ilgāk. Pēc tām muļķīgajām pārrunām apgriezīšos par piecsimt četrdesmit grādiem un došos mājās.
Klusēju.
- Tu taču nedomā apsvērt viņu idiotisko piedāvājumu, vai ne? Kaoru jautāja, puiša balsī ieskanoties bailēm. Papurināju galvu un tajā pašā mirklī aptvēru, ka tā gluži nav taisnība. Protams, es vēlējos atrasties mājās, satikties ar tēvu un pat ar māti, jo viņi bija mana ģimene, kuras man ļoti trūka. Tomēr neiepazītais vilināja, ai, cik ļoti vilināja. Cerēju, ka tad, kad atgriezīšos atpakaļ, man izdosies visu aizmirst un atsākt dzīvot tā, it kā viss, kas noticis kopš pāris dienām un līdz pat šim brīdim, patiesībā bijis vien nejauks pārpratums. Atradīšu kārtīgu darbu un čakli strādāšu, lai spodrinātu savu lietderību pilsētā. Pats pirmais, ko izdarīšu, apciemošu tēvu. Biju tik ļoti noilgojusies pēc viņa. Gribējās aprunāties, kaut vai par kaut kādiem pilnīgi nesvarīgiem niekiem. Jā, un uzspēlēt šahu.
Priecājos, ka neesi ieinteresēta viņu trakajās idejās, Kaoru atzinās, pieejot pie durvīm, lai dotos ārā no telpas. Novērsos no sava drauga, jo izjutu kaunu par to, ka tomēr esmu ieintriģēta tajā, kas šeit notiek. Biju domājusi, ka pietiks ar vienu īsu, konkrētu vārdu "nē", un es varēšu atstāt to visu pagātnē.
Paēdām brokastis tukšā virtuvē. Svaiga maize un dārzeņi tāpat kā iepriekšējā vakarā. Šī telpa bija ļoti liela, un, aizverot acis, es varēju iedomāties, ka te rosās daudz cilvēku. Tas man lika atminēties mājas un to, kā reizēm kopā ar māti mēdzām gatavot pusdienas vai vakariņas, kad biju maza. Tas gan notika ļoti reti.
Pēc brokastīm Rens mūs atstāja divatā, sakot, ka viņam ir daudz darba. Aizvedis mūs abus atpakaļ uz guļamtelpu, puisis draudzīgi pamāja un aizsteidzās prom. Kaoru iekrita atpakaļ gultā un pēc pāris minūtēm varēja dzirdēt puiša mierīgo šņākuļošanu. Viņam tiešām patika gulēt!
Apsēdos uz grīdas un, atbalstījusi muguru pret gultas cieto kājgali, lūkojos pretējā sienā, cenšoties iegaumēt katru sīkāko plaisu uz tās, baidoties no brīža, kad nāksies iet uz pārrunām.
Sēdēju tehnikas telpā uz vecā dīvāna, klausījos, kā dūc iekārtas, un mētāju skatienu uz visām iespējamām pusēm, tikai ne uz Kaito. Biju uztraukusies. Zināju, ka Kaoru ar vīrieti jau ir runājis un devis savu atbildi. Puisis sēdēja līdzās Danielam uz krēsla, un pēdējais kaut ko cītīgi skaidroja Kaoru. Tā kā jaunekļi uzvedās klusi, gandrīz neko nespēju sadzirdēt, taču dažas vārdu druskas, kā parole, kods un valdība, man izdevās uztvert.
Kaito, kas sēdēja blakus man, bija biedējoši nopietns, un es nemaz nevēlējos sastapt viņa acis, tās šķita savādas, it kā vīrietis spētu ielūkoties dziļi manā dvēselē un jau zinātu atbildi. Varbūt tomēr Daniels bija ielauzies manās domās? Viegli nodrebinājos, taču tad atminējos, ko bija teicis Rens, ka viņi nekrīt tik zemu, lai ielauztos cilvēku prātos, lai gan briļļainais jauneklis to noteikti spētu.
- Utad? Kaito pārtrauca nedaudz ieilgušo mulsumu starp mums abiem. Es joprojām vairījos skatīties tieši uz vīrieti. Tā vietā ar skatienu ieurbos grīdas dēļos zem viņa kājām.
- Kāda ir tava atbilde? viņš vaicāja. Ļoti lakoniski, man tikai bija jāpasaka viens vienīgs vārds, taču šķita, ka tas pusceļā uz lūpām kaut kur aizķeras.
Pavēlēju sev saņemties un pacensties kaut vai izspiest atbildi cauri zobiem, taču ari tas nelīdzēja turpināju klusēt.
"Saki "nē" un cilpo tik uz mājām. Tur ir viss, ko tu labi pazīsti un mīli!" Piekritu pati sev un šķita, ka esmu nedaudz saņēmusies. Pavēru muti, turpinot pētīt netīrumus grīdas dēļu spraugās, taču laukā vēl arvien nenāca ne skaņa.
- Darīts! dzirdēju izsaucamies Dānieļu. Kaoru, kurš nupat vēl bija sēdējis viņam blakus, piecēlās un apņēmīgi gāja ārā no "laboratorijas".
- Uz neatgriešanos, krātiņa puis! Daniels sauca viņam nopakaļ, kad durvis aizvērās. Jauneklis piecēlās, piegāja klāt Kaito un cieši paskatījās uz mani.
- Tātad tu esi nākamā! Viņa balsī bija nepacietīga neapmierinātība. Asinis atkal iesitās vaigos, un es ienīdu sevi par šādu reakciju. Aizvēru acis, jo jutu tajās sakāpjam miklumu. Kāpēc es gribēju raudāt? Pie visiem svētajiem un nesvētajiem gariem, kādēļ man būtu šādi jāuzvedas?
Sadzirdēju Kaito nopūšamies un pieceļamies no krēsla. Beidzot uzdrošinājos palūkoties uz vīrieti.
- Lai pusstundas laikā jūsu abu vairs nebūtu mājvietā. Un iegaumē vienu nekad šeit vairs nerādies! Daniels parūpēsies par to, lai tev nerastos nekādas atgriešanās problēmas un vēlmes nākt pie mums atpakaļ. Un tomēr ja liktenis tevi atved pie iespējas atbrīvoties no bioaparāta ar mūsu palīdzību, zini: tas vairs netiek piedāvāts. Tev tika dota izvēle, un tu to izdarīji. Vīrietis piegāja pie durvīm, pavēra tās vaļā, vēlreiz paraudzījās uz mani ar skumju pilnu skatienu, vēlreiz nopūtās un izgāja no istabas.
Daniels apsēdās pie sava datora. Man bija kauns. Laikam vajadzēja atvainoties, bet vienlaikus es neapzinājos, kāpēc, jo patiesībā man taču nebija par ko lūgt piedošanu.
Negaidīti izjutu atvieglojumu, prieku par to, ka drīzumā atgriezīšos mājās. Kaut arī atkal nāksies pārciest ceļojumu debesīs ar Kaoru "niršanas" dēli, taču tas mani, par brīnumu, īpaši vairs neuztrauca. Gribējās pēc iespējas ātrāk satikt tēvu un māti, lai gan es zināju, ka ātrāk par vakaru ar viņiem neizdosies sazināties. Tēvs noteikti bija aizņemts, māte arī.
- Tagad es pieslēgšos tava bioaparāta kodam. Tas varētu būt nedaudz nepatīkami, lai gan, iespējams, tu ari neko nejutīsi. Katram tas ir citādi. Izmainīšu šādus tādus sīkumus, un apsolu tu mūs nekad vairs neatcerēsies! Daniels izklausījās priecīgs. Datora ekrānā tika atvērta kaut kāda sarežģīta skaitļu rindas programma. Protams, es nesapratu no tās pilnīgi neko.
- H, tagad tikai viens klikšķis, un viss būs gatavs! Jauneklis turpināja darboties, varbūt lai nomierinātu mani, varbūt lai iegalvotu pats sev, ka viss šis starpgadījums tūlīt jau būs beidzies. Es domāju tikai par vienu par došanos mājup.
Plaukstā kaut kas iedzēla. Ieraudzīju, kā mans bioaparāts spīd, kā cipari viegli vibrē. Sajutu kņudoņu izplatāmies pa visu roku līdz pat lāpstiņai. Bija gan nedaudz nepatīkami, taču ne sāpīgi.
- Gatavs! Daniels ar lepnumu balsī iesaucās. Pēc pusstundas jūs neatminēsieties, ka šeit kādreiz vispār esat bijuši. Es esmu ģeniāls, vai ne? viņš plati un ņirdzīgi pasmaidīja, ar galvas mājienu norādīdams uz durvīm.
- Vari doties, un uz neredzēšanos! Tavs draugs noteikti tevi jau gaida, ja nav aizbēdzis. Viņa kods bija pārāk viegli uzlaužams, tādēļ, iespējams, ievadītās izmaiņas iedarbosies uz aparātu daudz ātrāk nekā uz tevi. Nebrīnītos, ja viņš pēc minūtēm desmit aizlaistos, nemaz nesagaidījis tavu atgriešanos. Tā ka iesaku pasteigties, ja vēlies tikt mājās kopā ar mīļoto.
Koši piesarku. Būtu atcirtusi, ka Kaoru ir tikai draugs un darbabiedrs, un nekas vairāk, taču nolēmu nedzesēt muti. Piecēlos, lai ietu no šejienes projām uz visiem laikiem.
Taču, kolīdz manas kājas iztaisnojās un es pieslējos, sajutu, kā ļoti asas sāpes izplatās pa visu ķermeni. Cerēju, ka tas ātri pāries. Atbalstījos pret tuvumā esošo sienu.