Paskatījos uz leju un sapratu, ka priekšmeti visapkārt sāk kustēties paši no sevis. Kā lidojot un metot gaisā dažādas cilpas. Gribējās izberzēt acis, taču nespēju pakustināt rokas. Vai tiešām šiem blakusefektiem bija jābūt tik ļoti nepatīkamiem? Ievilku dziļu elpu un sajutu, kā krūtīs ieduras, lai gan tas laikam nebija īstais vārds. Sajūta vairāk atgādināja tādu, it kā es būtu nokritusi uz vēdera no ļoti liela augstuma. Saliecos sāpēs, nespēju nostāvēt kājās. Zumēšana, kurā pirms tam biju klausījusies, kļuva te klusāka, te skaļāka, it kā tīšām tiktu mainīts decibelu stiprums. Piedūros vēsajai grīdai un jutu, ka elpoju ļoti smagi. Likās, ka dzirdu bioaparātu skaļi un protestējoši pīkstam.
Varbūt man tā tikai šķita, bet izklausījās, ka telpas durvis veras vaļā. Kāds saņēma mani aiz pleciem un centās uzraut stāvus, taču es visiem spēkiem spurojos pretī, nevēlēdamās celties. Bija pārāk slikti, lai gribētu izkustēties no vietas kaut vai par centimetru. Sakodu zobus, lai nevajadzētu izdvest sāpju pilnu kliedzienu. Negribējās ari izrādīt to, ko patiesībā jutu, taču zināju, ka pārāk ilgi izturēt man neizdosies. Vēl daži desmiti sekunžu, un es salūzīšu, noģībšu, iznīkšu…
"Airī, turies! Tu to… vari!" iekliedzos savā prātā, taču zināju, ka esmu jau padevusies un nevēlos vairs cīnīties. Nokritu uz grīdas. Kāds kliedza. Iespējams, ka tā biju es pati. Viss acu priekšā satumsa.
Tomēr vēl jutu kādas cilvēka spēcīgās rokas paceļam manu vārgo augumu. Mani laikam kaut kur nesa. Viss šķita tāls un neskaidrs. Man ārkārtīgi nepatika šī sajūta. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk atgūties, cīnīties pretī, taču tas likās ļoti grūti. Vēl centos turēties pretī plūsmai, taču tad, beidzot padevusies tai, atslēdzos.
Tumsu man visapkārt šķēla zibens švīkas. Šķita kaut kas līdzīgs mazajām lampiņām lidinās virs manas galvas, pūloties panākt, lai mostos. Mēģināju pakustēties, taču ķermenis bija kā betona klucis un lāgā neklausīja manām pavēlēm. Ātri vien padevos, cenšoties nomierināties un aptvert, kas notiek. Lēnām kā gliemeža gaitā pie manis atgriezās maņas. Sākumā dzirde. Saklausīju soļus, ik pa brīdim atskanēja sačukstēšanās, kaut kas čaukstēja un skrapstēja. Vēlējos uzzināt, kas notiek, un pavēru acis, taču tajā pašā mirklī nožēloju savu ziņkārību. Mani apžilbināja spilgtās gaismas, kuras piepildīja pilnīgi balto telpu. Būtu jau nodomājusi, ka esmu kļuvusi akla, ja vien istabā neatgrieztos lietu formas. Ieraudzīju gultu, kurā atrados, un cilvēkus, kas stāvēja pie tās. Sieviete, kas vēroja manu seju ar lielu gādību, smaidīja, visdrīzāk tādēļ, ka esmu pamodusies.
Interesanti, cik ilgi es biju gulējusi nemaņā? Un pats galvenais kur es šobrīd atrados? Pagriezu galvu un ieraudzīju uz gultas malas sēdošo tēvu. Gribēju pieslieties sēdus, lai apskautu viņu, taču vienīgais, ko spēju izdarīt, bija pacelt savu roku un nomurmināt kaut ko neskaidru, taču tēvs laikam mani saprata. Viņš pavirzījās man tuvāk un saņēma manu plaukstu savējā. Pasmaidīju. Biju jau paguvusi aizmirst, cik ļoti patīkams un silts ir viņa pieskāriens. To allaž sajūtot, likās, ka ne no kā vairs nav jābaidās, ka visas briesmas ir garām un nav vairs jāuztraucas.
Atbildi uz maniem jautājumiem, pamājot vai papurinot galvu, sacīja sieviete. Piekrītoši pamāju, tā apliecinot, ka dzirdu un saprotu.
- Tātad vai tev kas sāp? viņa vaicāja. Brīdi apsvēru atbildi. It kā nekas nesāpēja, tādēļ noliedzoši papurināju galvu. Sieviete izskatījās apmierināta ar šādu atbildi.
- Un kā ar roku? Vai tā netirpst?
Atkal papurināju galvu.
- Man prieks. Tas nozīmē, ka drīz jau jutīsies ļoti labi un dosies mājās. Tagad atļaušos atstāt tevi ar ģimeni, bet vēlāk atnākšu, lai apraudzītu, sieviete, atzīmēdama kaut ko savā elektroniskajā datu nesējā, izgāja no telpas. Paliku viena kopā ar tēvu. Gribējās pavaicāt, kādēļ šeit atrodos un kas būtu varējis notikt, taču vēl joprojām nevarēju skaidri parunāt. Tāpēc vienkārši gulēju, lūkojoties uz tēvu, un cerēju pēc iespējas ātrāk atgūt spēkus, lai varētu viņu iztaujāt par visu.
Dzirdēju, kā nočīkst durvis. Ienāca māte. Viņa bija acīmredzami uztraukusies. Ieraudzījusi, ka esmu pamodusies, viņa ar priecīgu saucienu noliecās pie manis un apskāva. Ne pārāk cieši, laikam baidoties man nodarīt pāri. Uzspiedusi ašu skūpstu man uz pieres, viņa apsēdās uz gultas malas blakus tēvam. Sajutu, kā silta plauksta aizskar labo roku. Pārsteigumā iepletu acis. Biju domājusi, ka tā ir māte, taču kļūdījos. Sniedzoties pavisam nedaudz pāri augstajai gultai, stāvēja ļoti mazs zēns un vēroja mani tikpat uzmanīgi kā vecāki. Centos atcerēties, kas viņš tāds ir, taču prātā nevarēju savienot nevienu man zināmo personu ar viņu. Puišelis bija gaišiem matiem, tikpat gaišiem kā manam tēvam, un zaļām, siltām acīm.
- Redzi, ar tavu māsu viss ir labi, māte sacīja, noglaužot mazā bērna pieri. Māsu? Saraucu uzacis, turpinot atpazīt puisēnu. Kādu vēl māsu? Pavēru muti un visiem spēkiem centos pāri lūpām izdabūt kaut vienu vārdu.
- Kas… tu… esi? Man beidzot tas izdevās. Balss izklausījās čerkstoša, svešāda, jutu, kā vārdi skrāpē kaklu. Kas tu esi? atkārtoju jau nedaudz drošāk un skaļāk, lūkojoties uz apjukušo zēnu.
Datoru klusā dūkoņa mazpamazām atgrieza mani realitātē. Atvēru acis un ieraudzīju, ka pāri man ir noliecies kāds nepazīstams cilvēks. Bailēs noraustījos un taustījos, lai pieceltos, lai spētu aizsargāties, taču apkārtējais bīstami sagrīļojās un man nācās palikt turpat, kur esmu. Spēcīga roka uzgūlās uz mana pleca, tas bija Rens, kurš sacīja:
- Nomierinies, viss ir kārtībā, nekas ļauns tev netiek darīts. Vienkārši guli un elpo dziļi un vienmērīgi, viss ir labi!
Paklausīju viņa šķietami hipnotiskajai balsij. Centos sajust savu ķermeni. Nekas patiešām vairs nesāpēja, tomēr sajūta bija ļoti neparasta. Aizvēru acis un elpoju tā, kā bija pamācījis Rens. Pa ķermeni skraidīja tirpas.
Centos īpaši negrozīties. Varbūt pacensties aizmigt? Pēdējā laikā gan miegs nebija labākais problēmu risinājums. Kas īsti ar mani bija noticis? Pūloties atcerēties, galva nepatīkami iedunējās. Atminējos, ka Daniels grasījās pārveidot kaut ko manā kodā, lai es nekad vairs neatcerētos vietu, cilvēkus un visu, ko esmu piedzīvojusi tajās divās aizvadītajās dienās. Vai viņam izdevās? Nebiju pārliecināta, ja jau es vēl joprojām atrados šeit, guļot datoru telpā uz dīvāna. Gribēju kaut ko sacīt, taču domas nesavienojās ar nepieciešamajiem vārdiem, tādēļ nevēlējos izklausīties muļķīga vai pateikt kaut ko pilnīgi nevietā. (Bet varbūt vispār nomurmināt kaut ko no sērijas vai jūs jau nodzēsāt elektriskos vadus, lai izaudzētu pļavā kurpju šņores?) Labāk bija paklusēt un neteikt neko. Rens vēl stāvēja tepat netālu. Viņš izskatījās ļoti norūpējies. Kādēļ viņš izturējās pret mani tik labi?
Sajutu to, kā silta plauksta pieskaras rokai. Zināju, ka tas ir Rens, nemaz par to nešaubījos.
Pagriezos, lai atkal uzlūkotu jaunekli. Kaut būtu spējusi pieglausties cieši klāt jauneklim un varbūt pat izraudāties!
Kāds nopūtās otrā telpas galā. Ar interesi, pārvarējusi auguma smagumu, paliecos uz priekšu un ieraudzīju Dānieļu, kurš glūnēja pamīšus te uz Renu, te uz mani. Viņa skatiens aiz biezajiem briļļu stikliem šķita ļoti nosodošs. Rens, pieskāries manam plecam un licis saprast, ka man nevajadzētu kustēties, atlaida roku un piegāja pie Daniela. Abi sāka klusi, bet ļoti sparīgi sačukstēties. Sadzirdēju vien retas frāzes. Viņi runāja par mani un to, cik pārāk laipni pret mani izturas Rens. Daniels sacīja, ka es neesot viņējā. Jutu, ka puiša teiktais atbalsojas manā prātā. It kā es to visu pati lieliski nesaprastu! Es šeit neiederējos, biju atteikusies pieņemt Kaito piedāvājumu, un šobrīd man jau vajadzēja atrasties ārpus rūpnīcu rajona, būt mājās un nekad nedomāt par šo vietu, nodzīvot līdz mūža galam, kā viņi apgalvoja, krātiņā, bet vismaz mierā. Man miers saistījās ar vecākiem. Cik labi bija bērnībā, kad visi četri mēdzām sanākt kopā un sēdēt, runājoties un spēlējot dažādas spēles un…