Es tik strauji pielēcu sēdus, ka abi klačotāji, kas stūri pie Daniela datora strīdējās, nevilšus atskatījās.
Kas noticis? Rens vaicāja.
Nespēju atbildēt, kaklā bija iestrēdzis kamols, kuru grūti norīt.
"Mēs četri!" Manā ģimenē vienmēr bijuši tikai trīs cilvēki! Un te pēkšņi un negaidīti, it kā tas nebūtu nekas neparasts, es biju nodomājusi MĒS ČETRI.
- Daniel! uzsaucu puisim, kurš uz mani skatījās ar milzīgu nepatiku, taču šobrīd nebija īstais laiks, lai ņemtu galvā šādas attieksmes iemeslus.
- Jā, ko tu gribi? Skaidri varēja saprast, ka Daniels nemaz nevēlas runāt ar mani.
- Ja cilvēkiem, kuriem ir bioaparāts, var nomainīt kodu, vai no koda var arī izdzēst kādu informāciju? jautāju, jūtot, kā šausmas man piezogas, sagrābj aiz kakla, žņaudzot ar aukstām ķetnām, no kurām šobrīd nav spēka atbrīvoties.
Jauneklis visai atturīgi, tomēr piekrītoši pamāja ar galvu. Novērsos no viņa.
- Meitēn, kas noticis? Rens jautājoši un vēl joprojām ar to pašu gādīgo skatienu lūkojās manī.
- Es neesmu īsti pārliecināta, taču man šķiet… Balss iestrēga kaut kur kaklā.
- Tev šķiet, ka kāds izdzēsis kaut ko no tava prāta? Man par lielu pārsteigumu, šo jautājumu uzdeva nevis Rens, kurš, kā varēja redzēt ar neapbruņotu aci, par mani ļoti satraucās, bet gan Daniels, kuram, kā likās, gan ir pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek. Piekrītoši pamāju.
- Ha, tā jau es domāju, man bija taisnība! Daniels triumfējoši izsaucās.
- Par ko tu runā?
- Par to, ka tu esi dzēstā. Par to, kādēļ es nespēju tev piekļūt, kādēļ tu sabruki uzreiz pēc maniem centieniem iejaukties tavā prātā. Tu esi aizsargāta! Taviem viļņiem ir tāda programma, kuru pat es nespēju uzlauzt, kaut gan līdz šim esmu iekļuvis ikvienā bez problēmām, pat tajās, kuras valdība aizkodē īpaši specifiski.
- Un ko tas nozīmē? jautāja Rens.
- Pirmkārt, to, ka es nekļūdījos savos spriedumos. Daniels izskatījās piepūties aiz lepnuma. Otrkārt, to, ka šī meitene nav gluži parasta, nav tāda, kā visi pārējie. Man ir aizdomas, ka tu esi īpaša!
Tajā brīdī vēlējos, kaut spētu kļūt neredzama.
Nesapratu neviena vārda no tā, ko skaidroja Daniels, apsēdies man blakus uz dīvāna un atguvis sev raksturīgo aizrautību. Viņš gari un plaši klāstīja, ko patiesībā spējot cilvēka smadzenes. Kādam tā varētu šķist interesanta un ļoti pamācoša lekcija, taču ne man un ne šobrīd. Jauneklis apstiprināja radušās aizdomas, ka no cilvēku prāta var informāciju arī dzēst, gluži tāpat kā nomainīt un ielikt jaunu, un patlaban, sēžot uz dīvāna malas un ik pa brīdim pametot acis uz Renu, kas vēroja mūs ar sapratni, prātoju: cik pēkšņi notiek informācijas aizmiršana un kā tiek iztīrīts prāts, un pats galvenais cik lielam daudzumam cilvēku vienlaikus var izmainīt atmiņu?
Atcerējos sapņus, kuri man sāka rādīties kopš laika, kad nokļuvu šeit. Biju redzējusi tikai divus, taču nojausma teica priekšā, ka tie nebūs vienīgie, ja palikšu. Abi sapņi vairāk vai mazāk atklāja vienu to, ka man ir brālis. Tas taču bija pilnīgi neiespējami, un tieši tādēļ es par to šaubījos. Kaut gan reiz tēvs bija apgalvojis: nekas šajā pasaulē nav neiespējams.
Vajadzēja tomēr apsvērt iespēju, ka no mana prāta ir dzēstas atmiņas par asinsradinieku. Bet tad jau es neesmu vienīgā, jo ari mans tēvs un māte ir ietekmēti. Neviens no vecākiem nav tik labs aktieris. Tēvu vēl varētu nosaukt par cilvēku, kurš dažās situācijās spēj ticami melot, taču ar māti viss bija skaidrs Suzuki Majuko kaut kas tāds pat domās neienāktu! Pasmējos pie sevis. Protams, viņai tas nekad nebūtu ienācis prātā! Un, pat ja tāda diena kādreiz uzaustu, kāds, kurš kontrolē visus cilvēkus un pārrauga viņu domāšanu, to noteikti izdzēstu.
Kādēļ gan kādam būtu jādara kaut kas tamlīdzīgs? Es spēju saprast negatīvu un bīstamu domu likvidāciju, taču reāla, kaut kur vēl joprojām eksistējoša cilvēka tēla dzēšana man šķita totāli nenormāla. Bet ja nu es neesmu vienīgā, kuras dzīvē tā ir gadījies? Ja nu vēl kāds ir aizmirsis savus vecākus, māsas, brāļus? Šausmās noskurinājos, tas lika atgriezties realitātē, un es saklausīju pāris frāžu no Daniela teiktā:
- Vai ne? Es arī šādi noraustījos, kad uzzināju tehniskos parametrus. Absurds, līdz kādam līmenim viņi spēj degradēt lietas!
Atstājot jaunekļa vāvuļošanu man pie auss atkal fonā un izvirzot priekšplānā tehnikas vienmuļīgo zumēšanu, turpināju savus prātojumus.
Kā lai atgūst atmiņu? Vai bija iespējams atjaunot sen zudušu informāciju?
- Ei, tu klausies? Vai ari es ar tukšu gaisu runāju? Daniels izsaucās. Automātiski paskatījos uz puisi un mulsi pasmaidīju.
- Es nedzirdēju pēdējo, ko tu sacīji, piedod.
- Ak, neatvainojies. Lielākā daļa jau tāpat manī nekad neklausās, viņi ir aizņemti ar citiem, pēc manām domām, muļķīgiem darbiem. Pasaules glābšana, redziet! Patiesībā visi vienkārši vēlas atgriezties.
- Kur atgriezties?
Daniels papurināja galvu, tā apliecinot, ka neatbildēs uz jautājumu. Saprotoši pamāju. Nūja, ir vēl ļoti daudz noslēpumu, par kuriem man nebija ne mazāko izredžu uzzināt.
- Lai nu kā, atgādināšu to, ko es tev teicu pašā sākumā.
Kļuvu uzmanīgāka.
- Meitēn, tu esi īpaša. Bet nedomā, ka tev ir kaut mazākās tiesības ar to lepoties!
"Es jau ari nelepojos!" Nedaudz sabožos. Man nebija ar ko lielīties atšķirībā no dažiem labiem, kuri, kā varēja noprast, būtu gatavi par saviem sasniegumiem runāt stundām ilgi.
- Tu neesi īpaša labā nozīmē, Daniels turpināja. Tu esi īpaši apčakarēta. Turklāt šis KĀDS, kurš tevi ir apčakarējis, uzlicis ļoti spēcīgu kodu, lai neviens, pat es, nespētu ielauzties tavā prātā dziļāk par virsslāni. Pamata kodu mainīt var un ar to pietiek, lai valdībai nerastos aizdomas, tāpēc esmu pietiekami drošs, ka viņi nav pie vainas.
- Kurš tad būtu varējis izdarīt kaut ko tādu? ieprasījās Rens. Daniels neziņā paraustīja plecus.
- Kaut man būtu nojausma, puisis godīgi atzinās.
- Un kādēļ KĀDAM kaut kas tik briesmīgs būtu bijis jādara? Rens atkal jautāja. Daniels tikai raustīja plecus, tad palūkojās uz mani ar ļoti nopietnu skatienu.
- Vai vēlies, lai es mēģinu noskaidrot kaut ko vairāk?
Aizdomājos. Vai es to patiesi gribēju? Visu laiku biju
dzīvojusi ar apziņu, ka esmu vienīgais bērns ģimenē, un nu, iespējams, kāds patiesi ir mainījis manu kodu, lai izdzēstu tik svarīgu informāciju. Tas šķita vienkārši šausmīgi, taču sāku jau pierast pie tā: jo vairāk uzzinu, jo briesmīgāka man likās Nironas valdība.
Ja nu izdodas atgūt visas savas atmiņas? Visas atmiņas? No tā, ko atkal atminējos, es secināju, kāds bijis iemesls šo pagātnes posmu dzēst no mana prāta, un, kad jau bija par vēlu, sapratu, ka nemaz nevēlos to visu atcerēties.
- Es nezinu, jutos apjukusi, nobijusies, pazudusi, samulsusi. Savāds, īsti neizprotams jūtu mikslis, kad viss šķiet neskaidrs, neīsts un ir vēlme kādam palūgt, lai iekniebj, citādi nepamodīšos.