- Jocīgi… Daniels novaibstījās. Biju domājis, ka esi drosmīgāks skuķis.
- Es… gribu zināt, sacīju, pieceļoties kājās.
- Šajā teikumā es saklausu ļoti treknu "bet". Kas tevi aizkavē? Meitēn, iespējams, šī ir vienīgā iespēja atgūt zudušo. Es varu pārdomāt jau pēc divām minūtēm un nebūt tik augstsirdīgs, un nolemt tevi sviest laukā no šīs telpas, no mūsu nama, un tu varēsi doties, kur tavas stulbās acis rāda.
- To tu nedarīsi vis! Rens asi iebilda, un es skaidri saklausīju draudīgu sašutumu puiša balsī.
- Kādēļ gan ne? Daniels jautāja. Rens, mērojis pāris soļu puiša virzienā, sagrāba viņa roku. Izskatījās tā, it kā abi tūlīt sakausies. Daniels padevīgi nopūtās.
- Labi jau labi, nedarīšu tā, viņš samierinājās, un Rens atlaida biedru. Redzēju košu apsārtumu ap viņa roku.
Daniels paglūnēja uz mani un sarauca pieri.
- Tatad? Kā būs? Piekriti piedāvājumam vai ne?
"Airī, viņam taisnība! Ja vēlies zināt patiesību, šī ir tava vienīgā iespēja to noskaidrot! Dari to!"
Drosmīgi pamāju.
- Lūk, to es saprotu, sēdies! Daniels atzinīgi noteica un ar galvas mājienu norādīja, lai es ieņemu vietu pie viņa datorgalda.
Varēju apzvērēt, ka dzirdu savu sirdi, kas skaļi dauzījās. Biju ļoti uztraukusies, apsēžoties pie Daniela datorgalda. Palūkojos uz savu roku un iedomājos, ka, iespējams, man atkal nāksies pārciest ļoti nepatīkamu procedūru.
- Pirms mēs sākam…
Vēsas tirpas izskrēja cauri mugurai. Noskārtu, ka tas, ko Daniels grasās teikt, nebūs nekas iepriecinošs.
- Man tevi ir jābrīdina par to, ko varbūt tu jau nojaut.
Piekrītoši pamāju, jo laikam gan zināju, ko puisis sacīs.
- Tā nebūs nekāda aizraujošā nodarbe. Patiesībā jāsaka godīgi, ka man nav ne mazākā priekšstata, kā viss izvērtīsies. Ielaušanās tavā prātā var būt ļoti ilgstošs un ļoti sāpīgs process. Vai tu esi gatava uz ko tādu?
- Nē, viņa nav gatava! Pirms es biju paguvusi bilst kaut vārdu, piesteidzās Rens, saņēma mani aiz rokas, gribēja uzraut kājās un acīmredzot vest prom.
- Daniel, tas ir neprāts! Padomā, cik tālu tu ielūkojies iepriekš un kādu reakciju tas radīja! Aizskardams virsslāni vien, tu liki viņai noģībt!
- Ren, meitene pati tam ir piekritusi. Nomierinies, apsēdies maliņā un baudi šovu! Daniels noplātīja rokas. Tajā pašā mirklī jauneklis tika sagrābts aiz krekla. Neapmierināta piecēlos un skatījos uz abiem puišiem, vēloties viņus izšķirt, taču vai tas maz bija manos spēkos?
- Manis dēļ nestrīdieties! lūdzos. Abi jaunekļi palūkojās uz mani: Rens ar dusmām, Daniels ar atvieglojumu, visticamāk, par to, ka esmu iejaukusies. Palūkojos uz Renu nopūzdamās.
- Laid Dānieļu vaļā, lai varam sākt. No sava lēmuma es neatkāpšos. Nepiedotu sev nekad, ja tagad pārdomātu, tāpēc, lūdzu, paej malā un ļauj viņam darboties.
Rens lēni un negribīgi atlaida Dānieļu. Briļļainais puisis pateicīgi smaidīja, iekārtodamies atpakaļ savā vietā. Apsēdos un uzliku roku uz galda. Satvēris to, Daniels pievienoja sensoru vietā, kur zem ādas atradās bioaparāts. Rens arvien vēl protestēja:
- Viņš tevi tikai izmanto savām stulbībām!
- Man nav žēl būt par eksperimentālo matēriju, ja vien šādā veidā es noskaidroju to, ko no manis kāds ļoti veiksmīgi ir noslēpis.
- Tu nekad nevari zināt, kas tur ir apslēpts.
- Tev ir taisnība. Un es apzinos visu, ar ko tūlīt grasos saskarties, taču tas nav svarīgi, esmu ar mieru uz jebko.
Brīnījos par man svešo un negaidīto drosmi, kāda manī radās. Ievilku dziļu elpu un uzlūkoju Dānieļu. Vēl mirkli sajutu satraukumu un nepatīkamu kņudoņu skrienam pāri mugurai, pirkstu galos, taču visiem spēkiem centos aizgaiņāt šo sajūtu.
- Labi, es sāku, jauneklis brīdināja.
Aizvēru acis. Centos sagatavoties sāpēm, taču īsti neizdevās. Sajūta bija daudz nejaukāka nekā pirmajā reizē. Savādi, es domāju, ka spēšu to paciest pēc tam, kad reiz jau esmu to pārdzīvojusi. Biju kļūdījusies. Pieķēros pie galda malas, strauji ieelpoju un saklausīju, kā spalgi un protestējoši nopīkstas mans bioaparāts. Brīnumainā kārtā spēju sadzirdēt Rena balsi, kurš acīmredzot stāvēja man blakus un skaļi auroja uz Dānieļu. Diemžēl viņa balss likās nākam no tālienes, tā kļuva aizvien neskaidrāka un dziestošāka. Istaba man apkārt sagriezās, un es mehāniski pūlējos sameklēt atbalstu kādu vai kaut ko, pret ko varētu aizķerties, noturēties, nenokrist, taču likās, ka tuvumā neviena nav. Sajutu to, kā satveru tukšu gaisu un krītu uz priekšu. Atsišanās brīdi nepiefiksēju, vai arī mani, iespējams, noķēra Rens. Apbrīnojami, taču šoreiz es nezaudēju samaņu, par spīti tam, ka sāpes plosīja katru ķermeņa šūnu. īsti nezinu, vai kliedzu vai ne. Nedzirdēju sevi un apkārtējos, neredzēju neko konkrētu, vien vārgas ēnas lēni gaistošajā pasaulē.
Baltas gaismas uzplaiksnījums mani apžilbināja, un es aizžmiedzu acis, lai atkal tās atvērtu… jau pavisam citā vietā.
Stāvēju parkā, bija saulaina diena. Man blakus uz soliņa sēdēja tēvs. Tieši mums abiem pretī mazais, gaišmatainais puika, kuru jau vairākas reizes tiku redzējusi, spēlējās ar mūsu pirmo robotu mājdzīvnieku Deo. Tādi bija katram mazajam mūsu pilsētā. Tēvs savukārt vēroja mani un smaidīja.
- Prieks, ka esi beidzot tik tālu tikusi, Airī, mīļumiņ, viņš sacīja un pasniedza man mazu puķīti. Uzlūkojot zilās ziedlapiņas, uzreiz atcerējos, kāds ir puķes nosaukums. Neaizmirstulīte.
- Es nezinu, cik daudz laika mums ir, mīļo meitiņ, taču man ir tev kaut kas svarīgs jāpastāsta. Šaubos, vai man pietiks vajadzīgo minūšu un tev spēka, lai to visu izturētu, taču varu teikt vienu tu esi uz pareizās takas! Paliec ar VIŅIEM, un tu mani atradīsi!
Vēlējos pajautāt, ko tētis ar to ir domājis, taču vīzija pārtrūka tikpat pēkšņi kā parādījusies.
Strauji ievilku elpu, atjēdzoties savā īstenībā. Mans ķermenis lēnām atguvās no pārciestā šoka. Jutu, ka nespēju to kontrolēt. Šķita, kāds ir aizsprostojis manas plaušas un pa tām pienācīgi necirkulē gaiss. Kad ieraudzīju to, kas notiek apkārt, izrādījās, ka atkal guļu uz dīvāna. Pār mani bija pārliecies Rens un nobažījies vēroja mani. Pagriezu galvu iesāņus un pamanīju, ka abi jaunieši vairs nav vienīgie istabā. Viņiem blakus stāvēja Kaito, Akusei, Maimi un pāris nepazīstamu cilvēku. Aizvēru acis.
- Kā tu jūties? Rens nočukstēja ar savādu, neizprotamu maigumu. Es otrreiz centos ievilkt elpu un sajutu asas adatas ieduramies krūškurvī. Sapratu, ka tuvāko minūšu laikā nespēšu parunāt, tādēļ, lai norādītu uz to, ka esmu dzīva, savilku seju vārgā smaidā.
- Šis meitēns pēc kaut kā tāda vēl var arī pasmaidīt! Apbrīnojami! dzirdēju kādu iesaucamies, taču nepazinu runātāja balsi. Interesanti, kā viss, ko pārdzīvoju, izskatījās no malas. Vai es svaidījos kā drudzī? Vai es skaļi bļāvu vai arī man tā tikai izlikās? Vai es sakarsu? Vai ko teicu? Vajadzētu pajautāt Rēnam vai Danielam, taču vēlāk kad šeit nebūs tik daudz cilvēku.
- Viņa ir daudz spēcīgāka nekā pašai šķiet, teica vēl kāda balss, kuru šoreiz pazinu. Tas bija mans bijušais priekšnieks Akusei. Piespiedu sevi atkal pasmaidīt. Gribēju sacīt, ka nevēlos šobrīd būt visu centrā kā apskates objekts, taču sapratu, ka neko pāri lūpām izdabūt neizdosies. Jutu, kā Rens pieskaras manam vaigam. Palūkojos uz jaunekli. Viņa rokā bija ūdens glāze. Pateicīgi pamāju ar galvu un padzēros ar puiša gādīgo palīdzību. Veldzējoši vēsais šķidrums plūda cauri kaklam. Likās, it kā tas izplatītos pa visu manu ķermeni, atspirdzinot arī dvēseli.