Pagāja kādas desmit bezkustības sekundes, kuru laikā centos elpot mierīgi un nedomāt ne par ko. Tad mēģināju pieslieties sēdus, taču spēcīga roka mani atturēja. Sākumā domāju, ka tas atkal ir Rens, taču kļūdījos. Palūkojos uz Kaito, kurš noliegumā šūpoja galvu. Pakļāvos spiedienam un atkal apgūlos.
- Viņai ir jāatpūšas. Un man ir jāapspriežas ar jums visiem. Jo īpaši ar tevi, Daniel. Iedomājoties to, kādas nepatikšanas es varētu būt radījusi jauneklim, saņēmu visus sevī esošos spēkus un izdvesu:
- Viņš nav vainīgs…
Stingri paskatījos uz Kaito, un viņš tikpat nopietni lūkojās man pretī.
- Daniels neko sliktu nav izdarījis! Es pati lūdzu, lai viņš mēģina uzlauzt manu kodu.
- Nerunā muļķības! Tā vis nebija, Daniels tev piedāvāja, un tu neatteicies, Rens dusmīgi iebilda. Spītīgi centos pieslieties sēdus, jauneklis gribēja mani aizkavēt, taču es neapmierināti atgrūdu viņa roku.
- Es to visu vēlos! Lūdzu, ļaujiet Danielam turpināt uzsākto.
- Un kādēļ lai viņam tas būtu jādara? Kaito jautāja. Viņš neizklausījās saniknots, patiesībā vīrieša balss bija ļoti mierīga un nosvērta, taču es uz mirkli redzēju viņa acīs uzzibam ļaunas ugunis.
- Kādēļ lai Danielam būtu jādara kaut kas tavā labā? Mēs tev neesam neko parādā! vīrietis sacīja. Jauneklis ir veicis darbības bez manas atļaujas, bet šajā namā viss notiek tikai ar manu atļauju, tādēļ viņš saņems pēc nopelniem. Un tu, jaunkundz, esi pie mums aizkavējusies nepiedodami ilgi! Es zinu, ka tavu kodu nav iespējas uzlauzt un izdzēst, lai tu par mums aizmirstu, taču mums ir citi veidi, kā likt tev ciest klusu. Ja Daniels nespēja iekļūt tavā prātā, to nespēs arī valdība. Viss, kas ir jāizdara, un Kaito pievērsās Danielam, noglabā datnes tuvu robežai, aiz kuras sākas viņas prāta nesasniedzamā daļa. Aizzīmogo tā, lai pati meitene nespētu tās tik vienkārši atvērt.
- Ko tas nozīmē? iebrēcos.
- Tas nozīmē, ka tu mūs atcerēsies, taču par mums nedomāsi. Atmiņas neizzudīs, taču, nesaskaroties ar lietām, kas tev to visu varētu atgādināt, tu vienkārši neiedomāsies par mums. Diemžēl mums nāksies tevi uzraudzīt.
- Kaito! Rens mēģināja iebilst.
- Apklusti! vīrietis iekliedzās. Viss notika tik pēkšņi, tik negaidīti, ka es nevilšus pat piekļāvos ciešāk dīvāna atzveltnei. Rena seja īsā laikā zaudēja veselīgi sārto krāsu, it kā no tās būtu pazudušas visas dzīvības pazīmes.
- Nekādu iebildumu, un es negrasos tērēt mūsu visu laiku šādiem muļķīgiem un pilnīgi liekiem eksperimentiem. Mums ir daudz lielākas problēmas, ar kurām vajadzētu tikt galā. Daniel, uzreiz pēc datņu pārveidošanas pavadi mūsu jauno dāmu līdz izejai.
- Varbūt to labāk izdarīšu es? Rens ieminējās, taču es vairs nepazinu viņa balsi. Tā šķita tāla, svešāda un tik ļoti klusa kā vēl nekad iepriekš. Kaito, izlēmis neatbildēt, izgāja no telpas…
Beidzot gurdeni uztrausos sēdus. Viss acu priekšā šūpojās, un es jutu, cik ļoti sāp galva. Tas lika sirdij savilkties čokurā. Akusei bija miris! Lēni izkāpu no gultas un palūkojos laukā, atbalstot pieri pret vēso stiklu. Pilsētu ietina pelēka krēsla un klusums. Interesanti: cik ilgi es biju gulējusi? Cenšoties atminēties, ko esmu darījusi pēdējās pāris dienas, sapratu, ka to nespēju. Pēdējais, ko atcerējos, bija priekšnieka bēru ceremonija. Tas šķita savādi. Manas domas bija dūmakainas, neskaidras.
Lēnām pagriezos. Palūkojos uz Simo un aizlūzušā balsī nočukstēju aktivizācijas kodu. Mazā iekārta palēcās un paziņoja:
- Septiņi vakarā!
Izstaipījos un devu komandu ieslēgties pārraidītājam. Lielais ekrāns pie sienas iemirgojās, un uz tā parādījās dažādas raidījumu izvēlnes. Izpētīju piedāvājumu. Starp bērniem domātām datoranimācijas filmām un pieaugušo sieviešu sarunu šoviem atradu šodienas ziņu speciālizlaidumu. Viens klikšķis, un pa visu ekrānu izplūda simpātiskā Nobuo Kandzo seja. Vīrietis sāka ar galveno virsrakstu nolasīšanu:
- Nironas premjerministre Hačiko Akijama san vakar tikās ar sadraudzības pilsētas Onho pārstāvi, lai pārrunātu tirdzniecības līgumu nosacījumus, kuri bija noslēgti pirms desmit gadiem. Akijama san apgalvo, ka…
Turpmāko tekstu es vairs nedzirdēju. Ūdens pudele, ko biju paspējusi paķert no ledusskapja, cerot, ka vēsais šķidrums līdzēs justies labāk, izslīdēja man no rokām un ar būkšķi nokrita uz grīdas, izšļakstot ūdeni uz visām pusēm. Tūlīt pat tīrīšanas iekārta ķērās pie saslaucīšanas un grīda zem manām kājām sasila, iztvaicējot mikluma paliekas. Mēmi blenzu uz to, ko redzēju savā priekšā.
- Apstādināt kadru! iekliedzos. Mana balss bija pārāk spalga. Viss, kas notika uz ekrāna, sastinga. Piegāju pie tā un cieši ielūkojos attēla labajā stūrī. Tur, tik tikko iekļuvis kadrā, stāvēja kāds vīrietis. Sprogainie mati aizsedza viņa seju, taču es biju pārliecināta esmu šo cilvēku redzējusi iepriekš.
- Veikt atpazīšanu! devu komandu pārraidītājam. Ierīce īsi nopīkstējās, un uz ekrāna parādījās visu kadrā redzamo cilvēku publiskie dati. Salīdzināju piedāvātos attēlus ar kadrā redzēto vīrieti. Izrādījās, ka tas ir premjerministres Hačiko Akijamas padomdevējs Džins Haneuls.
"Savādi. Kādēļ tu tik neparasti reaģēji, ieraugot kadrā šo vīrieti? Tas taču nav nekas dīvains, iespējams, esi viņu tūkstošiem reižu redzējusi ziņās blakus Hačiko sama." Tajā pašā mirklī kā līdzīgi milzu cunami mani aprija migrēnas vilnis. Saliecos un centos ievilkt elpu, taču tas bija vēl grūtāk.
"Airī, vajadzētu atgulties un iedzert vēl glāzi ūdens." Centos sataustīt pudeli, taču tad aptvēru, ka viss šķidrums ir izlijis. Pirksti atdūrās pret apaļo korķīti.
Pasaules krāsas sajaucās vienā neizšķiramā jūklī. Redzēju iepriekšējo dienu notikumus pazibam acu priekšā. Kā atgriežos atpakaļ pēc kurjera uzdevuma veikšanas, kā atrodu savu prakses vietu uzspridzinātu, priekšnieka noorganizētās bēres. Atminējos rūpnīcu rajonu. Renu un Maimi, Dānieļu un Kaito.
Jutu, kā krūtīs viss sažņaudzas.
"Piezvani tēvam! Tev ir jānoskaidro patiesība!"
Drudžaini uzspiedu tēva numuru, trīcēja rokas. Noliku komunikatoru uz galda un uzmetos uz gultas malas. Šķita, ka paiet vesela mūžība, līdz acu priekšā iezīmējās hologrāfiskais attēls.
- Airī, tēvs izskatījās manāmi pārsteigts par to, ka es viņam zvanu. Nemaz nebrīnījos, ka viņš šādi reaģēja, tēvam zvanīju ļoti reti.
Cerēju, ka balss mani nenodos.
- Sveiks, tēt, atsaucos tēlotā bezrūpībā. Vai neiztraucēju?
- Nē. Es jau pirms stundas beidzu darbu. Ko tu vēlējies, mīlulīt? Tēvs silti pasmaidīja. Iekodos apakšlūpā tik spēcīgi, ka jutu, kā mutē izplatās vara garša.
- Kā būtu, ja mēs rīt satiktos? piedāvāju. Sen neesam parunājušies.
- Lieliska ideja. Tēvs piekrītoši pamāja, taču tad viņa seja apmācās. Nevilšus aizturēju elpu. -Ja vien tas nenozīmē, ka tu kavēsi praksi. Meitiņ, es saprotu, ka esi pārcietusi kaut ko ļoti satriecošu, taču tas nav nekāds attaisnojums, lai…
- Nē, tā nebūt nav, pārtraucu tēvu pusteikumā. Vienkārši vēlējos tevi satikt, uzspēlēt kādu partiju. Palūkojos uz grāmatplauktā stāvošo kastīti. Tajā glabājās šaha figūras. Komplekts, ko kādreiz esot iegādājies mans vecvectēvs no kāda senatnes priekšmetu kolekcionāra.