- Partiju? tēvs apjucis pārjautāja. Biju pārsteigta. Vai tiešām viņš būtu aizmirsis to, kā bērnībā mēdzām pavadīt laiku pie melnbaltā galdiņa?
- Nūjā, šahu. Mēs agrāk to bieži spēlējām. Vai arī… tu neatminies vairs? Manī iezagās bailes, taču viņš atguvās.
- Rīt atbraukšu, šobrīd man jāiet, saulīt. Māte sauc. Un saruna pārtrūka tik pēkšņi, ka pirmajā brīdī es, pilnīgi apstulbusi, turpināju blenzt uz neesošo attēlu monitorā, tad vilkos uz guļamistabu.
Ielīdu zem segas. Vēroju griestus. Jutu uzmācamies drebuļus, taču tie nebija no aukstuma. Palaikam uzvilnīja nelabums, un galva vēl joprojām dunēja. Nespēdama aizmigt, piecēlos, piegāju pie ledusskapja un, izņēmusi negāzētu minerālūdeni, padzēros. Ejot atpakaļ uz gultu, pieliecos, lai paceltu nokritušo pudeli. Metu to uz atkritumu tvertnes pusi. Tās vāks automātiski atvērās, un pudele grabēdama iekrita iekšā.
Vajadzēja atgūt spēkus, taču sāpes nerimās. Jutos nožēlojami. Izberzēju sūrstošās acis un trīs reizes sasitu plaukstas, ieveļoties atpakaļ gultā. Vēsa gaisa plūsma aizskāra seju, un šķita, ka kļūst labāk. Ar labās rokas pirkstu galiem aizskāru plaukstas virspusi. Bioaparāta kods iemirdzējās.
Vai tiešām tā ir taisnība? Vai šo ierīci izmanto, lai kontrolētu cilvēkus? Mans tēvs un māte bija daļa no iekārtas uzlabošanas projekta dalībniekiem. Vai viņi to zināja? Nespēju iedomāties, ka vecāki varētu piedalīties tik šausmīgos pasākumos.
Aizspiedu acis. "Uztraukšanās nepalīdzēs. Bija jāatpūšas. Rīt es noteikti uzzināšu patiesību."
Pamodos neizgulējusies un sliktā noskaņojumā. Naktī biju murgojusi, sapņos redzēdama tēvu. Vīrietis sacīja, lai uzmanos un uzticos savai sirdij. Viņš turēja rokās neaizmirstulīti un apgalvoja, ka man esot kāds jāatrod. Es neizpratnē jautāju vīrietim, kurš man ir jāsameklē, taču tajā mirklī uztrūkos no sapņa, tā arī nesaņēmusi atbildi.
Gaidīju vakaru, cenšoties izvairīties no domām par to, kā lai no tēva izvilina nepieciešamo informāciju.
Ieraudzījusi sevi spogulī, aptvēru, ka cilvēks, kas uz mani lūkojas atspulgā, ir tik ļoti mainījies, ka man ir grūti viņu pazīt. Viltīga sejas izteiksme, bažās saraukta piere, izmisis acu skatiens.
"Airi, ko tu esi ar sevi izdarījusi?" Nepatikā novērsos.
Tieši pusstundu pēc oficiālās darba dienas beigām pie manām durvīm pieklauvēja. Piesteidzos, lai tās atvērtu, un savā priekšā ieraudzīju tēvu. Viņš bija viens. Pabrīnījos, ka ari māte nav atnākusi.
- Mīļumiņ, nāc šurp! Tēvs izpleta rokas. Es, nedaudz muļķīgi smaidot, iekritu vīrieša apskāvienos. Jutu viņa spēcīgo ķermeni piespiežam manu izvārdzināto augumu sev klāt. Tā nostāvējām kādu laiciņu, līdz beidzot viņš mani atlaida un ienāca dzīvoklī.
- Stāsti, meitiņ, kā tev klājas! Tēvs, atlaidies mīkstajā krēslā pie galda, ērti tajā iekārtojās un pagaidīja, līdz apsēžos viņam pretī. Piedāvāju tēju, taču viņš atteicās.
- Rīt došos meklēt jaunu prakses vietu, ierunājos. Jutu piezogamies vainas apziņu. Šaubas. Varbūt man nevajadzētu izjautāt tēvu?
"Muļķa meitene, kā tu vispār uzdrošinies apšaubīt viņu?"
Taču te nu es biju. Sēžot pretī tēvam, pilna aizdomu un apjukuma.
- Runājot par darbu… tēvs ieklepojās un uzlika elkoņus uz gaišās galda virsmas.
-Jā?
- Vai tu man vari izstāstīt, kas tad īsti notika torīt, kad tika uzspridzināts tavs kantoris?
"Airī, vai nu tagad, vai arī nekad!"
- Patiesībā… Aizvēru acis. Ja nu tēvs mani uzskatīs par traku pēc tā, ko grasījos teikt? Nē, viņš noteikti mani atbalstīs un centīsies visu uztvert loģiski.
- Varbūt uzspēlējam šahu? es negaidīti piedāvāju. Iekams tēvs paguva piekrist, piegāju pie plaukta, lai izņemtu no tā figūru kastīti. Novietoju to uz galda un nospiedu sānos iemontētā paneļa vāku. Tas atvērās, ārā izbīdoties vadības pogām. Uzspiedu vajadzīgo komandu, un galda virsma momentāni pārvērtās par melnbaltu šaha dēlīti.
- Airī, es neesmu šeit ieradies, lai nosistu laiku, bakstoties ar šo muļķīgo spēli, tēvs neapmierināti noskaldīja. Es sastingu, rokai apstājoties gaisā virs tā lauciņa, uz kura grasījos novietot dāmu. Es uzdevu jautājumu un gaidu atbildi!
Sarāvos. Tēvs izskatījās ļoti nopietns, varbūt pat nedaudz dusmīgs. Savādi, par ko gan viņam būtu jādusmojas?
- Airī, man tev jāsaka, ka līdz manām ausīm ir nonākusi visai nelāga informācija.
Kā strāvas sitiens izskrēja cauri kauliem. Vai tēvs nojauta, ka es sameloju kārtības sargam? Varbūt viņš jau visu zina? Nojauš, ko vēlos uzzināt?
- K-kāda informācija? izstomīju. Sapratu, ka uz manu jautājumu viņš neatbildēs. Tēvs piegāja pie loga, un kādu pusminūti istabā stinga klusums, Suzuki ģimenes galvai vienaldzīgi skatoties laukā. Tas man deva iespēju pārdomāt savu plānu. Kā lai iesāk sarunu par bioaparāta funkcijām tā, lai tēvs neuzdotu jautājumus? Varbūt iesākt tieši, bez kādiem aplinkiem?
"Jā, tad tēvam noteikti neradīsies nekādas aizdomas!" nospriedu. "Kur gan ir tava galva, Airi? Ja vēlies apmānīt tik gudru cilvēku kā Takeo, uzbrukt nedrīkst! Viss ir kā šahā paej gājienu uz priekšu, prātā izsverot visas nākamās iespējas."
Pavēru muti, lai uzdotu pirmo jautājumu pārvietotu bandinieku iedomātajā spēles lauciņā par diviem kvadrātiņiem uz priekšu, taču nepaguvu neko pateikt. Tēvs aizsteidzās priekšā.
- Airī, vai atceries, kad tu biji maza, mēs kopā pavadījām daudz laika. Es tev tiku teicis, ka esi īpaša? Ka atšķiries no pārējiem cilvēkiem?
Manas acis iepletās. Pierē parādījās vismaz divdesmit grumbu.
- Jāāā… gari novilku, nesaprotot, kādēļ tēvs atgādina kaut ko tādu. Tas nešķita loģiski. Vienubrīd viņš vēlas zināt, kas notika darbā torīt, kad tika uzspridzināts kantoris, un otrā vai man tika teikts, ka esmu īpaša?
- Tu bieži mēdzi sacīt, ka es mainīšu pasauli.
- Tik tiešām! Tēva lūpas savilkās savādā smaidā. Jutu vēsas tirpas. Smaids, kuru redzēju, bija auksts, un tajā nebija ne miņas no prieka.
- Tēti? tramīgi ievaicājos.
- Vai kādā no šīm reizēm es neieminējos, kas tieši tevi padara īpašu? Varbūt kādas spēles laikā es tev liku atcerēties kādu skaitli vai formulu? Vai mēs mēdzām spēlēt prāta mīklas vai arī aizrāvāmies tikai ar šahu?
"Kādēļ tu tieši tagad uzdot visus šos jautājumus?" Ieplestām acīm skatījos uz tēvu.
- Tu… neko… neko… neatceries? Vīrietis turpināja smaidīt. Kaklu kaut kas aizžņaudza.
- Vecums, mīļumiņ. Tu izaugi tik ātri, tēvs attrauca. Nāc pie manis. Viņš izstiepa rokas. Pastāsti man par savu bērnību.
Reizē ar tēva plaukstu negaidīti sajutu baiļu ledusauksto ķetnu uz sava pleca. Strauji ieelpoju caur muti.
"Uzticies savai sirdij!" dzirdēju sapnī redzētā tēva aicinājumu.
- Mans tēvs nekad neko neaizmirst. Viņam ir fotogrāfiskā atmiņa, izdvesu.
Smaids viņa sejā noraustījās un lēnām izdzisa. Viņa seja satumsa.
- Visiem cilvēkiem gadās aizmirst mazsvarīgus sīkumus, mīļumiņ. Viņš atkal sāka smaidīt.
- Ne jau Takeo, viņš neko nekad neaizmirst! Balss trīcēja. Vīrietis man pretī iesmējās un paspēra soli uz priekšu.
- Muļķa meitēn, nepadarīsim visu sarežģītāku! tēvs neapmierināti sacīja. Aptvēru, ka pēkšņi vairs nepazīstu viņa balsi. Tā šķita tik sveša. Tēvs tuvojās man. Gribēju bēgt, taču nezināju, kā lai to izdara. Kājas bija kā pielīmētas grīdai, nespēju pakustēties.
- Atbildi! vīrietis iebļāvās.