Tajā pašā mirklī jutu, it kā daudzi mazi āmurīši iesit man pa galvu, bet naida pilnais skatiens sirdī izdedzina caurumu. Ar rokām saspiedu deniņus un pieliecos. Cerēju, ka viņš jautās, kas ar mani notiek, vai es jūtos slikti, taču šis vīrietis klusēja. Acīs saskrēja asaras.
- Kas tu esi? Elpa paātrinājās. Redzēju garu ēnu izstiepjamies uz grīdas. Mani sagrāba divas spēcīgas rokas. Cauri visam ķermenim izskrēja spēcīgs elektriskais vilnis, un es iekliedzos. Sakodusi zobus, palūkojos uz varmāku.
- Tev neizdosies to no manis noslēpt! Es tevi uzlauzīšu! vīrietis pieliecies klusi šņāca, urbdamies man tieši acīs. Nespēju novērsties. Nākamais vilnis bija daudz spēcīgāks. Bioaparāts iegaudojās. Tiku nesaudzīgi atlaista un nokritu uz cietās grīdas. Centos pieslieties kājās, taču nespēju. Centos pretoties sāpēm, bet nepietika spēka. Istaba ietinās baltā miglā.
Atvēru acis un pirmajā brīdī nesapratu, kur atrodos. Vēl nupat biju savā dzīvoklī un runāju ar tēvu, taču tagad es gulēju pļavā, kas bija pilna sulīgi zaļas zāles un mazu, zilu ziediņu. Mākslīgā gaisma spīdēja man tieši sejā. Apjukusi piecēlos. Biju domājusi, ka ieraudzīšu kādu cilvēku, taču nevienu nemanīju. Kādēļ esmu šeit? Centos atcerēties, kā būtu varējusi nokļūt šajā pļavā, taču loģisku izskaidrojumu rast nespēju.
Pagājos uz priekšu, jūtot, ka mans ķermenis ir krietni vieglāks nekā parasti. Savādi.
Vēlreiz vērīgi palūkojos apkārt. Tuvākajā apkaimē nemanīja neko citu, vienīgi pāris mākslīgo koku un soliņus. Vai es biju kādā parkā?
Nolēmu pastaigāties. Pametu skatienu augšup un redzēju Nironai raksturīgās mākslīgās debesis, un tas nozīmēja, ka vēl joprojām esmu pilsētā. Gāju pa mazu taciņu apmēram piecas minūtes, līdz beidzot ieraudzīju pie kāda koka sēžam cilvēku. Tas bija gaišmatains vīrietis. Pienācu pie viņa, lai varētu aprunāties.
- Atvainojiet, vai jūs zināt, kas šī ir par vietu? jautāju. Vīrietis, sadzirdējis mani, pagriezās un lūkojās manī, plati smaidīdams. Tas bija mans tēvs.
- Teti? izsaucos, neko nesaprotot. Kā tas varēja būt? Skaidri atminējos, ka vēl pirms briža abi sēdējam manā istabā.
- Airī, meitiņ, piedod, man nav laika atbildēt uz taviem jautājumiem, jo es nezinu, cik ilgi mēs spēsim uzturēt šo savienojumu. Tev piekļūt ir ļoti sarežģīti, viņš sacīja. Saraucu pieri. Par ko īsti mans tēvs runāja? Taču paklausīju un neko nejautāju: ja jau nav laika, tad labāk netērēt iegūtās minūtes liekai pļāpāšanai.
- Tev ir jāsameklē tavs brālis! Tu nedrīksti nonākt VIŅU nagos, jo tagad VIŅI nojauš, ka tu varētu būt kods, tēvs, pieliecies pie manis, čukstēja. Viņš izskatījās ļoti noraizējies.
- Tēti, es neko nesaprotu, atzinos. Biju gatava pakļauties viņa pavēlēm, ja būs nepieciešams, taču sākumā man vajadzēja noskaidrot, ko mans tēvs ar to visu domā. Cerams, ka pietiks laika pastāstīt, kas notiek.
- Airī, sameklē uzticamu cilvēku, kurš var mēģināt atjaunot tavu izdzēsto atmiņas daļu. Sameklē kādu, uz kuru spēj paļauties, un drīz.
- Tēti, kas notiek? nespēdama atturēties, jautāju.
- Klausi mani un, lūdzu, uzmanies! Dodies pie sava brāļa, tu viņam spēsi uzticēties, tēvs saņēma mani aiz rokas. Viņa pieskāriens bija maigs un gādīgs, pavisam citāds nekā… Nespēju apjēgt, kā starp šo tēva versiju un to, ar kuru kopā vēl nesen atrados dzīvoklī, varēja pastāvēt tik liela atšķirība.
- Tēti, es neatminos savu brāli. Man nav brāļa.
- Piedod, man nācās to izdarīt, taču es zinu, ka tu spēsi visu atcerēties, viņš sacīja un sabužināja manus matus. Gribējās piekļauties šim vīrietim, taču man tas neizdevās. Jutu spēcīgu triecienu vēderā un to, kā mani kāds velk atpakaļ.
Tu viņu atradīsi, un viņš tevi pazīs! Kopā jūs varat VIŅUS sakaut! Tas bija pēdējais, ko dzirdēju, pirms atguvu samaņu.
Ar strauju kustību pieslējos sēdus un jutu, ka griežas galva. Bija ļoti slikti, gribējās vemt, taču es centos visiem spēkiem turēties pretī nelabumam. Redzei atgriežoties, aptvēru, ka guļu uz grīdas savā istabā un tēvs ir pārliecies pār mani un kaut ko murmina. Ieraudzījis, ka esmu atguvusies, vīrietis rupji uzrāva mani kājās un, caururbjoši lūkojoties, kaut ko teica. Diemžēl vai par laimi, es nesapratu to, ko viņš saka, dzirde nedarbojās, kā nākas, ausis bija kā aizkritušas. Vēlējos pajautāt, kas īsti notiek, kādēļ viņš ir tik ļoti pārskaities. Tēvs vienmēr bija mani ļoti mīlējis. Redzot to, ka man ir tik slikti, tēvs noteikti palīdzētu. Taču šobrīd viņš mani kratīja un bļāva. Vai tiešām viņš bija tik ļoti nikns? Jutu, kā kaut kas mikls slīd pāri vaigiem.
Vīrieša tvēriens bija sāpīgs. Pirmo reizi vēlējos izrauties, aizbēgt no tēva. Pamazām atgriezās dzirde. Vīrietis skaļi bļāva, lai es visu izstāstot. Nesapratu, kas ir tas viss, vien nojautu, ka nekas labs tas nav.
"Tēvs nebūtu ar mani šādi izrīkojies!" nodomāju un ar asu kustību centos izrauties no vīrieša skavām. Viņš, pārsteigts par negaidītu pretestību, atlaida mani un, acis izvalbījis, vēroja, kā es kāpjos atpakaļ. Smagi elsoju. Gribējās skaļi iekliegties, taču zināju: ja tā izdarīšu, varu atkal noģībt.
"Tēvs tā nekad nedarītu!" Atkāpos vēl soli. Tālu gan aiziet es nevarēju mans dzīvoklis bija viena liela istaba, kas savienota ar virtuvi, un vienīgi mazas durvis atdalīja visu telpu no vannasistabas. Ja es vēlējos mukt, man vajadzēja tikt garām vīrietim.
- Airi, jau atkal viņš mani uzrunāja ļoti mierīgi un nosvērti. Pacēlu plaukstu, lai noslaucītu asaras, un neuzticīgi uzmanīju viņu.
- Nespītējies, tā tu necietīsi! vīrietis dudināja.
"Necietīšu?" domās atkārtoju vīrieša teiktos vārdus.
Kā tas jāsaprot? Suzuki ģimenes galva nekad nepieļautu, ka man kāds nodara pāri. Zināju, ka tēvs aizsargātu mani līdz pēdējam, cik un kā vien spētu.
- Tu neesi viņš, pārliecināti un naidīgi noteicu, drebot pie visām miesām. Nē, kā gan kaut kas tik traks vispār man varēja izsprukt! Tas taču bija neiespējami! Šis vīrietis bija mans tēvs! Viņa reakcija neliecināja par pārsteigumu, tēvam līdzīgais gaišmatainais vīrietis izskatījās pat nedaudz uzjautrināts.
- Ko tu ar to domāji, mīļumiņ? Viņa balss saldums šķita pārspīlēts. Sažņaudzu plaukstas dūrēs.
- Tu neesi mans tēvs! atkārtoju to pašu pilnīgi trako domu vēlreiz. Savādi, taču, izteikusi to skaļi, es pat spēju tai noticēt. Vīrietis skaļi iesmējās.
- Kādas muļķības tu runā! viņš izsaucās un nāca man tuvāk, vēl joprojām turot priekšā izstieptu roku. Mani arvien nepameta izjūta, ka kaut kas šajā personā ir ļoti mākslīgs, neīsts. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk šķita, ka mans tēvs vairs nemaz nelīdzinās sev.
- Airi, beigsim spēlēties, labi? vīrietis nopūties sacīja. Kā būtu, ja mēs vienkārši aizmirstu visu, kas šeit notika? Dosimies nelielā izbraucienā? Papļāpāsim, kā agrāk.
Pakāpos vēl vienu soli atpakaļ.
- Mīļumiņ, ar mani kopā tev nav no kā baidīties, vīrietis iedrošinoši apgalvoja. Es gribēju viņam noticēt par spīti tam, ka tā varētu būt ļoti liela kļūda. Aptvēru, ka pirmoreiz savā dzīvē esmu zaudējusi pamatu zem kājām. Tēvs bija tā persona, kurai es spēju pilnībā uzticēties, ar kuru pārrunāju visu, ar kuru kādreiz kopā pavadīju lielāko dienas daļu un kuru nekad netiku apšaubījusi. Viņš bija mans drošības balsts, cilvēks, ar kuru jutos pasargāta no pilnīgi visa ļaunā, pat ja tas bija kaut kas patiesi muļķīgs un bērnišķīgs. Atkal jutu asaras sariešamies acīs. Nespēju lāgā valdīt to, kas manī norisinājās.