Virs mums atvērās trešā stāva logs, un no tā kāds izgāza atkritumus. Abi ļoti laicīgi paspējām apstāties, lai mums netrāpītu augļu mizas un vecas avīzes. Pārsteigumā iepletu acis. Avīzes? Papīrs? Augļu mizas? Nekādas sadzīves produktu pārstrādes? Cik ļoti šī vieta bija atpalikusi no pārējās Nironas!
- Četrdesmit divi. Esam klāt! Jauneklis apstājās pie kādām metāla durvīm. Es skeptiski pablenzu augšup un norādīju uz numuru.
- Šeit ir rakstīts: piecdesmit seši, sacīju. Puisis arī paskatījās uz augšu un pasmaidīja.
- To mēs tūlīt noskaidrosim! Brīdī, kad Kaoru vēlējās pieklauvēt, tās strauji atvērās.
Nepaguvu ne attapties, kad pret mani bija pavērsts ass katanas asmens. Viss notika pārāk strauji, lai es spētu noreaģēt. Neko tādu nebiju gaidījusi.
"Šī, meitēn, noteikti ir viena no pieredzes bagātākajām pēdējām mūža dienām, kāda vispār var būt. Māmiņ, tēti, uz neredzēšanos!…"
Aizžmiedzu acis, gaidot triecienu.
Pirms simts gadiem Kalvena Institūta pētnieki pasaulei atklāja revolucionāru tehnoloģiju bioaparātu. Tā bija iekārta, kas, nolasot cilvēka ģenētisko materiālu, spēja uzglabāt sevī visus nepieciešamos fizioloģiskos parametrus, izsekot cilvēka organisma procesiem un to izmaiņām. Sākotnēji prezentēta kā medicīniski profilaktisks līdzeklis slimnieka ērtākai novērošanai, tehnoloģija tika attīstīta, iekļaujot sevī ne tikai medicīnas, bet arī citu nozaru sasniegumus, līdz ieguva tādu formu, kādu to pazīst mūsdienās, mazu, ķermenī iemontētu datu krājēju. Visi datu nesēji ir savienoti sistēmā, kuru kontrolē un pārbauda speciāli izraudzīta zinātnieku grupa. Nironā šādu aparātu ievieto ķermenī katram jaundzimušajam.
Šī ierīce visiem tiek iemontēta pie elkoņa, taču tā redzama kā svītrkods uz plaukstas locītavas. Pirmie cipari (kas ir konstanti nemainīgi visu dzīves laiku) ir tavs pilsoņa numurs un datums, kad esi nācis pasaulē. Pārējie cipari mainās. Tie norāda uz algas patēriņu to, cik daudz naudas vēl ir atlicis, un uz veselības stāvokli. Pats pēdējais numurs sarakstā norāda uz pilsoņa produktivitāti. Redzat, labākos apbalvo.
Brīdī, kad pret mani tika pavērsts katanas asais .ssmens, dzirdēju, kā mans un Kaoru bioaparāts spītīgi iepīkstas. Paātrināta sirdsdarbība.
Sajutu, kā mani sagrābj divas spēcīgas, muskuļotas rokas un ievelk mijkrēšļa un putekļu pilnā telpā. Grasījos pabrīnīties par biezo, smago gaisu, kas pildīja istabu, bet tad atcerējos pirmīt piedzīvoto atkritumu izmešanu pa logu un noriju savu šoku līdz ar bailēm, kuras bija sākušas kratīt ķermeni. Vajadzēja nomierināties! Atvēru acis, lai redzētu, kur tieši atrodos. Pie vienas no sienām istabas tālākajā stūrī stāvēja ļodzīgs galds un vecs, pussabrucis koka grāmatu plaukts. Telpas vidū atradās dīvāns. Tas izskatījās labākā stāvoklī nekā pārējās mēbeles, taču varēja manīt, ka arī tas ir krietnu laiku kalpojis saviem īpašniekiem, jo bija vienos caurumos. Istabā bez manis un Kaoru (cik nu varēja saskatīt šādā puskrēslā) atradās vēl pāris cilvēku. Viena no viņiem bija meitene, kas turēja pret mani pavērsto ieroci. Vērojot viņas raupjo sejas izteiksmi, jutu, kā pāri mugurai pārskrien aukstas skudriņas. Cik laipna uzņemšana! Vēl tikai trūka sarkastiska "kā tev klājas?" un indes tējā. Lai gan par dzērienu šeit nevarēja būt ne runas! Pieļāvu, ka tik antisanitāros apstākļos ar tik daudziem noteikumu pārkāpumiem pat teorētiski nevarētu atrast nomazgātu trauku. Kāpēc gan Nironas vadītāji pieļāva to, ka kārtīgajā un tīrajā pilsētā eksistē šāds rajons? Atlika tikai atsūtīt uz šejieni attiecīgo brigādi, un lieta darīta!
Drebuļi pārņēma visu augumu. Aptvēru, ka, iespējams, esmu nonākusi kāda ielu grupējuma nagos un nekad vairs netiklu njāti??. ja nu viņi mani turēs kā ķīlnieci?
Nē, tas nebija iespējams! Akusei nesūtītu mani tik bīstamā uzdevumā!
- Maimi, nolaid ieroci! Paraugies uz tiem abiem nabadziņiem. Zēns izskatās tā, it kā grasītos piečurāt bikses, bet meitene nevaldāmi trīc. Turklāt abu biodraņķi pīkst tik skaļi, ka kurls var palikt. Šaubos, vai viņi spēj mums ko nodarīt! klusumu pārtrauca kāda veca, nedaudz čerkstoša balss. Pašķielēju uz runātāju. Tas bija vīrietis ar sirmiem matiem un skaidru, caururbjošu skatienu. Atviegloti nopūtos, kad par Maimi uzrunātā meitene pagāja nostāk un nolaida zobenu, lai gan nepārprotami varēja saprast viena lieka kustība no manas puses un es tikšu sacirsta gabalos.
- Kas jūs esat un kādēļ šeit ieradāties? vīrietis stingri noprasīja. Pamanīju vieglu sakustēšanos aiz viņa. Tur, ēnās un putekļos noslēpies, atradās kāds, kuru skaidri neredzēju.
Dziļi ievilku elpu un nedaudz drebelīgi atbildēju:
- Mūs sūtīja Akusei Kotagami. Viņš ir mans priekšnieks. Mums vajadzēja piegādāt sūtījumu uz šo adresi… Ar pūlēm pabeigusi, uzdrošinājos izslieties. Par Maimi nosauktā meitene samiedza acis, neizlaižot mani no sava redzesloka. Savāda sajūta. Šķita, ka esmu pieķēdēta pie sienas un mans kustību areāls neizplešas tālāk par kādiem divdesmit līdz četrdesmit centimetriem. Ar acu kaktiņu pablenzu uz Kaoru. Viņš izskatījās ļoti sašļucis. Nebija grūti iedomāties, ka jaunekļa seja bālumā šobrīd pārspēja viskārtīgākās mājsaimnieces centīgi nopulēto virtuves galdu.
- Ak tad Akusei! Beidzot! Vīrietis piecēlās un pienāca man klāt. Izstiepis roku, viņš viegli pasmaidīja, un es atklāju, ka viņam trūkst pāris zobu. Jau atkal sajutu vēsas tirpas.
- Dod nu šurp to, ko tas vecais sakārnis tev ir iedevis! vīrietis atkal ierunājās. Piekrītoši pamāju. Nospriedu: jo ātrāk izdarīsim uzticēto, jo ātrāk tiksim no šejienes prom, un, lai gan doma lavierēt starp debesskrāpjiem augstu gaisā mani nepavisam nesajūsmināja, tomēr labāk izvēlējos to nekā palikt tik baisu un kriminālu cilvēku kompānijā. Atvēru plecu somu un no tās izņēmu priekšnieka sniegto mapīti. Iedevu to vīrietim.
- Tas būtu viss. Vai varam iet? jautāju, palūkodamās uz izeju. Dzirdēju, kā meitene ciešāk sažņaudz savu ieroci un pasper asu soli uz priekšu.
- Maimi! vīrietis dusmīgi uzsauca. Balss intensitāte lika man sarauties.
- Domāju, ka droši varat doties prom. Esat paveikuši jums uzticēto darbu, un šeit jūs vairs nekas nekavē. Vīrietis norādīja uz durvīm, cieši skatīdamies uz meiteni ar katanu.
- Turklāt, viņš piebilda, klusi iesmējies, tas puisis tev blakus izskatās tā, it kā viņam steidzami vajadzētu svaigu gaisu.
Kaoru vairs nebija pat bāls. Viņš, aizžmiedzis acis un piespiedies sienai, bija tik tuvu ģībonim kā vēl nekad. Puiša bioaparāts turpināja uzstājīgi pīkstēt. Vēl nedaudz, un viņu sāks meklēt mediķi. Te tev nu bija: "Es tevi aizstāvēšu!" Negribīgi saņēmu viņu aiz rokas un parāvu uz izejas pusi.
- Nodod Akusei manus sveicienus, vecais vīrietis sacīja. Uzlicis roku uz manas muguras (tas lika pamatīgi satrūkties, tomēr es nepagriežos, cerēju ātrāk tikt prom), viņš pieliecās tuvāk un nočukstēja:
- Kā arī nevajadzētu teikt nevienam par šodien redzēto. Negribētu, lai nevēlami cilvēki pārprastu.