- Kur ir mans tēvs? izspiedu. Asaras aumaļām lija pāri vaigiem un lika vīrietim izskatīties miglainam un neskaidram. Slaucīju tās ar roku, taču neveiksmīgi asaras turpināja plūst, it kā acīs kāds dambis būtu pārrauts.
- Neesi muļķīga, meitiņ, es esmu tepat, gaišmatis sacīja. Viņš pacēla otru roku. Citkārt es uzreiz būtu metusies pie viņa, taču šobrīd man bija bail. Bija briesmīgi apzināties, ka varu noliegt savu tēvu, un tomēr es to izjutu tieši tā. Sapratu ar kādu neizprotamu, iekšēju pārliecību es nebiju šī vīrieša miesa un asinis.
- Kur ir mans tēvs? jautāju vēlreiz, jau daudz uzstājīgāk un pašai par brīnumu drošāk. Ja nu viņš ir nolaupīts? Kur tiek turēts? Man viņš ir jāatrod! Ja nu viņš jau ļoti ilgu laiku gaida, kad ieradīšos? Pašķielēju uz gaišmati un nodomāju: ja pārsteigšu viņu nesagatavotu, varbūt izdosies izbēgt. Ātri un cik vien iespējams viņam nemanot, pārlaidu īsu skatienu telpai. Ko varētu izmantot kā ieroci, lai aizstāvētos?
Pavirzījos tuvāk galdam. Uz tā stāvēja nelielā elektroniskā bibliotēka, kurā glabāju interesantākos literāros sacerējumus. Nekā smagāka tuvumā nebija, nāksies iztikt ar to pašu. Uzsmaidīju vīrietim, tā norādot, ka viss atkal ir kārtībā. Viņš bija nolaidis rokas un paspēris vēl pāris soļu manā virzienā.
Vajadzēja viņam likt saprast, ka es esmu padevusies, nevēlos cīnīties.
- Uz kurieni dosimies, tēt? jautāju, izliekoties ļoti ieinteresēta un priecīga, it kā vīrietis man būtu apsolījis kādu jautru piedzīvojumu, kuru nespēju vien sagaidīt.
- Nelielā izbraukumā, gaišmatis sacīja.
- Labi, es tikai paņemšu savu komunikatoru un elektronisko lasītāju, es taču nezinu, cik tālu mēs dosimies. Iesmējos, cerot, ka viņu tas pārliecinās, taču pati ļoti labi apzinājos, ka esmu šausmīga aktrise. Prātīga meitene tu esi, mīļumiņ, vīrietis slavēja, plati smaidot. Es piekrītoši pamāju. Varbūt tomēr izdosies, par spīti maniem nekam nederīgajiem centieniem aktiermākslā. Galu galā es šobrīd nepretendēju uz kāda slavena cilvēka vārdā nosauktu balvu, vēlējos vienīgi aizbēgt.
Uz īsu bridi mani pārņēma šaubas par to, ko daru. Ja nu es kļūdījos un manas aizdomas ir ļoti muļķīgas? Vai es sev tiešām varēju tik ļoti uzticēties?
Aizgriezos uz vienu sekundi, lai jau nākamajā sviestu uz vīrieša pusi ne pārāk smago elektronisko grāmatu lasītāju. Tā kā negribēju kavēties un vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt prom no šīs ēkas (lai gan man nebija nekādas saprašanas, kurp došos pēc tam), nemaz neatskatījos, lai pārliecinātos, kā klājas gaišmatim, pēc vaida vien sapratu, ka metiens ir bijis visai precīzs.
Atrāvu durvis, izskrēju kāpņu telpā un uzreiz pārlēcu vairākiem pakāpieniem. Cik vien ātri spēju, noskrēju uz pirmo stāvu un jau grasījos mesties laukā, lai laistos lapās pašai vēl nezināmā virzienā, kad negaidīti sajutu kaut ko mīkstu ietriecamies sevī. Nepaspēju attapties, kad mani kāds bija pārlicis pāri plecam un nesa ārā no mājas. Pie visiem svētajiem un nesvētajiem gariem, šis cilvēks bija milzīga auguma! Sāku spārdīties un situ milzenim pa muguru, taču tas bija tikpat veiksmīgi kā mēģināt spēlēt paslēpes ar beigtu mehānisko suni Deo, kuram pāri pārnesusies smagā mašīna. Svešinieks iegrūda mani tumšā mašīnas salonā, pats iesēzdamies priekšā pie vadības pults. Gribēju kliegt, lai laiž mani ārā, paskaidrot, ka man ir jābēg, taču pēkšņi aptvēru: abi gan šis milzenis, gan mans tēvs bija uz vienu roku! Šausmās jutu, kā krūtīs ieduras tūkstošiem adatu.
Mūsu pārvietošanās līdzeklis tika iedarbināts. Auto pacēlās dažus centimetrus virs zemes un, viegli vibrējot, apmēram sekundi karājās uz vietas, līdz galam uzlādējoties. Tad, izdvesdams patīkamu nopūtu, tas uzsāka strauju lidojumu pa pilsētas ielām, paceldamies aizvien augstāk, līdz beidzot mēs bijām tik augstu gaisā, ka, palūkojoties pa aptumšoto logu, sagriezās galva. Sapratu, ka man vairs nav kur bēgt. Es biju iesprostota vienā braucamrīkā ar milzeni, kurš mani veda viņam vien zināmā virzienā.
Lidojām uz priekšu ļoti strauji, un es jutu, ka vēders savelkas čokurā. Piespiedu tam plaukstas un aizvēru acis. Trīcēju bailēs. No vienas puses, gribējās ātrāk nolaisties zemē, jo brokastis lēnām kāpa augšup pa barības vadu, no otras -, lūdzos, kaut galamērķis nekad nepienāktu. Uz kurieni mani veda? Cik garš ceļš mums jāveic? Vai man pietiks spēka izplānot, ko lai daru, līdz lielais milzenis apstādinās auto un vēlreiz sagrābs mani savās ķetnās?
Vajadzēja loģiski izvērtēt visus faktus. Nedaudz pavēru vienu aci un pašķielēju uz vadītāju. Domas par iespējamo bēgšanu noplaka, redzot viņa muskuļotās rokas.
Mašīna noraustījās, mums iekrītot nelielā gaisa bedrē. Kad tā atkal līdzsvarojās, es sajutu rūgtu garšu mutē.
"Tā, Airī, noskaidrosim vienu lietu te un tūlīt vemt ir atļauts, tikai izkāpjot ārā no mašīnas!"
Varbūt es varētu izmantot slikto pašsajūtu savā labā un atstāt lielu, smirdīgu pleķi uz priekšā sēdošā milža krekla? Diemžēl tas dotu vienīgi to, ka transportlīdzekļa salonā sāktu smakot. Turklāt es taču tik ļoti centos pierunāt apēsto palikt manā vēderā.
Ievilku dziļu elpu un tūlīt pat nožēloju noreiba galva. Piespiedos vēsajam mašīnas stiklam, cerot, ka kļūs labāk.
"Airī, tev ir jākoncentrējas!" pavēlēju sev un aizžmiedzu acis. Tumsa sāka ņirbēt, un no tās iznira dažādi tēli. Sākumā tas bija vīrietis, kurš palika manā dzīvoklī. Kādēļ es biju tik ļoti pārliecināta, ka šis vīrietis nav tas, par ko uzdodas? Ja tā bija taisnība, kur tad šobrīd atradās mans tēvs un kas bija vīrietis dzīvoklī? Zināju, ka mainīt izskatu nav grūti, Nironā var piekļūt dažādiem tehnoloģiskiem jauninājumiem, kas maina ārieni. Par laimi, ģenētisko kodu, kā arī personas raksturu kopēt vēl nav iespējams.
Autovadītājs veica kārtējo virāžu, kas manā vēderā atbalsojās ar skaļu klunkšķiAtvēru acis un uzmanīgi papētīju braucamrīka salonu. Kad mašīna apstāsies, vajadzēs bēgt! Diemžēl neko noderīgu tuvumā nemanīju. Bezcerīgi nopūtos. Varbūt es varētu mēģināt viņam iesist?
"Ak jā, tā ir vienkārši lieliska ideja, ņemot vērā to, cik slikti jūties esi tuvu tam, lai pievemtu visu salonu. Tu grasies cīnīties ar šo milzeni un sazin ko vēl, kas tevi gaida ceļojuma galā? Lieliska ideja, Airī, tu esi braša meitene!" Atkal gribējās raudāt. Dzirdēju vadītāju priekšējā sēdeklī sagrozāmies. Pārslēdzies uz automātisko vadību, vīrietis pagriezās. Tā mēs kādu brīdi lidojām, klusēdami un vērdamies viens otrā. Tad, man par lielu izbrīnu, vīrietis pasmaidīja. Sejas izteiksmei atmaigstot, vīrietis sāka izskatīties pēc liela, mīksta lāča. Tāda, kas nespētu nodarīt pāri mušai, jo nekad nevēl nevienam neko ļaunu, taču vienlaikus var nodarīt ko nepatīkamu speciāli.
Tu izskaties ļoti nelāgi, vīrietis teica un, pretēji manām aizdomām, viņa balss nemaz neizklausījās baisa, no tās zosāda neuzmetās. Drīzāk tā nomierināja. Savāda sajūta, jāatzīst. Varbūt vēlies ko dzeramu? Vai ēdamu? Nesolu, bet šķiet, ka kaut kam šajā grabažā vēl jābūt. Viņš sāka rakņāties pa priekšējā paneļa nodalījumiem.
Beidzot uzdrošinājos sīkāk papētīt viņu. Vīrieša pleci bija plati, mati tumši, uz pakauša nedaudz atkāpušies. Protams, cīkstoņa muskuļotās rokas, kuras pirms dažām minūtēm mani iegrūda mašīnā.
Varbūt es varētu palūgt viņam ūdeni un iešļākt sejā? Nē, nekam nederīga, pilnīgi aušīga doma, ko gan man tas dotu? Bijām daudzus metrus virs jebkādas pietiekami ērtas nokrišanas vietas, un bioaparāts nepiedāvāja automātisko dziedināšanu vai pretsāpju līdzekļu ievadīšanu organismā.