Vīrietis pagriezās pret mani, rokās turot pudeli. Tajā bija ūdens. Mirkli šaubījusies, paņēmu to ar klusu "paldies" un, atvērusi pudeli, iedzēru vienu malku. Ūdens bija nedaudz sastāvējies, un tam bija neparasta, metāliska piegarša. Sajust vēsumu aizskaram sausās lūpas, piepildām muti un notekam pa barības vadu bija ļoti patīkami. Vīrietis pastiepa uz manu pusi graudu tāfelīti. Noliegumā papurināju galvu; pirmkārt, nevēlējos riskēt ar ēdienu, un, otrkārt, pat ja mēs šobrīd nelidotu, es tik un tā būtu atteikusies, jo par ēstgribu nevarēja būt ne runas. Redzēju, kā viņš, paraustot plecus, nomet tāfelīti uz priekšējā sēdekļa un no jauna pagriežas pret mani.
- Prieks tevi beidzot sastapt, Airī, viņš sacīja. Es neattapu, ko lai atbild. Nebiju gaidījusi, ka viņš zina manu vārdu, taču tas laikam bija visai loģiski, ņemot vērā to, ka šis cilvēks sadarbojās ar vīrieti, kurš izlikās par manu tēvu. Iedzēru vēl vienu malku ūdens, lai pretī sēdošais domātu: es neatbildu viņam tikai tādēļ, ka baudu svaigumu un valgmi, ko piedāvā šķidrums.
- Piedod, ka sākumā izturējos tik nevērīgi, diemžēl man nebija citas izvēles, vīrietis atvainojās. Kas tā par viltību?
- Varbūt man vajadzēja ar sevi iepazīstināt nedaudz agrāk, taču es parūpējos, lai mums neviens neseko, vīrietis turpināja taisnoties.
Neseko? Kurš gan mums sekotu un kādēļ?
- Esmu Šou Minakami, bijušais Nironas drošības dienesta karavīrs, tumšmatis iepazīstināja ar sevi. "Tas izskaidro viņa izskatu," nodomāju. Šobrīd gan mani pienākumi ir citi. Strādāju pie Džina Haneula.
Dzirdot premjerministres padomnieka vārdu, jutu, kā sirds sāk satraukti dauzīties. Kad pirmā baiļu lēkme pārgāja, ieslēdzās saprāts. Vīrietis, pie kura strādāja Minakami, mani bija brīdinājis par to, lai neiejaucos notiekošajā. Varbūt viņš patiešām man nevēlēja neko ļaunu? Šobrīd nekas cits neatlika kā censties sevi par to pārliecināt.
Atlikušo ceļa daļu pavadījām klusējot. Autovadītājs nebija īpaši runīgs cilvēks. Vīrietis atslīga krēslā un tad, kad mašīna sāka laisties lejā, jau saldi šņākuļoja.
Transportlīdzeklis piezemējās lielas savrupmājas pagalmā. Manas acis iepletās. Pirmo reizi mūžā redzēju ēku, kas tik ļoti atšķīrās no pārējās Nironas arhitektūras. Pilsētas ielu pelēkās ietves un bālās namu fasādes visas līdzinājās cita citai, tikai pēc krāsainajām izkārtnēm varēja saprast, kur tu atrodies. Turpretī šī māja lika domāt par to, ka tās projektētājs nav bijis pie pilna prāta. Logi bija izmētāti pa visu priekšējo sienu. Tie bija dažāda lieluma un formas. Man nezināma materiāla koši sārtā apdare lika acīm žilbt.
Pagriezies pret mani, Minakami izstaipījās un pasmaidīja.
- Visai iespaidīgi, vai ne? viņš sacīja, pamājot uz namu. Piekrītoši palocīju galvu.
Atvērās parādes durvis, un pa tām iznāca kalpotāja, nesot rokā lielu, melnu saini. Sieviete pienāca pie mašīnas un pieklauvēja pie stikla vadītāja pusē. Vīrietis atvēra to vaļā un izliecās laukā, lai silti sveicinātu atnācēju.
- Kanako san, prieks tevi redzēt smaidīgu.
Par Kanako uzrunātā paklanījās un pasniedza saini Minakami.
- Haneuls sama jūs gaida savā kabinetā. Viņš piekodināja, lai meitene to uzvelk, sieviete norādīja uz saini un, vēlreiz paklanījusies, gāja atpakaļ. Nākamajā mirklī uz manu pusi lidoja melnais iesaiņojums. Vīrietis izkāpa no mašīnas un sekoja sievietei. Salonā paliku viena. Ieintriģēta ieskatījos sainī. Tajā bija maiņas drēbes vasarīgi zila kleita un kurpes. Iedomājoties visu to sev mugurā, nosarku. Ikdienā biju pieradusi valkāt skolas apģērbu, kas bija ļoti vienkāršs, kā arī prakses drēbes. Manā garderobē tik greznas lietas nekad nemēdza parādīties. Pataustīju audumu. Tas bija mīksts un patīkami vēss.
"Smalki, Airī!" Nosmīkņāju un nometu saini zemē. Palūkojos ārā pa logu un apsvēru bēgšanas iespēju. Pamanīju vairākus airobotus lidojam debesīs. Skatiens atkal pievērsās melnajam iesaiņojumam. Varbūt bija vērts uzklausīt to, kas sakāms Haneulam?
Spēru nedrošu soli uz nama pirmā pakāpiena. Sāku ienīst šodienu. Kurš to būtu paredzējis, ka man nāksies kleitā un augstpapēžu kurpēs doties uz oficiālu pieņemšanu pie premjerministres padomnieka?
Izejot no pārģērbšanās telpas, jutos pārāk satraukta, lai pievērstu uzmanību priekšmetu izkārtojumam mājā.
Paklausīgi gāju līdzi Kanako, pūlēdamās nesapīties garaja tērpā, nenokrist un nesaplēst mīksto audumu. Sieviete uzveda mani otrajā stāvā un, norādot uz platām durvīm, atstāja vienu, sakot, ka mani jau gaida. Mirkli paliku uz vietas, nespēdama saņemties, lai ietu iekšā. Jutos pagalam neveikli. Ar grūtībām noriju siekalas un ieskatījos spogulī blakus durvīm. Tā jau domāju. Izspūrušie mati un nervozais skatiens liecināja par to, ka esmu nobijusies. Zilā kleita uz mana auguma vairāk atgādināja lupatu, kas aizmirsta vairākus gadus ir karājusies uz pleciņa. Jau gribēju pieskarties rokturim, taču nepaspēju. Durvis atvērās pašas, un es attapos aci pret aci ar uzvalkā ģērbušos Renu.
Tas bija trieciens. Ko gan viņš šeit darīja, un kādēļ jauneklis bija uzvalkā?
- Ko tu te dari? neapdomādamās izmetu.
- Pildu Kaito uzticēto uzdevumu, Rens, nedaudz apjucis, nervozi izlaida pirkstus cauri gaišajam matu cekulam. Bija tik nepierasti redzēt viņu smalkā apģērbā. Taču tad es atcerējos, kāda izskatos pati. Vaigi droši vien kvēloja tik koši kā lava. Jauneklis mani nopētīja no galvas līdz kājām un pārsteigti iepleta acis. Nolaidu galvu. Gribējās kļūt neredzamai. "Kāds kauns, Airī!"
Mulsumu pārtrauca krēsla kāju skrapstēšana, tam tiekot pabīdītam. Uzdrošinājos ar acs kaktiņu palūkoties uz priekšu. Rens bija pakāpies malā. Uz manu pusi, rokas plaši iepletis, nāca Džins Haneuls. Pirmā vēlme bija pakāpties atpakaļ, taču kājas neklausīja.
- Airi, esi sveicināta! Vīrieša balss bija laipna un ļoti silta. Lēnām pamāju ar galvu, nezinot, ko lai atbild. Tas, ka Rens bija šeit, lika justies nedaudz drošāk, par spīti pārsteigumam un apkaunojošajai situācijai. Vajadzēja saņemt sevi rokās, aizmirst to, ka izskatos muļķīgi un jauneklis to ir pamanījis.
- Pieļauju, ka tev ir daudzi jautājumi, kurus tu vēlētos man uzdot. Haneuls norādīja uz sēdvietu tieši pretī viņa darbagaldam. Paspēru nedrošu soli. Kurpes purngals ieķērās kleitas malā, un es sagrīļojos. Novicinot gaisā rokas, kritu uz priekšu. Instinktīvi aizvēru acis. Varbūt gribēju uz brīdi aizmirst, ka šeit atrodos. Mani noteikti sabārs par skaistās kleitas sabojāšanu. Jācer, ka rēķinu par to nepiestādīs; varēju iedomāties, ka cena šim apģērba gabalam ir tik liela, ka man nāktos gadiem vergot Haneula namā, lai to izpirktu.
Aptvēru, ka nejūtu triecienu, ķermenim atsitoties pret grīdu. Siltas rokas bija mani satvērušas un palīdzēja atgūt līdzsvaru. Palūkojos sava glābēja Rena dzidrajās acīs. Viņa seja bija tik tuvu, elpa glāstīja degungalu. "Tikai nepīksti, lūdzu, nepīksti!" lūdzos, jūtot, kā kņud plaukstas virspuse, bioaparātam veicot sirdsdarbības mērījumus.
Rens saņēma mani aiz rokas un aizveda līdz sēdeklim. Haneuls izlikās neievērojis tikko notikušo starpgadījumu. Sažņaudzu rokas dūrēs un centos nomierināties.
"Viss ir kārtībā, Airī!" sacīju pati sev un centos noticēt šiem meliem.
- Ķersimies pie lietas! premjerministres palīgs beidzot ierunājās.
Nervozi didījos sēdeklī pretī premjerministres Akijamas palīgam un padomniekam Džinam Haneulam.
- Suzuki san, vīrietis mani uzrunāja. Man jums ir jāatvainojas, viņš sacīja. Apjukumā iepletu acis, taču joprojām nebija dūšas uz Haneulu paskatīties. Perfekti tīrajā istabas grīdā meklēju kaut vienu gruzīti.