- P-par ko gan, H-haneul sama? Domās nolamāju sevi, ka nespēju normāli parunāt šī cilvēka klātbūtnē. Vīrietis to pamanīja un jautri iesmējās.
- Jums nav jāizturas tik formāli un noteikti nav no manis jābaidās, viņš mierināja, un es jutu, kā milzīgs akmens tiek noņemts no maniem pleciem. Spēju nedaudz iztaisnoties un jau lūkoties uz galda virsmu. "Lieliski, Airī! Vēl nedaudz drosmes, un varēsi paskatīties uz pašu padomnieku!"
- Par ko jūs atvainojaties? jautāju vēlreiz. Sarunbiedrs sakustējās.
- Atvainojos, jo jums tagad jābūt visā iesaistītai. Ja vien es būtu spējis kaut ko mainīt, tad viss notiktu citādi.
Viegli pamāju un noriju mutē sakrājušās siekalas. Vajadzēja saņemties un noskaidrot to, kas mani interesēja visvairāk.
- Kas īsti notiek? Uzlūkoju Haneulu un tikai pāris mirkļu spēju izturēt viņa dziļo un nedaudz skarbo skatienu, pirms atkal novērsos. Manas acis pievērsās sienai, pie kuras mirguļoja digitāls trīsdimensiju monitors. Šobrīd tajā varēja vērot senatnes klasiķu mākslas darbus. Diemžēl nevienu no tiem es nezināju. Skola, kurā mācījos, piedāvāja visai virspusēju kultūras vēstures apskatu.
- Baidos… premjerministres padomnieka mierīgā balss atsauca mani sarunā, …ka man nav ļauts paskaidrot visu. Taču uz dažiem jautājumiem atbildēt es varēšu.
- Uz kādiem? Biju sākusi ņurcīt rokās vienu kleitas malu, kas nu izskatījās drausmīgi.
- Pirmais jautājums: vai esat drošībā? Haneuls jautāja manā vietā un, nesagaidījis, ka es ko teikšu, atbildēja: Vairs ne.
Vai es nepārklausījos? Kādēļ lai es nebūtu drošībā? Man šķita, ka šajā namā man neviens nevēlas nodarīt neko sliktu. Redzot neizpratni manā sejā, Haneuls nospieda paneļa vāku uz galda virsmas, un tas atvērās. Acīmredzot ievadījis tajā paroli, vīrietis atbloķēja nama tehnoloģisko sistēmu. Par šādiem drošības pasākumiem biju dzirdējusi dažādas baumas jau skolā. Bagātāko Nironas pārstāvju, kā arī valdības namos bija ierīkota ļoti sarežģīta sistēma, kas neļāva svešiem cilvēkiem piekļūt informatīvajiem datiem, kā arī aktivizēt attiecīgi izvēlētu tehniku. Šajā gadījumā bloks bija uzlikts televizoram, jo, kad Haneuls bija ievadījis kodu, ekrānā nodzisa visi attēli un iekārta spoži izgaismojās.
- Iekšējo ziņu kanālu, lūdzu. Balss komanda aktivizēja programmu, un televizorā parādījās man nepazīstama seja. Arī vīrieša vārds un uzvārds neko neizteica. Šis ir ziņu kanāls, kas pieejams tikai valdības pārstāvjiem, paskaidroja Haneuls. Nūja, tādēļ diktora seja bija sveša. Nemaz nebrīnītos, ja šis cilvēks būtu īpaši aizsargāts, jo strādāja ar valdību saistītā vietā.
- Vai tad to kāds nevar uzlauzt? painteresējos. Jāatzīst, ka pārāk labi neizpratu hakeru talantus un to, cik ļoti viņu darbību spēj nodrošināt pieejamā tehnoloģija, taču, kopš "viesošanās" rūpnīcu rajonā pie Kaito un viņa komandas, man sāka šķist, ka uzlaušanas process ir kaut kas diezgan vienkāršs.
- Nē, padomnieks ar lielu pārliecību sacīja. Tādēļ ka šis ir tāds tīkla pārraidījums, kuru uztvert spēj vienīgi speciālas valdības televizoros iebūvētas mikroshēmas.
Pamāju. Lai gan līdz galam nesapratu, kā tas darbojas, paskaidrojums mani apmierināja. Sāku uzmanīgi klausīties ziņu diktoru. Vispirms vīrietis runāja par nākamo valdības sēdi un tās laiku, kā ari apspriežamajiem tematiem. Tad pieminēja premjerministres Akijamas gaidāmo dzimšanas dienas pieņemšanu. Gribēju vaicāt, kādēļ man tas viss būtu jāskatās, taču atbilde pati parādījās ekrānā.
- Cienījamie ministri, man jums ir satraucošas ziņas, vīrietis pavēstīja. Izberzēju acis, jo šķita, ka esmu kļūdījusies, taču tā bija realitāte. Labajā ekrāna stūri, tieši pie diktora galvas, redzēju savu attēlu. Tūdaļ likās, it kā pasaulei kāds būtu nogriezis skaņu, jo es nespēju saklausīt vīrieša vārdus.
"Šādi parasti tiek attēloti rūpnīcu rajona kautiņos iesaistītie, kurus noķer kārtības sargi," nodomāju un nodrebēju.
- …kā redzat, viņi jūs jau meklē. Jums ir paveicies, ka netikāt ģimenē iesūtītā pārstāvja nagos. Viņi vēlējās, lai viss noris dabiski. Vajadzēja iegūt jūsu uzticību un tikai tad mēģināt piekļūt…
Neļaujot Haneulam pabeigt, strauji pielēcu kājās.
- Tas patiesi nebija mans tēvs? Kur tad ir mans tēvs? Kas ar viņu ir noticis? Vārdi izklausījās pēc pārbiedēta dzīvnieka palīgā sauciena spalgi un nedabiski. Man tik ļoti neraksturīgi.
- Suzuki san, apsēdieties, lūdzu! Padomnieks ar galvas mājienu norādīja uz krēslu, manāmi neapmierināts par to, ka esmu viņu pārtraukusi pusvārdā. Nosarku un gurdeni ieslīdēju atpakaļ sēdeklī. Jūsu tēva atrašanās vieta ir noskaidrota, viņš ir dzīvs un pie samērā labas veselības. Par to nav jāuztraucas. Diemžēl tas man nepalīdzēja nomierināties. Turpmākās rīcības plāns ir ļoti vienkāršs. Haneuls izslēdza televizoru un palūkojās uz mani, sakrustojis rokas. Jūs nedrīkstat atgriezties mājās. Dosieties līdzi Tačibana kun uz rūpnīcu rajonu, tā ir vienīgā vieta, kur varat būt drošībā.
Smagi pamāju. Atkal atsāku ņurcīt kleitu, šoreiz daudz spēcīgāk un ātrāk. Mans tēvs bija ieslodzīts nezināmā vietā! Cik ilgu laiku viņš tur pavadījis? Varbūt es gadiem ilgi dzīvoju kopā ar viltvārdi? Jutu asaras izspiežamies uz vaigiem, bet uzreiz tās noslaucīju. "Tu neraudāsi! Ne jau tagad, Airī!" Iekodu apakšlūpā, lai savaldītu šņukstu.
- Nākamais jautājums, vīrietis turpināja. Vai jums, Suzuki san, tēvs kādreiz ir stāstījis par saviem pētījumiem?
Papurināju galvu.
- Tas ir projekts, kurā bija iesaistīti dažādi zinātnieki, jūsu tēvs to skaitā. Mēs ar Takeo iepazināmies pētniecības institūtā, krietni pirms viņš satika jūsu māti un sāka strādāt kopā ar viņu. Vīrietis piecēlās. Piegājis pie loga, viņš palūkojās laukā. Gaidīju, kad viņš atsāks paskaidrojumus, taču Haneuls klusēja.
- Kādēļ jūs to pieminējāt? Biju beigusi pārvērst mīksto kleitas audumu par neglītu, saņurcītu lupatu un tagad pievērsos pirkstu knibināšanai.
"Airī, tev ir parādījušies ļoti dīvaini paradumi!" konstatēju. Vīrietis strauji pagriezās un ātri mēroja attālumu, kas mūs šķīra. Uzlicis rokas uz krēsla atzveltnes, viņš ieskatījās dziļi man acīs, un es atkal sarāvos.
- Vai tu maz nojaut, cik svarīga esi? Sajutu vīrieša aromātu. Viņš smaržoja pēc piparmētrām, kas likās ļoti neparasti. Kādu brīdi padomnieks nekustējās. Es nemaz nebrīnos, ka tēvs tev neko nav izstāstījis, Haneuls sacīja, atliecies atpakaļ.
- Ko izstāstījis? nespēju noturēties. Nojautu, ka vīrietis nelabprāt runā par šo tematu, tādēļ nāksies pašai sākt uzdot jautājumus.
- Tas bija vien rezerves plāns. Tolaik, pirms divpadsmit gadiem, mēs domājām, ka to nevajadzēs izmantot, ka visu varēs nokārtot tāpat. Diemžēl tagad izskatās, ka mums nekas cits neatliks.
Šķita, ka vīrietis runā pats ar sevi. Par ko? Sasodīts, es gribu normālas atbildes tagad un tūlīt!
- Vai jūs man beidzot paskaidrosiet, kas īsti notiek? Mana balss skanēja daudz dusmīgāk un uzstājīgāk, nekā biju gribējusi. Pārsteigts par šādu nekaunību, padomnieks tikko manāmi nodrebēja.
- Kaito Kurumija san tev noteikti jau paskaidroja to, kā darbojas bioaparāts? vīrietis vaicāja. Piekrītoši pamāju. Pirms divpadsmit gadiem kopā ar tavu tēvu mēs abi slepenībā izveidojām kādu programmu. Tā ir programma, kas spēj apturēt galveno datoru un deaktivizēt sistēmu, kas uztur visus bioaparātus, šādā veidā…