- Apturot cilvēku prāta kontroles mehānismu, pabeidzu teikumu padomnieka vietā. Ar galvas mājienu viņš apstiprināja manis sacīto un turpināja: Deaktivizācijas kods tika sadalīts divās daļās. Viena puse ir pie manis. Haneuls atpogāja vaļā krekla augšdaļu un izvilka laukā greznu ķēdīti. Tās galā karājās platīna medaljons. Viņš to noņēma un pasniedza man. Nedroši saņēmu to rokās un lēnām atvēru. Iekšā atradās sievietes ģīmetne. Viņa bija skaista. Kupliem, tumšiem matiem un siltām acīm. Paskatījos uz vīrieti, jo īsti nesapratu, kur šādā rotaslietā varētu slēpties puse no koda. Pasmaidījis viņš paņēma no manis piekariņu, neko nepaskaidrojis. Aizgājis atpakaļ līdz krēslam galda otrā pusē, viņš apsēdās.
- Kā jau teicu, šim kodam ir divas daļas. Viena iestrādāta medaljonā. Otru paturēja tavs tēvs. Vienojāmies, ka tā būs drošāk, ja kādreiz ar kādu no mums kaut kas atgadītos. Un šeit rodas vislielākā problēma mēs nezinām, kur tieši kods ir noslēpts. Esam meklējuši viņa darba vietā, mājās. Visur. Neuzgājām nekādas pēdas. Suzuki Takeo san ir ģeniāls, lielisks, neaprēķināms itin visā, kam nopietni ķeras klāt.
Pasmaidīju. Izjutu lepnumu par padomnieka vārdiem.
Ceru, ka piekritīsi ar mums sadarboties koda meklēšanā. Ja atradīsim to, spēsim izpestīt tavu tēvu, Haneuls sacīja. Nevilcinoties pamāju. Doma par tēvu, kas ieslodzīts cietuma kamerā bez logiem un durvīm, lika man vēlēties traukties un meklēt viņu.
Negaidīti pie durvīm pieklauvēja. Tās atvērās, ienāca Kanako. Sieviete zemu paklanījās un sacīja:
- Haneul sama, pie jums ir ieradusies Šizuko sama, sieviete paziņoja. Vīrietis ar galvu norādīja uz durvīm.
- Lūdz, lai viņa pagaida, un piedāvā tēju. Pēc kāda brīža es viņai pievienošos. Kalpone tūdaļ izsteidzās no istabas, padomnieka skatiena pavadīta.
Haneuls laipni uzsmaidīja.
- Kā redziet, Suzuki san, man vairs nav daudz laika, tā ka, ja jums ir kādi svarīgi jautājumi, varēsiet uzdot tos nedaudz vēlāk. Pagaidām uzgaidiet mirklīti, Rens pavadīs jūs līdz atpūtas telpai. Vīrietis nospieda pogu uz galdā iestrādātā paneļa, un no galda virsmas izcēlās hologrāfiskais monitors.
- Ren, esi tik jauks, atnāc līdz manam kabinetam un pavadi Suzuki san, man ir jāsatiekas ar Šizuko. Haneuls piecēlās. Pēc mirkļa atvērās durvis, un iekšā ienāca Rens.
- Atstāšu jūs divatā, vīrietis noteica un izsteidzās no telpas. Piecēlos no krēsla, pie sevis lūdzoties, kaut vaigi pārāk nekvēlotu un bioaparāts nesāktu pīkstēt paātrinātās sirdsdarbības dēļ. Par spīti tam, ka mana saruna ar padomnieku nebija gara un viņš nebūt neatbildēja uz visiem maniem jautājumiem, biju paguvusi aizmirst to, ka Rens ir tepat netālu.
Atkal saņēmu pirkstos kleitas malu. Nervozi pasmaidīju, pati nesaprazdama, kādēļ. Pūlējos elpot mierīgi.
"Airi, tu uzvedies muļķīgi! Tas, ka viņš tevi redz šādā apģērbā, nav nekas dīvains! Tu esi dāma. Neaizmirsti to! Pati vainīga, ka tik reti valkā kleitas un neesi pie tām pieradusi."
- Tu esi skaista. Jauneklis mani iztraucēja no pašpārmetumiem. Sastingu un lēnām pacēlu acis. Vai viņš tiešām tikko bija izteicis komplimentu? Centos nolasīt izteiksmi viņa sejā, mēģinot saprast, ko nozīmē puiša smaids. Un tieši tad, kad šķita es spēšu sevi pārliecināt par to, ka jauneklis ir ļoti draudzīgs un viņa vārdus nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, iekņudējās roka. Daudz spēcīgāk nekā iepriekš. Telpu pieskandināja pīkstoņa. Sasodītais nodevīgais bioaparāts! Zibenīgi novērsos. Nevēlējos, lai puisis redz manu pietvīkušo seju. Gaidīju, ka viņš ko teiks, taču Rens klusēja kā aizšūtām lūpām. Elpoju lēni un ritmiski, taču, jo dziļāk ievilku elpu, jo vairāk šķita, ka kleita ir par šauru un spiež krūškurvi. Sagrīļojos. Zibenīgi gaišmatis bija man klāt un satvēra plecu.
- Vai viss kārtībā?
Es pamāju ar plaukstu.
- Viss ir labi, man tikai nedaudz reibst galva.
- Ejam, aizvedīšu tevi uz atpūtas telpu. Tur ir neliels balkons, varēsi ieelpot svaigu gaisu. Puisis pastūma mani uz durvju pusi.
Rēnam norādot uz trepēm, kas veda uz nama trešo stāvu, abi devāmies augšup. Beidzot es varēju pievērst savu uzmanību interjeram. Viss bija ļoti gaumīgs. Pie pretējās sienas karājās milzīga glezna. Tajā bija attēlotas dzērves izplestiem spārniem. Mākslas darbs man šķita tik skaists, ka nenoturējos un piegāju tam tuvāk. Glezna momentā kļuva balta. Pārsteigumā atsprāgu nost un vēroju, kā uz audekla manā priekšā rodas pilnīgi jauns zimējums. Tajā bija attēlota meitene. Viņa sēdēja uz jumta, kājas pārkārusi pāri dzegai, un vēroja pilsētu mirklī pirms saules lēkta. Šī glezna man nezin kāpēc likās skumja.
- Apbrīnojami, vai ne? Nedzirdēju, kā Rens bija pienācis man klāt, tādēļ nedaudz satrūkos. Tā ir jaunākā sensortehnoloģija. Patiesībā tas ir ļoti plāns monitors, kas uztver tuvumā stāvošā cilvēka emocijas un attēlo tās, puisis paskaidroja. Zem gleznas uz maza galdiņa vāzē gozējās sārti ziedi, kuru nosaukumu es nezināju. Atceros: bērnībā kopā ar tēvu biju devusies uz Nironas botānisko dārzu vietu, kur tika saglabāta visa apkārtnes flora. Tā vieta bija puķu, dažādu koku un citu augu pārbāzta. Man tur ļoti patika. Prātā atausa aina, kā es skrienu pa neaizmirstulītēm pilnu lauku un tēvs, rokas izpletis, otrā galā smaida, mani gaidīdams.
Spēcīgi iekodu apakšlūpā, lai neizlauztos elsas. Asaras saskrēja acīs, bet nu jau es spēju tās apturēt. Šobrīd man tik ļoti negribējās, lai kāds redzētu mani raudam.
Kad pagriezāmies pa labi, es vēlreiz uzmetu īsu skatienu gleznai pie sienas. Tagad tajā varēja redzēt drūmu skatu nakts ainavu, kurā vienīgais gaismas avots bija laternas blāvie stari. Milzīgus spārnus izpletis, tiem pretī lidoja violets taurenis. Interesanti: kā izjūtas tās bija šoreiz?
Apstājāmies pie mazām durvīm, un Rens tās atvēra, ielaizdams mani telpā. Tā bija neliela, skopi mēbelēta istaba, kurā pie sienas atradās grāmatu plaukts un netālu no tā divi mīksti, lieli sēdekļi. Telpu izgaismoja lidojošās lampiņas, līdzīgas tām, kuras redzēju rūpnīcu rajonā, taču daudz lielākas, un atšķirībā no iepriekš sastaptajām šīs gaismiņas bija dažādās krāsās.
Tieši pretī durvīm atradās liels logs no grīdas iīdz pat griestiem. Pieiedams pie tā, Rens pavēra to vaļā un pamāja ar roku, lai nāku klāt. Abi iznācām uz ļoti šaura balkona. Palūkojos lejā un ieraudzīju lielu ūdenstilpi dažu metru attālumā no nama. Haneuls tiešām bija ļoti bagāts, ja varēja atļauties šādas lietas savā īpašumā.
Viņš vienmēr ir uzskatīts par visai neparastu savas gaumes dēļ, Rens sacīja.
- Par ko tu runā?
- Par nama saimnieku, protams, puisis atteica.
- Šī vieta pilnībā atšķiras no pārējās pilsētas, piebildu. Rens pasmaidīja. Vēlējos, lai jauneklis vēl ko saka, taču viņš klusēja. Aizvēru plakstiņus un jutu, kā vējš glāsta sakarsušos vaigus. Atbalstīju rokas pret vēsajām balkona margām. Bioaparāts bija nomierinājies, sirds vairs tik strauji nedauzījās, un man bija krietni labāk. Silta plauksta aizskāra rokas virspusi, un es tīksmi notrīcēju.
- Kādēļ tu raudi?
Asaras pilēja man uz kakla un kleitas kā iztramdītas, nobijušās lietus lāses. Neko neteicu. Cerēju, ka jauneklis neuzstās, lai paskaidroju. Baidījos kaut ko teikt, jo zināju, ka nespēšu savaldīt šņukstus. Sapratis, ka neatbildēšu, Rens mani apskāva. Šoreiz nejutu mulsumu. Tēvs bija vienīgais, par ko spēju domāt. Piespiedos jauneklim cieši klāt, cenšoties paslēpties no nežēlīgās pasaules viņa skavās.