- Izraudies, un kļūs labāk! Rens sacīja, glāstot manu muguru. Pamāju. Vēl mirkli gribēju turēties pretī pāri plūstošajām skumjām, taču tad padevos. Rena siltais augums apslāpēja visas elsas un ilgi aizturētos kliedzienus.
Plaukstās jau vairākas minūtes turēju krūzi, no kuras uz augšu cēlās garaiņi. Kanako sacīja, ka šo speciāli audzēto tējas lapu uzlējums mani nomierinās. Nesteidzoties malkoju dzērienu un jutu, kā siltums izplatās pa visu ķermeni. Blakus sēdēja Rens un kādas desmit minūtes strīdējās ar Dānieļu par to, kā ir labojama dzesēšanas sistēma. Klausoties šajā sarunā, aptvēru, ka ir vēl tik daudz, ko es par jaunekli nezinu.
Pasmaržoju tēju savā krūzē. Aizvēru acis un atgriezos brīdī, kad ieslīgu gaišmata rokās. Tās vienmēr bija tik siltas. Šķita, ka viss Rena augums izstaro siltumu. Jaunekļa klātbūtnē bija droši, kaut gan viņu gandrīz nepazinu.
Skaļš klikšķis lika man sarauties un atvērt acis. Rens bija nokaitināts. Nomurminot kaut ko līdzīgu "viņš patiešām ir idiots", jauneklis izslēdza komunikatoru un ielika kabatā. Nu Rena sejā parādījās līdzjūtības pilns smaids.
- Kā jūties? viņš jautāja, paliecoties uz priekšu un paņemot no mazā, apaļā galdiņa savu tējas krūzi.
- Ir jau labāk, atzinu, pateicīgi atsmaidot. Kanako atnestais dzēriens tik tiešām nomierināja. Istabā iestājās klusums. Ieklausoties varēja dzirdēt, kā daudzo mājas kalpotāju gaitas pieskandina plašos koridorus un gaumīgi iekārtotās telpas.
- Kā tu šeit nonāci? Rens bija nolēmis uzsākt sarunu.
- Mani atveda pa gaisu ar mašīnu, paskaidroju. Jauneklis īsi iesmējās.
- Ne jau to es biju domājis. Viņš nolika krūzi uz galda. Kādēļ vispār esi šeit? Vai tad tu nevēlējies turēties no visa notiekošā pa gabalu? Vismaz tā es sapratu, kad pameti mājas.
Domājot par to, vai ir vērts puisim visu paskaidrot, nolēmu, ka varu Rēnam uzticēties, un izstāstīju, kas bija noticis. Izstāstīju arī, ka, atgriezusies mājās, sazinājos ar tēvu. Aprakstīju, kā satikāmies un kas atgadījās manā dzīvoklī. Puisis klausījās uzmanīgi, sejas izteiksmei mainoties no saprotošas uz sašutušu, tad uztrauktu un skumju. Kad nonācu līdz Haneula paziņojumam, ka mans īstais tēvs ir ieslodzīts, mana balss kļuva vārgāka, līdz izdzisa pavisam. Iedzēru atdzisušo tēju, cerot, ka neatsākšu raudāt. Vajadzēja taču saņemties. Asaras nepalīdzēs atrisināt problēmas!
Rens noliecās un satvēra manu plaukstu, viegli paberzējot to ar īkšķi. Notrīsēju.
- Ren, ko lai es tagad daru?
- Es domāju, ka visdrošāk tev tomēr būtu palikt kopā ar mums, viņš sacīja. Jutu nodevīgas tirpas pārskrienam pāri ķermenim.
- Ren, es nevaru palikt ar jums. Es skaidri atminos, cik ļoti dusmīgs bija Kaito, kad uzzināja, ko ar mani izdarījis Daniels. Es nevaru būt viena no jums…
- Vari, jauneklis iedrošinoši pārtrauca mani. Noteikti vari! Tev tikai atliek Kaito visu izskaidrot.
- Es ļoti šaubos, ka šis vīrietis būs sajūsmināts un vēlēsies ar platām, atplestām rokām mani uzņemt pulciņā, es iebildu. Rens sparīgi papurināja galvu.
- Tad viņš nezināja visus apstākļus.
- Ren, saciju, ar acīm atkal ieurbdamās grīdā. Tas ir neiespējami. Kādēļ lai Kaito man palīdzētu?
- Tāpēc, ka viņš nav ļauns cilvēks, Airi, un tev ir nepieciešama mūsu palīdzība.
- Klau. Beidzot man izdevās palūkoties uz puisi. Vai drīkstu ko vaicāt? Viņš pamāja. Ievilku dziļu elpu. Vajadzēja taču uzzināt to, kas mani bija tirdījis jau krietnu laiku.
- Kas notiks, ja sistēmu iznīcinās? Vai cilvēki varēs turpināt dzīvot tāpat kā iepriekš? Vai tas viņus pārāk neietekmēs? Un kā būs ar visiem ķermeņos iemontētajiem bioaparātiem?
Jauneklis domīgi izbrauca ar pirkstiem cauri saviem gaišajiem matiem. Viņš mirkli kavējās, pirms atbildēja:
- Teikšu tev godīgi, visu es neizprotu. Taču par vienu esmu pilnībā pārliecināts: Kaito un arī Haneuls viņi abi nepieļautu, ka ar Nironas iedzīvotājiem notiktu kaut kas neatgriezeniski slikts. Sistēmas iznicināšana noteikti ietekmēs ikviena cilvēka dzīvi, taču mūsu mērķis nav atbrīvoties no bioaparāta pavisam. Tas radītu pārāk lielu paniku, un varētu sākties masu nemieri. Mēs vienkārši vēlamies justies droši. Pasargāt savas domas. Atgūt tiesības domāt to, ko vēlamies un kā vēlamies. Puisis piecēlās un devās uz loga pusi. Pusceļā viņš negaidīti strauji pagriezās, it kā būtu pārdomājis, un cieši paskatījās uz mani. Tev nav ne mazākās nojausmas, kāda ir reālā situācija. Valdība spēj kontrolēt visus ar šīs niecīgās ierīces palīdzību. Spēj likt tev mīlēt un nīst. Gribēt raudāt un smieties. Cilvēka dzīvei nav nekādas jēgas, ja tā tiek aizvadīta, pakļaujoties varaskāru personu trakajām vēlmēm. Rens apsēdās, paņēma rokās krūzi un vienā rāvienā izdzēra pāri palikušo tēju.
Aiz loga čivināja putni. Cik neparasti! Pilsētā ko tādu dzirdēt nevarēja, ja vien neieslēdza kādu ornitoierakstu. Ticēju, ka dziesmas, kuras skanēja laukā, bija īstas, nevis digitāli veidotas.
Apmēram pēc piecām minūtēm neveikla klusuma telpas durvis atvērās un ienāca Kanako. Laipni pasmaidījusi, sieviete vaicāja, vai mēs ko nevēlamies un vai viss ir labi. Rens sacīja, ka neatteiktos no vēl vienas krūzes tējas. Tas, kas notika pēc tam, mani pilnībā šokēja. Kalpone ar troksni plikšķināja acis, un no viņas kuplo, astē sasieto matu apakšas izbīdījās neliels mikrofons.
- Tēju viesim augšstāva trešajā istabiņā! sieviete nokomandēja. Kad Kanako atvēra acis, mikrofons iebīdījās atpakaļ, kalpone paskatījās uz mani tā, it kā nekas nebūtu noticis. Neticami! Kā gan es to nepiefiksēju jau agrāk! Kalpone bija robots. Personalizētais, datorizētais robots, par kādiem mums vēl pagājušajā gadā mācīja skolā. Ja pareizi atminējos, tad šīs iekārtas darbināja namā esošais ģenerators.
- Suzuki san, Haneuls sama jūs gaida savā kabinetā, lai varētu turpināt sarunu. Nāciet man līdzi! Kanako norādīja uz izeju. Piecēlos, atstājot atdzisušā dzēriena krūzi uz galda. Rens iedrošinoši pamāja.
Kad biju iegājusi Džina Haneula kabinetā, viņš, pat nepalūkojies uz mani, turpināja neapmierināti runāt pa komunikatoru, pagriezies ar seju pret lielo logu.
- Uzgaidiet mirklīti. Haneuls sama ir ļoti aizņemts cilvēks, bet drīzumā viņš noteikti jums pievērsīsies, Kanako sacīja un nosēdināja mani pretī galdam. Vai jūs ko vēlētos? kalpone piedāvāja. Es neko nevēlējos. Paklanījusies sieviete izgāja.
Acis tramīgi klejoja pa telpu. Uz Haneulu skatīties vairījos. Aplūkoju vīrieša elektroniskās bibliotēkas krājumu. Liela daļa autoru man bija labi zināmi. Pasaules klasiķi.
- Es teicu nē! padomnieks iesaucās tik neganti, ka es izbīlī salēcos. Interesanti: par ko gan viņš tik karsti diskutēja?
Vīrieša komunikators ar skaļu klikšķi aizvērās, un Haneuls pagriezās. Labi, ka kalpone bija mani apsēdinājusi laikus. Nespēju noticēt, ka vīrietis manā priekšā ir tas pats, ar kuru runāju vēl pāris stundu iepriekš. Viņš izskatījās noguris un novecojis par vairākiem gadiem. Nemierīgā sejas izteiksme nedaudz atslāba vien brīdī, kad padomnieks iemalkoja brūnganu dzērienu no caurspīdīgas krūzes. Intuīcija teica priekšā, ka tā nav Kanako vārītā tēja.
- Airī, neizskatieties tik izbiedēta, Haneuls sacīja, un es mulsi pasmaidīju. Vīrietis pakustināja glāzi savā rokā. Šķidrums saviļņojās.
- Kā saprotat, man nav daudz laika. Nevēlos ieslīgt liekā skaidrošanā, tādēļ ķersimies pie lietas. Vai jums, Suzuki san, ir kādi jautājumi, kurus vēl vēlētos uzdot man, pirms nosūtu jūs abus ar Renu atpakaļ mājās?