Vai padomnieks teica mājās? Es taču nedrīkstēju tur atgriezties, jo mani meklēja! Vai bija kāda vieta šajā pilsētā, kur es varētu būt drošībā? Taču es arī aptvēru, ka Haneuls nebūt nerunā par nelielo, ērto dzīvoklīti, kurā vadīju savu ikdienu, bet gan par rūpnīcu rajonu. Atpakaļceļa vairs nebija. Lai ari kā es vēlētos, atgriezties pilsētā nevarēju. Vai kādreiz pienāks tāds brīdis, kad es to varēšu? Atgriezīšos skolā, satikšu māti, draugus, pasmiešos par pasniedzējiem kopā ar Kaoru?
Negaidīta atklāsme nolija pār mani kā pavasara pirmais lietus.
- Vai mana māte ir drošībā? Un Kaoru? Vai viņam nekas nekait? ātri nobēru un jutos pateicīga sev par to, ka uztraukumā nesajaucu nevienu vārdu. Uzmanīgi vēroju padomnieka sejas izteiksmi. Vīrietis sarauca uzacis.
- Majuko ir drošībā, jo viņai ir garantēta mana aizsardzība. Kā ari mēs parūpēsimies par to, lai tavs draugs netiek iesaistīts turpmākajos notikumos. Tiama kun tiek novērots. Suzuki san, jums nav par ko uztraukties.
Atviegloti nopūtos. Apziņa par tuvāko cilvēku drošību lika justies daudzmaz labāk.
- Kā būs ar koda otro daļu? Vai man būtu jāiesaistās tās meklēšanā? vaicāju. Haneuls domīgi pakasīja zodu.
- Pietiktu ar to, ka jūs ar mums sadarbotos, Suzuki san. Censtos atcerēties, vai tēvs jums tomēr nav ko minējis par to visu. Varbūt Takeo san ir spējis ar jums sazināties?
- Kā gan viņš to spētu, būdams… Teikumu pabeigt neizdevās. Vārdi iesprūda kaklā. Padomnieks līdzjūtīgi palūkojās uz mani.
- Takeo ir viens no cilvēkiem, kas par bioaparātu un tā darbību zina visvairāk. Es nebrīnītos, ja viņš būtu atradis veidu, kā jūs brīdināt un pasargāt no briesmām pat tad, kad neatrodas blakus.
Pasmaidīju. Doma par to, ka tēvs vienmēr ir blakus, sildīja sirdi.
"Airī, lai arī kas notiek, tev jābūt drosmīgai!" sadzirdēju tēva mīlošo balsi. Aizvēru plakstiņus un acu priekšā redzēju viņa skaisto, nopietno seju.
"Airi, tu vairs neraudāsi! Tēvs ir dzīvs, un tev izdosies viņu atrast!"
- Es darīšu visu, kas ir manos spēkos, pārliecināti sacīju, atvērusi acis. Haneuls apmierināti pamāja. Nolicis uz galda glāzi, vīrietis piecēlās. Pienācis klāt, viņš palīdzēja piecelties arī man. Nākamajā mirklī es, pilnīgi pārsteigta, attapos vīrieša apkampienos. Jutos neveikli, turklāt nesapratu, kādēļ padomnieks tā dara.
Pieliecies man pavisam tuvu klāt, viņš čukstēja:
- Tavs tēvs bija mans labākais draugs, Airī. Es apsolīju sargāt tevi, ja kādreiz notiks kas neparedzēts.
Atlaižot mani, vīrietis manā plaukstā iespieda jau iepriekš redzēto platīna piekariņu.
- Sargi to!…
Biju priecīga, ka beidzot varēju tikt laukā no neērtās garās kleitas. Vēl joprojām nespēju saprast, kādēļ man tā bija obligāti jāuzvelk mugurā, taču nolēmu, ka premjerministres padomnieka Džina Haneula namā ir pieņemts ģērbties grezni.
Kopā ar Renu izgājām pa nama kalpotāju durvīm, kur mūs sagaidīja mašīna. Šou Minakami, apmierināti smaidīdams, pasveicināja jaunekli un mani un atvēra braucamrīka aizmugurējās durvis.
- Uz kurieni? vīrietis jautāja.
- Uz noliktavu Zvaigžņu ielā! pavēlēja Rens. Šou pamāja, un mēs uzsākām lidojumu. Uzmetu pēdējo skatienu padomnieka namam. No augšas tas šķita liels un tumšs.
Pēc pusstundas Šou vadītā mašīna lēni nolaidās lejā, apstājoties pie vecas, pamestas ēkas. Tā bija neliela noliktava. Izkāpjot laukā no braucamrīka, es ievilku dziļu elpu un iekrampējos durvīs, lai nenokristu. Lidojuma dēļ griezās galva. Es tiešām nespēju izturēt gaisa satiksmi pat tad, ja brauciens ir mierīgs. Kamēr atguvos, Rens atsveicinājās no vadītāja, novēlot viņam veiksmi, piekodinot uzmanīties un neiesaistīties kautiņos. Vēlreiz novērtēju šo vīrieti un pasmaidīju. Šaubījos, vai kādam pietiktu drosmes cīnīties ar būdīgo autovadītāju.
Pēdējo reizi draudzīgi pamājis mums, vīrietis iesēdās mašīnā, kas jau pēc minūtes izzuda skatienam.
Izvilcis no kabatas komunikatoru, Rens piespieda aktivizācijas pogu. Tūdaļ parādījās Daniela seja. Puisis izskatījās ļoti miegains.
- Ren, kur tu tik ilgi vazājies? Tev jau sen vajadzēja būt atpakaļ! viņš neapmierināti burkšķēja.
- Jā, jā, to visu nokārtosim vēlāk. Rens atmeta ar roku. Varēja skaidri redzēt, ka viņš nav noskaņots ilgām sarunām. Mums ir vajadzīga izeja no pilsētas caur pazemi. Cik daudz laika ir? puisis jautāja. Redzēju, kā Daniels šķoba seju.
- Mums? viņš pārjautāja. Ar ko tu īsti esi un kur?
- Esmu netālu no Bairona krustojuma. Zvaigžņu iela. Ar ko kopā es esmu to tu redzēsi. Neuztraucies, viss ir kārtībā. Es neesmu tik traks, lai vestu līdzi kādu nezināmo un nepiederīgo. Daniel, man ir vajadzīgi parametri! Un ātri! Tāpēc iztiksim bez liekiem jautājumiem, lūdzu. Cik daudz laika mums ir?
Jauneklis piekrītoši pamāja.
- Tuvākā centrālā apskate būs pēc divdesmit minūtēm, laika jums pietiek. Vai man noslēgt eju?
Rens piekrītoši pamāja. Atkal man nebija īsti skaidrs, ko tieši nozīmē viņu abu saruna, taču sapratu, ka vienīgā izeja no šīs noliktavas bija cauri pazemei. Atminējos iepriekšējo reizi, kad pinos pa vadu murskuli. Man tur nepatika. Varbūt tādēļ, ka nebiju pieradusi atrasties tādās savādās vietās.
Ar rokas mājienu Rens aicināja mani sekot, un es attapusies izkustējos no vietas. Puisis atvēra vaļā noliktavas avārijas izeju, un mēs iegājām tumšajā, tukšajā telpā. Neredzēju neko tālāk par kādiem diviem trim metriem. Pasperot nedrošu soli, dzirdēju, kā kāja aizķer kasti un kā tā ar šļūcošu skaņu paslīd uz priekšu. Sarāvos un momentāni sastingu.
- Uzmanīgāk! Rens, arī apstājies, pagriezās pret mani. Vainīgi pasmaidīju. Puisis panāca man pretī. Jutu, kā viņš satver manu delmu un parauj sev līdzi. Steberēju aiz viņa. Vaigi atkal sakarsa, un es sevi nolamāju:
"Airī, kā tu uzvedies! Beidz reiz mulst, kolīdz šis puisis tev pieskaras."
Ātri vien nonācām telpas otrā galā. Atlaidis manu roku, jauneklis noliecās. Uzspiedis uz vaļīgas grīdas plāksnes, jauneklis to pabīdīja nost. Zem plāksnes es ieraudzīju lūkas vāku. Ar galvas mājienu Rens norādīja, lai es to atveru. Tvēru rokās lielo metāla rokturi. Parāvu to. Diemžēl vāks izrādījās daudz smagāks, nekā biju domājusi. Bet ar trešo piegājienu man tomēr izdevās to izkustināt. Vāks čīkstēdams atvērās, piepildot telpu ar putekļu un mikluma smārdu. Šķita, ka iekšā, atverē, metāla kāpnes iestiepjas piķa melnā nebūtībā. Ievilku dziļu elpu, cenšoties nomierināties un sagatavoties gājienam.
Puisis kāpa pirmais, lai pārbaudītu, vai nav nekādu šķēršļu, es viņam sekoju un aizvēru lūku. Veiksmīgi nokāpu lejā, un Rens ieslēdza lukturīti, izgaismojot mūsu ceļu. Viņš pieskārās ar rādītājpirkstu pie lūpām, tā rādot, ka tuvāko divdesmit minūšu laikā mēs nesarunāsimies. Paklausīgi un, cik vien ātri spēju, gāju pakaļ puisim, uzmanīdamās, lai nepakluptu, un lūdzos, kaut šoreiz gājiens būtu vieglāks nekā iepriekšējā reizē.
Gājām tikai uz priekšu. Uzmanīgi ieklausījos trokšņos. Kaut kur tālumā varēja dzirdēt zumošos airobotus, kas pārbaudīja tuneļus. No griestiem ik pa brīdim uz betona grīdas nopakšķēja ūdens lāses. Dažas, protams, nokļuva uz mana kakla, liekot nepatikā noskurināties.
Domājot par to, cik pārsteigts būs Kaito, kad mani atkal ieraudzīs, nācās iekost lūpā, lai nenopūstos. Kaut šī šahta nekad nebeigtos! Kaut es varētu iet pa to mūžīgi un nenonākt līdz galam, kurā mani noteikti gaida liela cilvēka naidīgā attieksme. Cik neapmierināts bija Kaito, kad pametu to vietu! Viņš skaidri lika saprast, ka nevēlas mani redzēt. Diemžēl man nebija citas izvēles. Zināju, ka padomnieka Džina Haneula namā palikt nevaru, jo tas apdraudētu viņa paša dzīvību. Kas notiks, ja Kaito mani neuzņems?