Šī nebija labākā vieta, lai par to domātu. Vajadzēja koncentrēties! Pa priekšu apņēmīgi gāja Rens. Puisis lielāko daļu dzīves bija aizvadījis rūpnīcu rajonā. Šāds pārgājiens viņam nesagādāja nekādas grūtības. Rena solis bija drošs un ašs, tajā pašā laikā kluss. Kad pirmo reizi ierados "mājās", kā tās dēvēja rūpnīcu rajona komanda, puisis man izstāstīja, ka Kaito viņu un vēl vairākus cilvēkus esot atradis uz ielas. Jau toreiz mani tas izbrīnīja. Kā gan Nironā pilsētā, kura šķita tik sakārtota, disciplinēta, prognozējama, kurā katrs cilvēks spēja atrast sev vietu un varēja būt mazs zobrats milzīgā sistēmā, tomēr atradās tādi, kuriem tajā visā nebija pienācīgas vietas?
Atsaucu atmiņā skatu, kad Rens parādīja man savas plaukstas virspusi, kurā neatrodas bioaparāta mazais ekrāns. Cik ilgi jauneklis nodzīvojis bez aparāta? Vēl skolā ejot, dzirdēju dažādas baumas, vienu baisāku par citu, kā traki cilvēki savulaik ir mēģinājuši atbrīvoties no aparāta. Kaoru sacīja, ka lielākā daļa viņu esot bijuši Nironas psihiatriskās sanatorijas pacienti. Domas par labāko draugu un to, kādās nepatikšanās viņš manis dēļ ir bijis iesaistīts, atkal lika sirdij sažņaugties. Elpot kļuva nedaudz grūtāk. Sažņaudzu rokas dūrēs. Nekādu asaru un puņķošanos, biju taču solījusi!
"Ja nu tev, lai pievienotos komandai, nāksies iziet cauri tādai pašai procedūrai kā visiem pārējiem? Nē! Man viņi nepieskarsies! Es to nepieļaušu!"
Negaidīti sajutu, ka mani kaut kas aptur. Nespēju pakustēties uz priekšu. Paskatījos uz leju. Kāja bija aizķērušies aiz kāda vaļīga vada. Sasodīts!
"Airī, tu esi tik neuzmanīga!" paguvu nodomāt. Izpletu rokas un jutu, kā krītu tieši virsū Rēnam. Par laimi, jauneklis laikus pagriezās, sadzirdējis troksni sev aiz muguras, un notvēra mani. Jau otro reizi īsā laika periodā atrados viņa rokās.
Kādu mirkli mēs pavadījām nekustīgi, lūkojoties viens otra acīs. Puisis palīdzēja piecelties un bez pārmetuma pasmaidīja. Zināju, ka nosarkstu. Sapratu, ka nedrīkstam kavēties. Pamāju, un mēs atsākām gājienu. Apmēram pēc piecām minūtēm ielīdām zemā blakusšahtā, un es nojautu, ka esam tuvu galamērķim. Ļoti klusi un atviegloti nopūtos. Pagriezāmies ap stūri, un es ieraudzīju, ka jauneklis paceļ lukturi uz augšu. Tur bija kāpnes. Rens sāka rāpties uz augšu, es centos neatpalikt. Pusceļā jauneklis izslēdza gaismu, un es redzēju, kā augšā veras vaļā lūkas vāks. Apzinājos, ka augšpusē neviens mani laipni nesagaidīs, tomēr nespēju nejusties priecīga par to, ka aiz muguras ir jāatstāj šahtu miklums, zumēšana un tumsa. Rens izrāpās pirmais. Pasmaidīju. Beidzot es varēju izkļūt laukā no šī tuneļa!
Kad roka pieskārās vienam no daudzajiem miklajiem dzelzs pakāpieniem, kas mani šķīra no nokļūšanas virspusē, sadzirdēju skaļu troksni, kas virzījās uz manu pusi. Ejas galā ieraudzīju spilgtu gaismu. Tā ātri tuvojās. Likās, ka slepkavīgi nagi sagrābj mani, un es sastingu, nespēdama pakustēties.
Uz manu pusi lidoja tuneļu labošanas iekārta, un bija skaidri saprotams, ka mazais airobots ir pamanījis šahtā esošo svešķermeni, kas izstaro siltumu, respektīvi mani. Zināju, ka iebrucēji pazemē netiek atstāti nesodīti. Dzirdēju Renu skaļi izsaucamies. Paskatījos augšup. Puisis bija izkāpis ārā no lūkas, bet izstiepis savu roku, lai saķertu manējo, taču attālums bija pārāk liels, nespēju to aizsniegt. Man vajadzēja tikt pāris pakāpienu augstāk, un tad es spētu satvert Rena pirkstus. Pavēlēju savam ķermenim kustēties, bet jutu, kā mani pārņem stingums. Sapurinājos un, neskatoties atpakaļ, pievilkos pie nākamā pakāpiena. Varēja ļoti skaidri sadzirdēt izlūkošanas iekārtas zumēšanu, kā ari tās uzstājīgos pīkstienus, ierīcei sūtot informāciju pārējām iekārtām un valdības kontrolētai programmai. Atspēros ar kājām. Airobotam vairs daudz laika nevajadzēja, lai mani notvertu.
Izstiepu roku vēlreiz un beidzot spēju sagrābt Rena plaukstu. Jauneklis rautin rāva mani ārā, diemžēl izlūkošanas iekārta jau bija mani panākusi. Aptvēru, ka neviens nespēs tik ātri aizvērt lūku, lai nobloķētu izeju. Ierīce ielaidīsies telpā, piefiksēs tur esošos cilvēkus un nekavējoties nosūtīs signālu galvenajam datoram. Vajadzēja iznīcināt šo iekārtu, pirms tā paspēj visiem paziņot par pārkāpumu. Tikai kā lai to izdara?
Rens mani izvilka laukā no šahtas. Acis apžilba no telpā valdošā spožuma, lai gan patiesībā šeit dega vien vārga spuldze. Dzirdēju, kā izlūkošanas iekārta zum turpat netālu un kā ar lielu spēku pēdējā brīdī tika aizcirsta lūka. Atviegloti uzelpoju un noslīdēju uz telpas vēsās grīdas. Vēlējos atelsties, nomierināt savu sirdi. Bioaparāts burtiski trakoja.
Kāds netālu no manis nolamājās. Pacēlu galvu. Tas bija Daniels. Viņš sēdēja turpat uz grīdas ar miniatūru datoru klēpī un vēroja ekrānu.
Ātri, nāc šurp! viņš dusmīgi pavēlēja. Paklausīju un, cik vien strauji spēju, pierāpoju klāt komandas tehnoloģiju pārzinātājam. Viņš aizvēra acis un, kad puisis tās atkal atvēra, to krāsa bija mainījusies. Tās spīdēja koši sarkanas. Es pārsteigta lūkojos šajā pārmaiņā un gribēju painteresēties, ko tieši Daniels dara, taču neuzdrošinājos, jo jau pēc mirkļa puisis iebļāvās:
- Pie visiem svētajiem un nesvētajiem gariem, viņai ir izsekotājs!
Divas spēcīgas rokas uzrāva mani kājās. Vēlējos protestēt par šādu nepelnīti nepieklājīgu izturēšanos pret sievieti. Daniels saņēma manu plaukstu un uzspieda uz tās kādu apaļu, baltu nieku. Tūlīt pat es sajutu to, kā nepatīkami, dzeļoši viļņi iziet cauri visam ķermenim. Sažņaudzu otru plaukstu dūrē un sakodu zobus. Par spīti tam, ka process nebija pārāk patīkams, es zināju, ka spēšu to izturēt. Pirms tam šeit man bija nācies piedzīvot ko krietni nepatīkamāku.
"Jācer, Airī, ka šoreiz puiša tehnika nesāks kūpēt!" Sajutu, kā kaut kas sakustas man starp lāpstiņām. Šausmās iekliedzos. Rens no mana krekla apakšas izvilka taurenim līdzīgu priekšmetu. Tūlīt pat tas tika nosviests zemē un Daniels to samina ar kāju. Kad šis process bija galā, puisis atkal apsēdās uz grīdas, un es tiku palaista vaļā. Turpinot urbties sava datora ekrānā, jauneklis dusmīgi klaigāja:
- Es saprotu to, ka Maimi šo meiteni atveda sev līdzi pirmo reizi, viņai tika dota iespēja. Šis skuķis to neizmantoja, Ren, viņa atteicās. Kaito tevi nogalinās, ja vien tev neradīsies ģeniāls attaisnojums tam, ko tu šobrīd esi izdarījis.
- Kur viņš ir? Rens, izklausīdamies ļoti noguris, jautāja.
- Galvenajā telpā, kopā ar pārējiem. Viņš vēl nezina, ka esi atgriezies ar nelūgtu viešņu.
Skumji uzlūkoju Renu. Cik daudz nepatikšanu esmu viņam sagādājusi!
- Aizved mani pie Kaito, es pati viņam visu paskaidrošu, sacīju un biju jau gatava pamest telpu, kad manā priekšā kāds nostājās. Palūkojos uz cilvēku, kurš kavēj.i manu došanos pie kompānijas vadoņa. Tā izrādījās reiz. jau redzēta persona puisis, kurš bija ieskrējis istabā, kad pirmo reizi grasījos runāt ar Kaito, un apstādināja Kaoru bioaparātu. Par spīti tam, ka šis cilvēks izskatījās ļoti draudīgs, bailes nejutu. Iespējams, visas rezerves jau biju iztērējusi tur, šahtas tumsā. Es aukstasinīgi pieprasīju:
- Paej nost, man jādodas pie Kaito! Man jāsaka godīgi, nebiju gaidījusi to, kas notika turpmāk. Jauneklis, visticamāk, nespēdams paciest šādu attieksmi, pacēla uz augšu roku. Mirkli, pirms tā būtu nolaidusies uz mana vaiga, es sapratu, ko viņš grasās darīt, un aizžmiedzu acis, cerot, ka sitiens pārāk nesāpēs, taču to es tā ari nesajutu. Kad pavēru acis vaļā, redzēju, kā manā priekšā stāv Rens, sažņaudzis puiša plaukstu.