- Tu neuzdrošināsies viņai iesist! Rens stingri un pārliecināti noskaldīja. Ļauj Airī iet!
Svešais atsvabināja plaukstu un atkāpās. Viņš naidīgi un klusi sacīja:
- Nesaprotu, kādēļ tu to muļķi aizstāvi! To izteicis, jauneklis pagriezās un pameta telpu.
- Viena tu noteikti nekur nedosies. Mēs abi runāsim ar Kaito, skaidrs? Tas nebija ierosinājums, tā bija pavēle. Es piekrītoši pamāju, lai gan patiesībā nevēlējos, lai puisis būtu klāt sarunā, tomēr man laikam nebija citas izvēles kā vien piekrist. Pagaidīdami, kamēr Daniels pieceļas no savas darbavietas, mēs trijatā man uztraucoties un tehniķim neatraujot acis no datora ekrāna izgājām no telpas.
"Esi drosmīga, Airī, viss būs kārtībā!"
Vai nu gaitenis bija daudz garāks, nekā es to atcerējos kopš iepriekšējās reizes, vai ari mūsu iešana bija gausāka, jo līdz galvenajai telpai mēs nonācām krietni lēnāk, bet es to jau biju paredzējusi. Mums garām nepagāja neviens, kas man lika noprast, ka visi nama iemītnieki ir vienuviet.
Tikām līdz durvīm, kuras veda uz galveno telpu, un es, ievilkusi dziļu elpu, pakāpos malā, lai ļautu Rēnam atvērt durvis. Tūlīt pat mums pievērsās visu telpā sanākušo acis. Šeit bez man jau pazīstamajiem Kaito, Akusei, Maimi un tā puiša, kurš pirmīt man gandrīz iesita, atradās vēl pieci man pilnīgi sveši cilvēki. Visu skatieni bija vēsi, noraidoši, daži izskatījās aizkaitināti, citi dusmīgi. Mums trijiem ienākot, Kaito piecēlās un paspēra dažus soļus pretī Rēnam. Jauneklis drosmīgi nenolaida acis no priekšnieka. Nepārprotami bija tas, ka Kaito nav tikai neapmierināts vīrietis bija pārskaities kā vulkāns un izskatījās tā, it kā par vari censtos valdīt savas patiesās izjūtas. Ieraudzījis mani, viņš kļuva vēl negantāks. Rens jau grasījās kaut ko teikt, taču es paspēju pirms viņa.
Atceros: atvadoties jūs teicāt, ka vairs nevēlaties mani redzēt, taču ļoti lūgšu mani uzklausīt.
Vīrietis pievērsās man. Viņa acīs trakoja dusmas. Neatbildējis Kaito pamāja ar roku. Uzreiz visi telpā esošie piecēlās un, glūnot uz mani un Renu, izgāja laukā.
- Es gaidīšu ārā; ja ko vajag, sauc, Rens nočukstēja man pie pašas auss un pēdējais aizvēra durvis. Istabā paliku tikai es un komandas vadītājs. Apsēdos uz tuvākā krēsla un vienā elpas rāvienā paskaidroju, ka mani sūtījis Haneuls. Kaito seja kļuva mierīgāka, un viņš uz mani vairs neskatījās ar tik lielu naidu. Saīsinādama savu sakāmo un nepievēršoties sīkumiem, izstāstīju, kas noticis kopš brīža, kad atgriezos mājās.
- Un tad Rens sacīja, ka varu palikt šeit, jo jūs sapratīšot, vēl piebildu, un ar to stāsts bija galā. Kaito klusēja. Tad piecēlās un, pienācis man klāt, strupi sacīja:
- Nedomā, ka varēsi slinkot, to gan es nepieļaušu! Jau rīt no paša rīta tiksi iepazīstināta ar darbiem, kurus šeit veicam. Ja dzīvosi kopā ar mums, tev nāksies pierast pie citādas dienas kārtības. Vīrietis noklepojās un neatskatījies izgāja, aizcērtot durvis nedaudz skaļāk, nekā būtu bijis pieklājīgi. Viņš vēl joprojām bija pikts.
Kādu brīdi sēdēju klusumā, vērojot putekļus, kas šķita dejojam valsi. Jā, ar padomnieka Haneula nama tīrību šejieni pat salīdzināt nevarēja.
"Rītdiena būs grūta, Airī," nodomāju. Durvis atvērās, un ienāca Rens. Viņš plati smaidīja. Miers pāršalca man pāri kā vilnis saulainā dienā pie jūras.
- Redzi, viss nokārtojās! gaišmatis izsaucās. Piekrītoši pamāju. Pienācis klāt, Rens uzlika savu plaukstu man uz galvas, sabužinot matus. Iesmējos.
Tumšie griesti virs galvas bija ārkārtīgi nomācoši, taču ikreiz, kad nolēmu, ka varētu celties, aptvēru, ka tad nezinātu, ko darīt, tādēļ paliku uz vietas, nemierīgi grozoties gultā. Matracis likās par cietu, spilvens par mīkstu, sega par plānu. Patiesībā biju vienkārši pārāk uztraukusies, lai aizmigtu. Pieslējos sēdus un atspiedos pret sienu. H bija vēsa. Nodrebēju un sakļāvu rokas ap ceļiem.
"Airī, neuztraucies, viss būs kārtībā. Labāk pagūli, nedomā par rītdienu!" Ķermenis smeldza no noguruma, diemžēl miegs kavējās. Paņēmusi rokās spilvenu, iespiedu to starp kājām un noliku uz tā zodu.
Kādēļ pēdējā laikā pasaule griezās tik strauji? Jau krietnu laiku nespēju naktīs normāli gulēt. Ja arī aizmigu, sāku murgot.
Saspiedu spilvendrānas audumu savās rokās. Es nekad nebiju sūdzējusies par to, ka mana dzīve būtu garlaicīga. Patiesībā uzskatīju, ka dzīvoju visai interesanti. Cītīgi mācījos, skolā man bija labi draugi, vasarā iestājos praksē. Tagad sāka likties, ka ar vienu rokas vēzienu kāds ir aizslaucījis bezrūpīgo dzīvi prom mēslotavā.
Sasitu plaukstas, un virs manis iedegās lidojošā lampiņa. Rens bija man iedevis vienu no Daniela izgudrojumiem, sakot, lai izmantoju, ja radīsies šāda nepieciešamība, un atstājis mani vienatnē. Šobrīd tik ļoti vēlējos, kaut jauneklis būtu blakus, kaut es varētu ar kādu aprunāties. Likās, ka istabas četras sienas sakļaujas ap mani.
"Tēti, kur gan tu esi?" Lampiņas izstarotā bāli zilā gaisma tumsu visapkārt pārvērta neciešamā ņirboņā.
Sajutu vēsu plūsmu pieskārāmies ādai. Vai tiešām nebija ne mazākās iespējas noregulēt siltuma padevi šajā telpā? Muļķīgi, ka nama iemītnieki nav padomājuši par kaut ko tik pašsaprotamu. Ievīstījos ciešāk segā un saberzēju rokas.
Miegs, kur gan tu klīsti?
Pārdomāju pēdējā laika notikumus. Lēnām kā filmu kadru pa kadram tinu atpakaļ stundu pēc stundas. Ierašanās šeit. Došanās prom no padomnieka Haneula nama.
"Varbūt Takeo jau sen ir spējis ar jums sazināties?" pie sevis atkārtoju padomnieka vārdus. Pacēlu gaisā pirkstu un sāku vilkt iedomu papīra lapā tēva siluetu. Zilā lampiņa dejoja līdzi pirksta kustībām, uz mirkli iekrāsojot manis zīmēto. Ar vienu lūpu kaktiņu vārgi pasmaidīju.
"Kā gan tēvs būtu varējis ar tevi sazināties, Airī?" jautāju sev, gurdeni nolaižot roku. Acumirklī norāju sevi, dusmīgi atgrūžot segu un aizmetot spilvenu uz gultas pašu malu. Kā gan es varēju uztraukties par siltumu, kad kopš nezin cik ilga laika tēvs sēž ieslodzījumā? Padomnieks apgalvoja, ka zinot, kur tēvs atrodas, un spēšot viņu izglābt, kad tiks atrasts kods. Džins bija apgalvojis, ka ir tēva draugs, tomēr kaut kas manī lika par to šaubīties un es līdz galam nespēju uzticēties šim cilvēkam. Tēvs vienmēr sacīja, lai uzticos sirdij!
- Tieši tā, manu mazo saulesstariņ!
Satrūkos un aizspiedu muti, lai skaļi neiekliegtos un neuzmodinātu visus guļošos. Tepat, sēžot uz manas gultas, smaidīja Takeo Suzuki. Izberzēju acis. Gribēju sev iekniebt, taču tēvs mani atturēja, ar savu vēso roku pieskardamies plaukstai.
- Tā gan nedari, vēl ne. Mēs nevaram atļauties, ka šis sapnis tik ātri beidzas, viņš sacīja.
- Es sapņoju? neticīgi pārjautāju. Vīrietis piekrītoši pamāja. Skumji nokāru galvu.
"Muļķe, Airī! Muļķe tu esi! Vai tiešām tu spēji noticēt brīnumam?" atkal norāju sevi nopūzdamās. Palūkojos uz vīrieti, kurš sēdēja man pretī, un jutu, kā krūtīm uzguļas smags akmens.
- Tu izskaties tik bāla, esi novājējusi, tēvs teica, un viņa balsī ieskanējās skumjas. Gribēju pasmaidīt, taču nespēju.
- Man tevis tik ļoti pietrūkst! nočukstēju. Vīrieša vieglā roka aizskāra manus matus, un, par spīti tam, ka pieskāriens šķita vēss, es nenotrīsēju. Acīs saskrēja asaras. Noslaucīju tās ar plaukstas virspusi un atkal paskatījos tēvā. Tik ļoti negribējās, lai viņš dotos prom, taču zināju, ka vienubrīd pamodīšos un šis īsais tikšanās mirklis izgaisīs.