- Mana saulainā Airī, neskumsti! tēvs lūdza. Es drosmīgi pamāju, taču nespēju apstādināt no acīm plūstošās tērcītes.
- Klausies uzmanīgi! Daudz laika mums nav.
Vēlreiz noslaucīju seju. "Pietiks reiz puņķoties!"
- Tev jānokļūst drošībā! Uzticies nedaudziem, klausi savai sirdij tā zinās pareizo atbildi. Atrodi informāciju par savu brāli, atrodi otru koda daļu. Savienojot abas tā daļas, var iznīcināt sistēmu.
- Tēti, vai tiešām man ir brālis? neticīgi jautāju. Takeo nopūtās. Šķita, ka viņa elpa liek istabas temperatūrai nokristies par vairākiem grādiem.
- Es ceru, ka tu kādreiz man piedosi, meitiņ. Man nekas cits neatlika, šis neprāts ir jāaptur! Projekts ir jāapstādina! Tas ir aizgājis pārāk tālu. Ir pagājuši desmit gadi. Viņa skatiens kļuva nedaudz mežonīgs. Tikai tad es pamanīju, ka attēls pamazām mainās. Mati kļuva izspūruši, seja krunkaina, un vaigi iekrituši. Kauli uz rokām izspiedās. Sajūta bija tāda, it kā no tēva kāds lēnām izsūktu visu dzīvības sulu.
- Tēti, kur tu esi? Man tevi ir jāizglābj! Vai vari man pastāstīt, kur atrodies? izmisumā saucu.
- Mani tur gūstā, vīrietis čukstēja. Neuzticies valdībai! Attēls manā priekšā noraustījās. Gribēju to satvert, taču velti. Tas lēnām bālēja. Plaukstas šķēla tukšu gaisu.
- Tēti! kliedzu no visa spēka.
- Meklē Haneulu… tēvs, jau gandrīz neredzams, nočukstēja. Viņš centās pateikt vēl kaut ko, taču vārdi vairs nebija saprotami. Pēc dažām sekundēm Suzuki Takeo izgaisa pavisam.
- TĒTI! Sniedzos uz priekšu. Manas rokas atsitās pret kaut ko cietu.
Mani satvēra Rens. Piespiedos puisim. Dzirdēju, kā atkal pīkst mans nolādētais bioaparāts. Es neraudāju. Vairs ne. Tikai klusi elsoju. Kakls sūrstēja. Pagāja minūte, varbūt stunda, pirms Rens mani atlaida. Viņš to izdarīja ļoti uzmanīgi, vērojot katru manu kustību. Jauneklis bija noraizējies. Mulsi pasmaidīju. Gribēju pateikt, ka nu viss ir kārtībā, taču balss bija pazudusi. Rena pirksti pieskārās manam vaigam. Aizvēru acis. Vēl gribējās pakavēties redzētajā sapnī.
Takeo Suzuki bija izskatījies šausmīgi. Iedomājoties viņu šādā veidolā sēžam kādā cietuma kamerā, sagrāba drudzis. Rens saņēma manu plaukstu un sirsnīgi saspieda. Biju tik ļoti pateicīga, ka jauneklis neko nejautāja. Nezināju, vai spēšu viņam visu paskaidrot.
Lēni ievilku elpu. Pieslējos kājās. Sega noslīdēja zemē. Biju ģērbusies tāpat kā visi šejienieši pelēkā naktskreklā un biksēs.
- Es tevi gaidīšu ārpusē, Rens sacīja.
Ātri pārģērbos darba drēbēs un izķemmēju matus, sāpinot tos divās plānās bizēs. Zināju, ka tās vairāk atgādina mazas žurku astes, taču tas mani neuztrauca. Šodien būs jāstrādā, un šādi es jutos daudz ērtāk.
Izgāju ārā no istabas. Garš gaitenis stiepās pa labi, tālāk sazarojoties dažādās ejās. Interesanti: cik šajā ēkā bija gaiteņu? Pretī atradās durvis uz vēl vienu guļamtelpu. Pie tām, smaidot un runājoties ar bālu, izstīdzējušu rudmati, stāvēja Rens. Ieraugot mani, viņš pamāja, teikdams, lai pagaidu, un pagriezās pret meiteni. Viņš pieliecās un kaut ko klusi čukstēja viņai pie pašas auss, un rudmate iesmējās. Viņas smiekli skanēja kā smalku zvanu šķindoņa. Rudmate bija ļoti tieva. Es pat teiktu, ka meitene bija vāja. Šķita, ka viena lieka kustība liks viņai sabrukt bezspēkā.
- Izgulies kārtīgi, Amēlij! Rens lūdza un apskāva meiteni. Par Amēliju nosauktā ieslīga puiša rokās. Nevilšus pievērsos savām kurpēm. Izliekoties, ka uz tām ir kāds netīrums, sāku berzt neesošu traipu.
- Apsoli, ka ienāksi pie manis šovakar, Amēlija dūdoja savā vieglajā kā vēja brīze balsī. Ar acs kaktiņu palūkojos uz Renu. Viņš smaidīja. Ļoti sirsnīgi un atklāti. Piekrītoši pamājis, puisis uzspieda skūpstu meitenei uz pieres. Par Amēliju nosauktā nosarka. Sārtums viņai lika izskatīties tik skaistai. Es nekad nespētu būt tik apburoša. Krūtīs iedzēla. Sažņaudzu roku dūrē un jutu, kā nagi iespiežas ādā.
"Airī, kas tā par muļķīgu uzvešanos?" domās uzsaucu sev un piecēlos.
- Nu ko, esi izsalkusi? Rens jautāja man. Lai gan vēdera vietā bija melnais caurums un šķita, ka vemšu, ja ieraudzīšu pārtiku, nevēlējos jaunekli lieki uztraukt. Nepārliecinoši pamāju ar galvu. Rens atzinīgi pasmaidīja.
- Tad dodamies! Mūs noteikti jau gaida.
Lielā telpa bija cilvēku pilna. Visi skaļi sarunājās, un katrs darīja kaut ko savu vieni grieza svaigi ceptu maizi, citi mazgāja dārzeņus, kāda gara auguma plecīga sieviete stāvēja pie plīts un maisīja ēdienu milzīgā katlā. No tā cēlās silti garaiņi. Visapkārt jutu patīkamu smaržu plūsmu. Mani pārsteidza tas, ka brīdī, kad pārkāpām pāri slieksnim, sarunas neapklusa. Neviens pat nepaskatījās uz mūsu pusi. Rens iejuka strādātāju pūlī, atstājot mani vienu un apjukušu. Drīz viņš atgriezās, rokās nesot lielu, zilu bļodu ar tomātiem.
- Šeit mēs katrs izdarām savu daļu kopējā darba un tad kopīgi ēdam. Tas, ka ieradies tikai vakar, vēl nenozīmē, ka vari ēst par brīvu, puisis teica un pasniedza man bļodu. Nāc līdzi. Izspiedāmies cauri strādātājiem un piegājām pie galda, kur divi jaunekļi grieza dārzeņus.
- Vai tu proti rīkoties ar nazi? Rens jautāja.
- Protams, protu, mazliet apvainojusies atteicu. Puisis pamāja un ar roku norādīja uz koka dēlīti un nazi.
- Pašaudzēti, Rens ar lepnumu sacīja. Paņēmu vienu dārzeni rokās un paostīju. Tomāts smaržoja tik jauki un izskatījās tik gards, ka tūlīt gribējās tajā iekosties. Tas gan bija daudz mazāks nekā tie, ko mēdzu pirkt veikalā. Pilsētas dārzeņi salīdzinājumā ar šiem likās šausmīgi.
- Sagriez tos un iemet bļodā galda galā.
Ķēros pie darba. Cik vien labi mācēju, griezu tomātus. Tie bija ļoti sulīgi. Jau pēc pāris dārzeņu sasmalcināšanas nevienādos gabaliņos manas rokas šķita lipīgas. Atļaudamās ik pa laikam novērsties no griešanas, pavēroju apkārtējos. Apbrīnojami, cik ļoti saskaņoti virtuvē darbojās visi cilvēki. Kamēr vieni mazgāja, otri grieza, trešie stāvēja pie plīts, palīdzot plecīgajai pavārei, kas maisīja ēdienu katlā. Nenoturējos nepasmaidījusi. Telpā virmoja čalas un jautrs noskaņojums. Pat mūsu skolā neviens neizturējās tik brīvi, tik nepiespiesti, tik draudzīgi. Tik ļoti atgādinot vienu lielu, laimīgu ģimeni.
- Hei, jauniņā! Kāds piebikstīja man pie pleca. Manas acis sastapās ar mazu puišeli, ne vecāku par divpadsmit gadiem. Viņš plati smaidīja. Vai tu vēl ilgi mocīsi to nabaga tomātu? viņš zobgalīgi jautāja. Manās rokās atradās drausmīgi sagraizītas tomāta paliekas. Nosarku.
- Atvainojos, nočukstēju. "Airī, beidz blenzt apkārt! Tu nedrīksti pievilt komandu, darbam ir jābūt labi padarītam!"
- Vai tu esi tā, par kuru visi runā? Zēns, nolicis uz galda gurķi, nekautrīgi skatījās uz mani. Es paraustīju plecus. Tā noteikti esi tu, viņš nelikās mierā un aizgūtnēm turpināja: Es dzirdēju, kā Kaito runāja, ka tu esi viena no viņiem, no pilsētniekiem. Viena no krātiņa cilvēkiem. Ko tu šeit vispār dari? Zēna pļāpāšanā nedzirdēju nosodījumu. Viņš drīzāk likās draudzīgi ieinteresēts. Par spīti tam, mans dārzeņa griešanas ātrums samazinājās. Roka jau bija nogurusi.
"Ko es šeit daru?" atkārtoju zēna jautājumu. Tajā mirklī sajutu kaut ko asu noslīdam gar pirkstu. Nepatikā saviebos un palūkojos uz savu plaukstu. No tās, sajaukušās ar tomātu sulu, plūda asinis. Noliku nazi uz dēlīša, iemetu nesasmalcināto dārzeni atpakaļ zilajā bļodā un aplūkoju pirkstu. Tas sūrstēja, tomēr pārāk nopietni savainots neizskatījās.